Pozitīva domāšana pievelk līdzīgos

2010. gada 16. maijs 08:48

2486

Nesen Latvijas radio iecienītajā raidījumā "Kā labāk dzīvot" pie tā vadītāja Haralda Burkovska viesojās valcēniete Māra Bondare-Petersena.

Viņa pēc tam atklāja, ka viss noticis pavisam nejauši. Aizrakstījusi uz radio iedvesmas vēstuli - komentāru par citā raidījumā dzirdēto, ka viss mums tik slikti un negaidīti pienācis uzaicinājums viesoties radio. Domājusi, ka tur nebūs viena, bet nekā, citu runātāju nebija.

Nevienu nemāca dzīvotMāra visur cenšas sameklēt pozitīvas lietas. "Mēs taču ikviens varam izvēlēties, ko lasīt. Dzīve ir pierādījusi, ka labāk izvēlēties pozitīvo, tikties ar draugiem un paziņām, kuri arīdzan domā pozitīvi. Arī raidījums "Kā labāk dzīvot" ir vērsts uz labajām lietām. Es nevienu negribu mācīt, kā dzīvot, vien pastāstu, kā jūtos pati," smaida Māra.

Viņa pieļauj, ka, iespējams, arī citi jūtas un domā līdzīgi, tāpēc arī piekritusi intervijai. "Varbūt citi mani uzskata par naivu un domā, ka šobrīd runāju aplami. Kur nu vēl ņemt laiku, lai palīdzētu kādiem, kuriem to varu izdarīt bez lielas piepūles. Es nebūt nedomāju, ka citiem daudz palīdzu. Man ir savas rūpes un vienmēr nevaru atrast laiku palīdzēt citiem.

Tomēr manī ir iekšēja vēlme iespēju robežās palīdzēt," skaidro Māra. Kādam vajag iztulkot vēstuli angļu valodā. Viņai tas grūtības nesagādā, jo uzskata - visdārgākais ir tas, ko var iedot par velti. Tā var būt bezmaksas palīdzība, labs vārds un tamlīdzīgi.

Māra neviļus tiecas pie šādiem cilvēkiem. Viņas draugu lokā tādi devēji ir lielumlielā daļa. Un vēl viņa uzskata, ka jāprot ne tikai dot, bet arī saņemt. "Zinu cilvēkus, kuri visu laiku no sirds dod, bet jūtas neērti, ja viņam kāds mēģina palīdzēt. Ir jāprot pieņemt un jādod cilvēkam gandarījums, ka viņš var palīdzēt. Tā mēdz būt, ka ir tikai ņēmēji un tikai devēji," spriež M. Bondare-Petersena.

Aktīvajiem allaž būs darbsPirms kāda laika, dzīvojot Īrijā un Amerikā, ir bijis daudz situāciju, ka izpalīdz sveši cilvēki. Vairākas no tām bijušas gluži bezcerīgas, taču iznākumā problēma allaž veiksmīgi atrisinājās. Ko sēsi, to pļausi. Arī Māra nebūt ne vienmēr ir smaidīga.

Gadās taču sadusmoties arī uz bērniem. Tās ir normālas emocijas, taču kopumā vajadzētu būt tā, ka cits citu iedvesmo ar saviem darbiem. Viņai patīk, ja cilvēka vārdi saskan ar viņa darbiem. Diemžēl daudziem tā pietrūkst.

"Daudzi sūkstās, ka Valkā jau nu nekā nav, bet es priecājos par visiem, kuri kaut ko dara sabiedrībai. Man šķiet, ka Valkā viss notiek. Cilvēki dzied, dejo un nodarbojas ar dažādām citām aizrautīgām lietām. Aktīvajiem allaž ir ko darīt," nešaubās Māra. Protams, ir vieglāk pateikt, ka mums nekā nav, jo neviens priekš manis neko nav sagatavojis.

Viņai dažkārt ir žēl to jauniešu, kuri neprot piedalīties. Protams, šajā gadījumā var šķist, ka nav ko darīt. Māra domā, ja viņai nebūtu ko darīt, visticamāk, ka dotos uz bibliotēku un lasītu tik ilgi, kamēr atrastu sev piemērotu nodarbi.Jaunā sieviete ir priecīga, ka pēc radioraidījuma saņēmusi e-vēstuli, kurā bija rakstīts: "Kad jūs sākāt runāt, es visiem saviem mājiniekiem virtuvē lūdzu apklust, jo šķita, ka klausos pati sevi."

