Austrumu partnerības „sausais atlikums”

Jānis Riņķis, Nodokļu maksātāju biedrības (NMB) valdes loceklis

2015. gada 1. jūnijs 08:44

279

Ir pagājusi mazliet vairāk kā nedēļa kopš Rīgā noslēdzies Austrumu partnerības samits, kas neapšaubāmi sakaitināja daļu Latvijas iedzīvotāju. Ne tikai dēļ saviem politiskajiem uzstādījumiem, bet arī dēļ bloķētās satiksmes pilsētas ielās. Tiesa, par prieku visiem tiem, kuri nebija sajūsmā par šo pasākumu, vismaz man personīgi izskatās, ka Austrumu partnerības samits ir noslēdzies ar absolūtu Krievijas realizētās ārpolitikas un diplomātijas uzvaru. Jo gandrīz nekas no tā, kas lielākā vai mazākā mērā varēja kaitēt Krievijas Federācijas interesēm, tā arī netika pieņemts vai apstiprināts.

Lai arī LR Ārlietu ministrijas mājas lapā ir teikts, ka „Austrumu partnerība ir daļa no Eiropas Savienības kaimiņu politikas, kas tika uzsākta 2004. gadā, lai ES paplašinoties izvairītos no krasas norobežošanās starp tās dalībvalstīm un kaimiņvalstīm, tādējādi veicinot labklājību, stabilitāti un drošību reģionā kopumā.” Tā vien šķiet, ka šajā samitā ir izdarīts ja ne viss, tad ļoti daudz kas, lai realizētu gluži pretējo. Ko vien ir vērti samita mājaslapā īpaši izceltie priekšsēdētāja Donalda Tuska vārdi: „Mūsu partnerības, kā arī Rīgas samita nolūks nav pieņemt krasus lēmumus vai spert milzu soļus uz priekšu. Nepavisam nē, mūsu attiecības balstās uz brīvu gribu, cieņu un vienlīdzību. Un mūsu partnerība soli pa solim virzīsies uz priekšu, tāpat kā tika izveidota Eiropas Savienība.”

Citiem vārdiem sakot – mēs, Eiropas Savienība, tagad pastāvēsim malā un paskatīsimies, kas notiks tālāk. Nemaz nerunājot par to, ka kopīgu samita paziņojuma izstrādāšanu aizkavēja gan domstarpības par notikumiem Ukrainā, gan acīmredzama ES nevēlēšanās piedāvāt Austrumu partnerības sešām dalībvalstīm iespēju iestāties Eiropas Savienībā. Tāpat tika atteikta arī bezvīzu režīma ieviešana ar Gruziju un Ukrainu, kuras tā paša Tuska kunga vārdiem izsakoties, „ir vistuvāk tam, lai sasniegtu bezvīzu ceļošanas mērķi.” Taču, diemžēl šo mērķi vēl nav sasniegušas.

Manuprāt, visi šie soļi nepārprotami liecina tikai par to, ka Eiropas Savienības ieviestās „sankcijas” politiķiem ir kaut ko iemācījušas, un tie vairs nevēlas tālāku konflikta eskalāciju ar Krievijas Federāciju. Pat neskatoties uz visādiem skaļiem vārdiem saistībā ar cilvēktiesībām un citām vērtībām, kas allaž izskan no Eiropas vadošo politiķu mutēm, reālie darbi ne vienmēr ar šiem nosodījumiem saskan. Un tas ir labi, jo arī es nevēlos, lai Krievijas un Eiropas attiecības kļūtu vēl saspringtākas. Un nemelošu, ja teikšu, ka neviens te Latvijā to nevēlas.

Reālā situācija ir tāda – pragmatiski domājoši cilvēki Eiropā jau sen ir sapratuši, ka visa tā „sankciju” būšana un visa veida Krievijas „nosodīšana” ir koks ar diviem galiem, no kā cieš ne tikai Krievijas puse, bet arī Eiropa.

