Toreiz dzīvojām uz brīvības viļņa

2010. gada 4. maijs 10:02

7174

Ir pagājuši 20 gadi kopš toreizējā Latvijas PSR Augstākā padome pieņēma neatkarības atjaunošanas deklarāciju. Tagadējai jaunajai paaudzei tā ir vēsture, bet vidējai un vecākajai neaizmirstams piedzīvojums un daudzu gadu ilgu piepildījums.

Latvijai vēsturiski nozīmīgajā 1990. gada 4. maijā vairākums Augstākās padomes Latvijas Tautas frontes frakcijas deputātu nobalsoja par to, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika, kurā suverēnā vara pieder tautai.

Tā bija brīvības pasludināšana, ko ar ovācijām un prieka asarām acīs cilvēki uzņēma visā Latvijā, klausoties radio un skatoties televīzijas tiešraidi, kā arī tie simti, kas bija sapulcējušies pie Augstākās padomes ēkas. Vēsturiskajā sēdē piedalījās arī toreizējā Valkas rajona laikraksta "Mūsu Zeme" redaktore Silvija Dorša un fotokorespondents Aldis Māris Dubļāns. Vēlējos uzzināt, ko viņi toreiz izjuta un kā vērtē mūsu neatkarības gadus.

Sēde beidzas ar ovācijāmS. Dorša atceras, ka pirms 20 gadiem maija sākumā gan viņa, gan daudzi citi dzīvojuši uz brīvības viļņa. "Visi tik ļoti gribējām brīvu Latviju, ka nemaz nevarējām iedomāties kādu citu pavērsienu sēdē. Cilvēku bija tik daudz, ka mūs, žurnālistus, uzreiz nemaz neielaida zālē.

Deputātus gājām klausīties uz maiņām," stāsta S. Dorša. Sēde ilga divas dienas - 3. un 4. maijā. Pirmajā lielākoties notika debates. Silvija atminas, ka, klausoties neatkarības pretiniekos, viņu melu un demagoģijas dēļ gandrīz palikusi bez nerviem. Vēlu vakarā viņa atbraukusi mājās, pa nakti uzrakstījusi avīzei par notikušo Augstākajā padomē un no rīta atkal devusies uz Rīgu.

Nākamās dienas pēcpusdienā zālē vispirms ielaida tikai fotokorespondentus. Redaktorei nācās no kolēģa paņemt vienu fotoaparātu un tikai tā viņa varējusi tikt zālē. Tur viņa dabūjusi sēdēt telpas aizmugurē uz paaugstinājuma. "Kad mums priekšā nostājās fotokorespondenti, neko vairs nevarējām redzēt.

Piecēlāmies kājās, tāpat neko neredzējām. Netālu no manis sēdēja luterāņu arhibīskaps Kārlis Gailītis. Viņš aicināja novilkt kurpes un kāpt uz krēsliem. Tā arī izdarījām," saka S. Dorša.

Cilvēku bija tik daudz, ka grūti būtu pat adatu nosviest zemē. "Sēdi vadīja Anatolijs Gorbunovs. Kad viņš sāka lasīt balsošanas rezultātus, šķita, ka viņš to dara pārlieku lēni. Tiklīdz bija skaidrs, ka deklarācija pieņemta, runātāju vairs nevarēja dzirdēt. Gan zālē, gan uz ielas skanēja ovācijas," stāsta Silvija.

Tas bija gaišu sapņu laiksTas bija ideālu un gaišu sapņu piesātināts laiks. Silvija atceras, ka tolaik par Latvijas nākotni visi domājuši to vislabāko. "Cik esmu noskaidrojusi, tāpat cilvēki jutās arī pēc pirmās brīvvalsts izveidošanas. Tā kā ilgu laiku strādāju ar mazpulkiem, esmu interesējusies un lasījusi publikācijas par Kārļa Ulmaņa darbību. Arī viņam piemita ideālisms un pārliecība, ka brīvā Latvijā cilvēkiem jāklājas labi. Līdzīgi domājām arī mēs," apliecina S. Dorša.