Nedz traka, nedz dīvainaMāra nedomā, ka viņa būtu kāds īpašs cilvēks. Daudzi nepieļauj domu, ka var palīdzēt citam, neko neprasot atpakaļ. Tomēr ir daudzi citi, nereti pensionāri, kuri visur piedalās, cenšas palīdzēt, pat nedomājot, kas man par to būs.

Tātad viņiem tā ir iekšēja vēlme un nešķiet kaut kas īpašs.Jautāta, vai viņu neuzskata par nedaudz traku un dīvainu, Māra atbild, ka vismaz viņas draugi ir pārliecināti, ka viss ir kārtībā.

"Man arī Haralds jautāja, kam man tas viss vajadzīgs, vai tiešām nav ko darīt. Īsti atbildēt nepratu, bet acīmredzot ir tā, ka nevaru nedarīt. Ja es to neizdarīšu, iespējams, neviens nepieteiksies paveikt šo darbiņu. Gadās, ka sevi laužu un piesakos uz kaut ko tādu, ka labāk būtu bijis sacīt nē. Piemēram, ja diennakts laikā jāiztulko 40 lapu un lūdzējs ir izmisumā, tas nav viegli.

Gadās, ka mana problēma ir nespēja pateikt nē. Tas ir jāmācās, jo visu pasauli nevarēšu salāpīt. Tomēr, ja ikviens no mums salāpīs kaut niecīgu gabaliņu..." prāto Māra. Viņa uzskata, ka vispirms jāsakārto sevi, lai gan tas nav viegli, jo dabā esot ātra un haotiska.

"Faktiski jau nepalīdzu par velti, jo atalgojumā saņemu gandarījumu. Tā ir patīkama sajūta, ka arī es kaut ko varu un spēju. Ja mani nevienam nevajadzētu, tad justos vientuļa. Ne jau viss saistāms ar naudu. Mēdz būt ļoti labi atalgoti darbi, bet, ja tie riebjas, ilgtermiņā to nevar darīt," nešaubās Māra.

Izvēles iespējas ir vienmērMāra pirms kāda laika bibliotēkā lasīja lekciju par laika jēdzienu. Viņa ļoti daudz lasa un sevī uzkrāj daudz ideju. Tās pamazām nosēžas un sakārtojas. Uz šo lekciju Māra rosināja Inguna Ošāne, aicinot to darīt, ja ir tik daudz ko sacīt par to, kas ir laiks, kā to uztveram un vai laiks ir nauda, kā to vēsta angļu paruna.

Bibliotēka ir tā vieta, kur cilvēki ierodas gūt zināšanas, kur tās atrodamas bez maksas. Tāpēc tika izvēlēta tieši šī vieta. Lekcija ilga apmēram 40 minūtes, bet pēc tam veidojās pārrunas, un tieši tās bija visinteresantākās. Mārā iekšā sēž vairākas tēmas un, iespējams, arī par tām varēs parunāties plašākā auditorijā.

"Es nevienam neko neuzspiežu, bet dalos tikai ar to, kas man ir. Kam tas der, tas arī paņems. Ja neder, lai paiet garām. Tie nav nekādi kursi vai semināri," teic Māra. Jautāta, kā mainās viņas laika izjūta, atbild, ka tā mainās visiem un katram dažādi. Kad esam jauni vai mazi bērni, ļoti gribas laiku steidzināt. Ātrāk vēlos būt 16, 18 vai 21 gadu vecs.

Tad tikšu dzīvot ārpus mājas. Ir dabiski, ka gribas skriet, visu steidzināt un sajusties kā jauniem putniem, kuri tikuši ārpus vecāku ligzdas. Tikai pēc tam daudzi atzīst, ka dzīve ir kļuvusi sarežģītāka un vecāku aizvējā bija drošāk.

