Arnis Bušs: “Katrā dvēselē ir atstāta vieta Dievam.”

2010. gada 29. maijs 11:45

3780

Arnis Bušs: “Katrā dvēselē ir atstāta vieta Dievam.”

Pēdējā laikā vairāki lasītāji redakcijai ir ieteikuši lielāku uzmanību pievērst garīgām lietām. Kāda sieviete lūdza uzrakstīt par draudžu darbību mūsu reģionā un vairāk sniegt informāciju par mācītājiem, kuri kalpo šajās draudzēs. Citādi neesot nekādu ziņu, kas notiek baznīcās.

Esam nolēmuši turpmāk sīkāk aprakstīt kādas draudzes darbību, bet uz pirmo interviju palūdzu Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas Virsvaldes prezidija locekli un Valmieras iecirkņa prāvestu Arni Bušu, lai viņš situāciju kristiešu darbībā Ziemeļvidzemē raksturotu kopumā.

Valcēniešiem A. Bušs ir labi pazīstams, jo 10 gadus viņš kā mācītājs ir kalpojis Lugažu luteriski evaņģēliskajā baznīcā Valkā. Bijis arī pilsētas domes priekšsēdētājas vietnieks. Tagad A. Buša kā prāvesta pārziņā ir 23 luterāņu draudzes Ziemeļvidzemē.

"Teritorija, kurā šīs draudzes darbojas, ir plaša - tā ietver jūrmalu no Ainažiem līdz Liepupei, Umurgu, Augstrozi, Rubeni, Valmieru un bijušo Valkas rajonu. Visas 23 draudzes apkalpo 10 mācītāji un daži evaņģēlisti. Līdztekus prāvesta pienākumiem kalpoju arī kā mācītājs Valmieras Svētā Sīmaņa baznīcas draudzē," stāsta A. Bušs.

Baznīcu uztur paši baznīcēniBijušā Valkas rajona teritorijā ir astoņas draudzes. Pēc skaitliskā lieluma tās var iedalīt divās grupās - pilsētu un pagastu draudzēs.

"Pagastos baznīcu apmeklētāju ir ievērojami mazāk. Dažās vietās, no kurām liela daļa ir aizbraukusi peļņā uz ārzemēm, draudzē nav vairāk par 20 cilvēkiem. Ir gan arī pagasti, kur kristiešu skaits sniedzas līdz 50," saka prāvests.

Atmodas laiks bija cerīgs, jo tad bieži dievnami bija pilni cilvēkiem. Tagad šis vilnis ir noplacis, jo daudziem tā bija tikai iepriekš aizliegtā augļa izbaudīšana, arī modes lieta. A. Bušs stāsta, ka jau pāris gadu baznīcēnu skaits ir diezgan pastāvīgs. Draudzēs gan tiek uzņemti jauni locekļi, bet daļu arī nākas atskaitīt, jo viņi nav apliecinājuši savu piederību pie draudzes.

Baznīcas lielākoties uztur un remontē paši draudzes locekļi. "Katrā vietā tas notiek individuāli. Piemēram, Valkā cilvēki baznīcu izremontēja vairāku gadu laikā, ik gadu kaut ko iespēju robežās izdarot. Šiem darbiem nekad nav bijis kāds īpašs finansējums. Nedaudz esam izmantojuši Kultūrkapitāla fonda līdzekļus, kā arī piešķirtos līdzekļus sakrālā tūrisma veicināšanai, bet pamatā pati draudze, sākot no mazuma, lēnām veica visus darbus. Runas par to, ka baznīcu remontiem tiek piešķirts finansējums, patiesībā ir tikai mīts," atzīst prāvests.

Draudžu pienākums ir ne tikai rūpēties par dievnamu, bet dot arī, baznīcas valodā runājot, gara dāvanu sabiedrībai. A. Bušs stāsta, ka katrai draudzei ir savs darbības spektrs, joma, kurā tā var visvairāk izdarīt. Valkā draudze rūpējas, lai darbotos kristīgais bērnudārzs. Citur baznīcēni organizē zupas virtuves, dala trūcīgajiem pārtikas pakas, apmeklē pansionātus un vientuļos vecos cilvēkus un veic citus labdarības pasākumus.

Mācītāju sastāvs jaunāksLaiks, kad mācītājus lielākoties redzējām kā cienījama vecuma sirmgalvjus, ir beidzies. "Protams, ir vēl cilvēki, kuri kalpojuši daudzus gadus un turpina to darīt, bet kopumā mācītāju sastāvs ir kļuvis ievērojami jaunāks. Tas liecina, ka arvien vairāk jaunu cilvēku jūt aicinājumu kalpot Dievam," secina prāvests. Lutera akadēmijā, kurā sagatavo nākamos mācītājus, gan var iestāties no 25 gadu vecuma, lai topošajam draudzes vadītājam būtu lielāka dzīves pieredze.

A. Bušs uzskata, ka mācītājam vajadzētu dzīvot tur, kur ir viņa draudze. Tādēļ būtu vēlams, lai akadēmijas beidzējiem, ja viņiem jākalpo jaunā vietā, dzīvokli palīdzētu dabūt pašvaldība vai draudze. "Cilvēkiem mācītāju vajag ne tikai dievkalpojumos.

Arī tiem, kuri vēlas iestāties draudzē, vispirms jādodas un jāizstāsta sava vēlme mācītājam. Daļā sabiedrības kopš agrākiem laikiem ir nostiprinājies uzskats, ka mācītāji ir ļoti aizņemti un viņus neklājas bieži traucēt. Tas tā nav. Ja vien ir vajadzība, jādodas pie viņa un jālūdz palīdzība," saka prāvests.

