Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Logo

Eiroparlamenta deputāts aicina Latvijai samazināt enerģētisko atkarību no Krievijas

Sandra Pētersone
Latvijas ziņas

2010. gada 11. maijs 11:49

480
Eiroparlamenta deputāts aicina Latvijai samazināt enerģētisko atkarību no Krievijas

Galvenā prioritāte enerģētikā, uz kuru jātiecas Latvijai, ir atkarības mazināšana no importētajiem energoresursiem un savu atjaunojamo resursu īpatsvara palielināšana.

Ar šādu atziņu piektdien Rīgas Ekonomikas augstskolā noslēdzās konference "Enerģētikas politika Latvijā un Eiropas Savienībā". Pasākums, kurā piedalījās premjers Valdis Dombrovskis, vietējie un ārzemju enerģētikas nozares eksperti, politiķi un žurnālisti, izraisīja strīdīgas diskusijas. Vairāki lektori aicināja valsti uzņemties lielāku atbildību par enerģētikas sektoru.

Monopolists diktē savu cenuEksperti diskutēja par enerģētikas politikas pašreizējo situāciju un nākotnes perspektīvām Latvijā, Baltijas valstu enerģētisko neatkarību un izvērtēja atjaunojamo un fosilo energoresursu izmaksas un ieguvumus.

"Eiropas Savienībā joprojām pastāv vairākas "enerģētikas salas", tostarp Baltijas valstis, kas ir reāli izolētas no kopējiem Eiropas Savienības enerģētikas tīkliem. Šī nošķirtība un lielā atkarība no Krievijas piegādātajiem energoresursiem (gāzes un naftas produktiem) padara enerģētikas politiku arī par 21. gadsimta politiskās drošības un neatkarības jautājumu gan Baltijas valstīs, gan visā Eiropas Savienībā (ES)," norāda konferences organizators, partijas "Jaunais laiks" Eiropas Parlamenta deputāts Krišjānis Kariņš.

Piemērs, kas liek aizdomāties Latvijas politiķiem, ir Ukrainas pieredze. No Krievijas dabas gāzes atkarīgā Ukraina piekritusi pagarināt līgumu par Krievijas kara flotes uzturēšanos Krimā, pretī saņemot par aptuveni 30 procentiem lētāku dabas gāzi.

"Taču ir otrs āķis, un tas ir politiskais, - Krievija ir panākusi to, ka Ukrainas virzība uz Rietumiem ir ar nazi nogriezta. NATO dalībvalsts pamatnosacījums ir tāds, ka NATO dalībvalsts teritorijā nedrīkst būt izvietots trešās valsts karaspēks," skaidro K. Kariņš un piebilst, ka monopolists vienmēr diktē savu cenu.

Arī Eiropā kopumā ir augsta atkarība no importētajiem energoresursiem - vidēji gandrīz 60 procentu, un vienīgā ES valsts, kura šos resursus eksportē, pašlaik ir Dānija. Tāpēc viens no ES enerģētikas politikas mērķiem ir līdz 2020. gadam palielināt atjaunojamo energoresursu (avoti - vējš, saule, ūdens, mežs) īpatsvaru līdz 20 procentiem.

Eiroparlamenta deputāts min Vācijas piemēru, kur valsts attieksme un tarifu politika veicinājusi saules enerģijas ražošanas attīstību. Katram Vācijas iedzīvotājam ir tiesības uzstādīt savā mājā saules baterijas, un energotīkliem ir pienākums no viņiem pirkt saražoto elektroenerģiju.

Savukārt Dānija attīsta vēja enerģiju Latvijā un jūrā būvē arvien jaunus vērienīgus vēja ģeneratoru parkus. Konferences lektors Bendts Bentsens (bijušais Dānijas vicepremjers, tagad Eiroparlamenta deputāts) informē, ka Dānija iegulda milzu naudu arī bioenerģijas izpētē un par perspektīvu atzīst arī saules enerģiju.

Paliek pie savas taisnībasArī V. Dombrovskis konferencē uzsvēra, ka enerģētika ir ne tikai ekonomisks resurss, bet arī starpvalstu un reģionu politikas noteicējs un reizēm pat virzītājspēks.

Taču vietējie koksnes resursu ražotāji neizprot, kāpēc Ministru kabinets, piemēram, atbalstījis tādas elektrostacijas būvniecību Kurzemē, kuras pamatresurss būs importējamās ogles. Pārmetumus konferencē izpelnījās arī "Latvenergo". "No "Latvenergo" puses notiek imitācija par koksnes koģenerācijas staciju celtniecību, jo vienkārši viņi negrib tādas celt. Igaunijā ir, bet Latvijā stingri turas pie viena," konferencē pārmeta asociācijas "Latvijas koks" pārstāvis Jānis Zalāns.

Savukārt "Latvenergo" valdes loceklis Aigars Meļko oponē, norādot, ka koksnei ir viena sadegšanas temperatūra, bet dabas gāzei - cita. "Izmantojot koksni, mēs nevaram saražot tikpat daudz elektroenerģijas, kā izmantojot gāzi. Tad vēl pie tagadējās gāzes cenas mēs "TEC 1" ražojam elektroenerģiju par 28 līdz 30 eiro par megavatstundu (MWh), tirgū Skandināvijā vai Lietuvā mēs varam nopirkt elektroenerģiju par 45 eiro par Mwh, bet visiem neatkarīgajiem elektroenerģijas ražotājiem, arī koksni vai biomasas izmantotājiem, mēs 2009. gadā vidēji samaksājām 107,6 eiro par MWh. Kur te ir loģika? Ja kāds var uzbūvēt lētāku elektrostaciju, tad kāpēc tādas nav un kāpēc nepieciešams atbalsts par tādu summu?" vaicā A. Meļko.

Arī lektore, Rīgas Tehniskās universitātes profesore Dagnija Blumberga skaidro, ka izmaksu dēļ nav ekonomiski pamatoti būvēt mazas koģenerācijas stacijas, kuras par kurināmo izmanto koksni, un "tehnoloģiskais risinājums spiež uz lielajām stacijām".

Jālemj patērētāju interesēsKonferencē premjers, "Latvenergo" pārstāvis un vēl citi lektori savās runās kā samērā drīzu varbūtēju Latvijas nākotni pieminēja pašiem savu atomelektrostaciju.

Laikraksta "Ziemeļlatvija" galvenā redaktore Ingūna Johansone pēc konferences secina, ka jebkurš iespējamais enerģijas ražošanas projekts jāvērtē arī no tāda aspekta, cik tas izmaksās klientam. "Ir svarīgi saprast, ka mums visiem viena no dzīves pamatvajadzībām ir elektrība un siltums un mūsu dzīves kvalitāte ir atkarīga arī no tā, cik dārgi par to maksājam.

No apkārtējās vides saudzēšanas viedokļa saules, vēja un cita veida "zaļās" enerģijas ražošana ir atbalstāma, bet cik šādi projekti izmaksās patērētājiem? Valstij jāuzņemas atbildība par tādas enerģētikas politikas iedibināšanu, kad tiek sabalansētas uzņēmēju un patērētāju intereses. Tas, kas šobrīd notiek Latvijā, saucas lobēšana," saka I. Johansone. Lai uzzinātu ES valstu pieredzi, "Ziemeļlatvija" jūnija sākumā dosies uz Briseli, Eiropas Parlamentu.

Kategorijas

Kategorijas