Māra nupat bija kādos kursos, kur lektori stāstīja par izvēli. Ļoti retas ir tās situācijas, kad nav izvēles iespējas. "Protams, izvēle var radīt nepatīkamas vai nevēlamas sekas, taču tā ir vienmēr. Piemēram, ja cilvēks saplēš šķīvi, viņš var ļoti dusmoties, bet var arī pasacīt - nekas, būs iemesls nopirkt jaunu.

Cik pazīstu cilvēkus, tad esmu novērojusi, ka veselāki ir tie, kuri smaida, nevis dusmojas. Katrs no mums zina kādu ļoti vecu cilvēku, kurš staro. Tas tāpēc, ka viņš visu mūžu ir bijis smaidīgs. Un nav jau sacīts, ka viņam ir bijusi viegla dzīve," analizē Māra.

Viņa pieņem teicienu, ka dzīvē ir divas dienas, kad neko nevaram izdarīt. Tā ir vakardiena un rītdiena. Tieši tāpēc šodien katra minūte vai stunda ir nākamā iespēja savā dzīvē kaut ko mainīt. Te nu atkal nonākam pie izvēles iespējas.

Viss jau ir pasacītsMāra atzīst, ka viņas sacītais nav nekas jauns. Viss ir pasacīts latvju un citu tautu dziesmās un sakāmvārdos. Māra ir pārliecināta, ka vispirms jāapgūst cilvēciskās pamatvērtības, piemēram, vīrs un vārds. Ir jātur solījums un jāprot arī lūgt piedošanu un spēt piedot. Negatīvās emocijas pamazām apēd mūs pašus.

"Es allaž visus savus draugus un tuviniekus aicinu nestāstīt savas problēmas. Ja citi tās nezina, lai domā, ka man viņu nav. Taču ir būtiski, lai man būtu līdzās vismaz viens vai divi tuvi cilvēki, lai viņi zinātu patiesību, kas ar mani notiek. Dalīta bēda ir pusbēda. Lai arī kura būtu tā uzticības persona, bet tā mums neļaus ieslēgties sevī

Uz mērķi kaut maziem solīšiemJebkurš man piekritīs, ka grūti uzturēties telpā ar cilvēkiem, kuri visu laiku ir dusmīgi, īgni un čīkstīgi. Paraudzīsimies uz cilvēkiem, kuriem nav roku, kāju, kuri guļ uz nāves gultas. Arī viņi prot pasmaidīt," teic Māra. Un atkal izvēle.

Paraudzīsimies, ko darām ar savu laiku. Galamērķis mums visiem viens, un tas zināms visiem. Cits to sasniedz ātrāk, cits nodzīvo ilgāk. Pozitīvā domāšana pievelk līdzīgos. Mārai ir saraksts ar cilvēkiem, kurus viņa savas dzīves laikā vēlas sastapt.

Tas izdodas, jo sapņi materializējas. Tas pats attiecas arī uz naudu. Ja domā, ka man nekā nav, tad arī nebūs. Kāds nopelna miljonu, bet iztērē divus. Cits pelna divus simtus, bet iztērē par 20 mazāk. Nav būtiski, cik nopelni, bet cik iztērē. Ja spēj iztērēt mazāk nekā nopelni, tad vienmēr naudas pietiks. Ja cilvēks nevar izmainīt savu situāciju, tad attieksmi noteikti var mainīt.

Māra noliedz, ka viņa izskatās pēc mācītājas. Viņai tuvāks ir skolotājas apzīmējums, jo skolotājs ir tas, no kura var paņemt to, ko vajag. Viņu allaž ir fascinējusi skolotāja būtība, jo viņam pašam visu mūžu ir jāmācās. Māra vēl neesot atradusi savu skolotāju, taču tic, ka viņu kaut kad satiks. Un nevajag žēloties, ka tagad ir grūti laiki.

Tādi ir bijuši vienmēr. Taču laiks ne tikai plūst, bet arī mainās. Visi grib uzzināt, kad būs labāk. Diemžēl to neviens nezina. Tas arī nav būtiski. Būtiskākais ir tas, ko tu dari tajā laikā, kad notiek laika maiņas process. Ir nozīmīgi noteikt sev mērķi un virzīties uz to kaut maziem solīšiem, nekā dzīvot bez mērķa.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Pozitīva domāšana pievelk līdzīgos

Kategorijas