Vēl vairāk – man ir bijusi lieliska iespēja pēdējos gados apskatīt to „briesmīgo krievu lāci” klātienē, braukājot uz dažādiem pasākumiem (tajā skaitā LR Ārlietu ministrijas un Latvijas pašvaldību organizētiem). Secinājums par šo kaimiņvalsti ir tāds, ka Latvija jau nu pavisam nav nekāda ieguvēja no šāda veida kašķiem. Nevis tāpēc, ka mūs te kāds varētu gribēt iekarot (kas, manuprāt, neatbilst patiesībai un tiek mākslīgi kultivēts, lai izspiestu no mums tos 80 vai 100 miljonus, kas it kā esot nākamgad nepieciešami aizsardzības budžetam), bet gan tāpēc, jo mēs praktiski neizmantojam to milzīgo Krievijas tirgus potenciālu, kurš atrodas mums tepat blakus.

Lai ilustrētu savu pozīciju, izstāstīšu vienu piemēru par zivjrūpniecības tirgu. Kā zināms – Pleskavas reģionā ir vairāki lieli ezeri, kuros ir iespējama visai plaša zvejniecība un šo zivju tālāka pārstrāde. Šajā biznesā darbojas arī cilvēks, kuru labi pazīstu daudzus gadus un kuru pazinu arī pirms tam, kad viņš jelkādā veidā bija saistīts ar šo nozari.

Tā kā esam sen pazīstami, protams, ne reizi vien viņš man ir jautājis par iespējamo savas produkcijas eksportu uz Latviju un otrādi – Latvijas zivju eksportu uz Krieviju. Tas kopsaucējs, pie kura mēs beigās nonācām, bija tāds, ka viņiem nav jēgas savas zivis eksportēt pie mums, jo te ir milzīga konkurence. Savukārt mūsējiem gan būtu jēga nopietni padomāt par plašāku zivju eksportu uz Krieviju (ne tikai šprotu, kuras krievi jau ir diezgan veiksmīgi iemācījušies taisīt arī paši). Vismaz Pleskavas reģionā saražoto produkciju pilnīgi visu burtiski aprij Pēterburgas tirgus, maksājot par šo produkciju ar simtprocentīgu priekšapmaksu un pēc tam vēl vairākas nedēļas gaidot rindā, kamēr tā vispār tiks saražota!

Krievijā ir nozares, kur cilvēki vienkārši nesaprot, kas ir konkurence! Nevis tāpēc, ka tur visu savās rokās turētu „bandīti” vai būtu nenormāla korupcija. Nē, tur vienkārši pietrūkst produkcijas iekšējam tirgum. Savukārt otra šīs pašas monētas puse ir zemākas prasības pret produkcijas kvalitāti, jo gandrīz viss, kas satur vārdiņu „евро” (nevis kā valūta, bet kā produkcija – „евро-оптика”, „евро-окна” vai pat „евро-веник”) tiek automātiski uztverts kā produkts ar kvalitātes zīmi. Tieši tāpat kā par lielu pārsteigumu sev Pleskavā tiku cienāts ar „Рижский хлеб”, kam, protams, arī šobrīd Rīgā ražoto maizi nebija nekāda sakara.

Tas, ko vēlos pateikt, ka jebkurš karš posta, tieši tāpat kā jebkurš miers baro. Līdz ar to, varbūt esmu naivs, bet, iespējams, mums vajadzētu nākamgad investēt 80 vai 100 miljonus eiro, nevis tam, lai Ādažu poligonā daži cilvēki varētu pašaudīties ar amerikāņu tankiem, bet gan tam, lai nostiprinātu konstruktīvākas ekonomiskās attiecības ar valsti, kuras ekonomiskais potenciāls un tirgus normāla latvieša prātam ir vienkārši neaptverami liels!

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Austrumu partnerības „sausais atlikums”

Kategorijas