Sacelta nevajadzīga ažiotāžaNesen masu medijos parādījās ziņa, ka luteriski evaņģēliskā baznīca gatavojas pārdot savus īpašumus, lai varētu izmaksāt algu mācītājiem. Gribu zināt, vai tiešām finansiālie apstākļi baznīcas kalpotājiem ir spiedīgi.

"Dažos vārdos to grūti paskaidrot. Godīgi sakot, tā ir masu medijos sacelta ažiotāža un mums pašlaik ir tikai nojausma, kam tas varētu būt izdevīgi. Mums situācija ir tāda pati kā valstī. Tā gan ir veidojusies citādāk. No brīvvalsts atjaunošanas sākuma līdz 2008. gadam mācītājiem cilvēka cienīga alga bija tikai lielākajās draudzēs, kādas ir Rīgā un citās lielpilsētās.

Citur tā bija ļoti maza. Pēc Virsvaldes izveidotās statistikas, tā saucamajos treknajos gados mācītājiem vidējā alga bija 98,6 lati. Vajadzēja kaut ko darīt, jo mācītāji kalpošanu gan nepameta, bet līdztekus tai veica visdažādākos darbus. Daži uz ceļiem pildīja bedres, citi tulkoja, katrs piepelnījās kā prata.

Izveidojām citu atalgojuma sistēmu, un divus gadus alga bija tāda, ka bija iespējams visus spēkus veltīt kalpošanai. Arī tagad domājam par to, ka mācītājiem ar pilnu slodzi vajadzētu mēnesī nopelnīt vismaz divas minimālās algas. Kas attiecas uz minētajiem paziņojumiem medijos, tad pieļauju, ka daudziem nepatīk baznīcas lēmums labāk savilkt jostas nekā pa lēto kaut ko atdot, jo nav noslēpums, ka baznīcas īpašumus kāro ne viens vien," skaidro prāvests.

Krīzē baznīcas nozīme palielināsPēc viņa domām, baznīcas loma sabiedrībā, tās gara pacelšanā īsti atklājas tikai tagad, kad ir krīze. "Jau pieminētajos treknajos gados cilvēkiem bija pilnīgi citas prioritātes - darbavietas rīkoja balles, spartakiādes, ekskursijas, tālus braucienus, bet pašlaik daudzi atcerējušies baznīcu. Tas nozīmē, ka garīgums sabiedrībā vēl nav kļuvis par deficītu.

Krīze ir radījusi iespēju pārvērtēt līdzšinējās vērtības. Baznīca ir kā bāka, pēc kuras cilvēks var orientēties, ja pazaudējis kursu. Ir teiciens, ka ticīgam cilvēkam visas lietas nāk par labu, jautājums vienīgi, vai mēs krīzē to spējam ieraudzīt," saka A. Bušs.

Pēc mācītāja pārliecības, cilvēki vairāk vai mazāk apzināti, bet vienmēr ir centušies meklēt Dievu. "Tas vien jau ir pierādījums par Viņa esamību. Ja mēs globāli atskatītos uz pasaules vēsturi, visas nācijas visos laikos ir meklējušas Dievu.

Meklējumi bijuši dažādi, par tiem liecina daudzu tautu reliģijas. Mūsu vēsturē tie sākušies jau ar dievturību. Tātad Viņš mums tiešām vajadzīgs. Svētais Augustīns ir teicis - cilvēka dvēsele nevar iegūt mieru, kamēr nav atradusi Dievu, un vēsture rāda, ka tā ir taisnība," apliecina prāvests.

Akcenti jāliek uz mūžībuTomēr pašlaik mūsu ikdienā tik un tā ir daudz vilšanās, stresa un pesimisma. A. Bušs uzsver, ka ir svarīgi, uz ko un kā mēs saliekam akcentus savā dzīvē. "Ja mēs tos visus esam salikuši uz pašreizējo dzīvi, laiku un telpu, tad sekos vilšanās, jo vienmēr pietrūks un būs par maz.

Kā teica man labs draugs, pat algas pielikums par 30 procentiem sniedz apmierinājumu tikai uz trim mēnešiem, bet ceturtajā 10 procentu atkal pietrūks. Tas tā var vilkties bezgalīgi. Ja cilvēks visu sāk kritizēt un ne ar ko nav apmierināts, tad ar viņu pašu kaut kas vairs nav kārtībā. Savukārt, ja akcentus liekam uz mūžību, tad ir cits stāsts. Tad mēs spējam priecāties par katru nodzīvotu dienu," saka mācītājs.

A. Bušs atklāj, ka ikvienam cilvēkam dvēselē ir vieta Dievam, bet, ja tā tiek aizņemta ar citām lietām, tad viņš sāk mānīt pats sevi un kļūst par krāpšanas upuri. "Tā vietā, lai pievērstos Dievam, daudzi dod priekšroku zīlēšanas saloniem, kļūst māņticīgi, apmeklē pūšļotājus, bet iznākumā viņi visi tiek apkrāpti.

Aizvietojot Dievu ar citām lietām, sabiedrība ir piedzīvojusi atkritumu konteineros izmestus bērnus, zagšanu un citus noziedzības veidus. Ja mūsos nav Dieva, tad mēs nezinām, kam līdzināties, un tad atliek salīdzināt sevi ar pērtiķi, kā to darīja Darvins," secina A. Bušs.

Viņš novēl ikvienam atcerēties baznīcu kā bāku un savu orientieri, pēc kura vadīties, lai neuzskrietu klintīm.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Arnis Bušs: “Katrā dvēselē ir atstāta vieta Dievam.”

Kategorijas