Viņa uzskata, ka tolaik ļoti daudz neatkarības atjaunošanā izdarīja pēdējie PSRS Augstākās padomes deputāti no Latvijas. "Īpaši man atmiņā palicis toreizējais deputāts Jānis Peters. Viņš izrādīja patiesu interesi par saviem vēlētājiem.

Tieši Peters panāca, ka mazā Valkas slimnīca pirmā valstī ieguva kompjūtertomogrāfu. Viņš nopietni strādāja, lai izpildītu savus solījumus. Arī man deputāts veltīja divas stundas sava laika, kad vēlējos ar viņu tikties," stāsta Silvija.

Tagad Saeima atgādina teātriKopš tā laika pagājuši daudzi gadi. Liela daļa cilvēku ir vīlusies, jo iedomās izlolotā dzīve brīvā Latvijā neatbilst tagadējai. Daudzi nepareizā saimnieciskā politikā vaino valdību un Saeimu. Nesen arī pirmais Tautas frontes priekšsēdētājs Dainis Īvāns publiski paziņoja, ka šī Saeima viņam neko nenozīmē, jo tās darbība līdzinās PSRS laiku varasvīru rīcībai.

Arī Silvija atzīst, ka mūsdienās televīzijas pārraides no Saeimas uztver kā teātri. "Tagadējiem politiķiem šajā valstī nav laika valdīt un kārtot valsts lietas. Vispirms viņi cenšas nokārtot savu partiju rebes un apmierināt privātās vajadzības. Savulaik bija populārs sauklis "Kaut pastalās, bet brīvi!". Tagad redzams, ka neviens no tā saucējiem pastalās nestaigā un arī negrasās to darīt.

Es joprojām ticu Latvijai, bet neticu tiem, kas pašlaik atrodas pie varas. Sevišķi dusmīga uz valsts varu biju pagājušajā vasarā, kad sākās runas par krīzi un skanēja pamācības, ka esam dzīvojuši izšķērdīgi un nu jāsāk taupīt. Esmu strādājusi 44 gadus un visu šo laiku valstij maksāju nodokļus. Arī mani pieci dēli strādā un nomaksā nodokļus līdz pēdējam santīmam.

Es savu pensiju pati esmu nopelnījusi. Kādēļ man pēkšņi jājūtas vainīgai, ka valsts man maksā pensiju? Kad varasvīri pa labi un kreisi izšeptēja naudu, mums neviens neprasīja, vai tā var darīt. Tagad arī mums liek būt vainīgiem pie krīzes. Es tāda nejūtos, jo visu darba mūžu esmu godīgi strādājusi," apliecina Silvija.

Nav intereses par valstiPēc viņas domām, tagad arī pie parlamenta deputātiem nav vērts vērsties ar saviem priekšlikumiem, jo, visticamāk, tādu cilvēku uzskatītu par mazliet ķertu. "Nesaku, ka pilnīgi visi politiķi ir tādi. Ticu, ka daļa ievēlēto deputātu sākuši darbu ar vislabākajiem nodomiem, bet viņi vieni neko nespēj izdarīt pret izveidotajiem politiskajiem grupējumiem," spriež Silvija.

S. Dorša pati ir saskārusies ar Izglītības ministrijas ierēdņu neieinteresētību panākt savā jomā uzlabojumus. "Par izglītības jautājumiem esmu bijusi pieredzes braucienos uz vairākām ārvalstīm. Esam redzējuši labas lietas, ko arī pie mums varētu izdarīt.

Taču nekas nenotiek. Pēc brauciena uzrakstījām savas idejas un priekšlikumus ministrijai, bet pēc tam viss arī beidzās. Un tad uznāk skumjas domas, kādēļ vispār vajadzēja pūlēties un kaut ko rakstīt," atzīst S. Dorša.

Viņa baidās, ka arī tagadējie jaunieši, kuriem piederēs Latvijas nākotne, neko daudz neiespēs, kamēr varas gaiteņos politiskās intereses būs svarīgākas par valsts interesēm.

Igaunijā par valsti vairāk domāPēc Silvijas domām, Igaunijā valdīšanas stils ir citādāks un vairāk vērsts uz valsts attīstību. "Latvijā valdītāji augstprātīgi pasmaidīja, kad Igaunijas prezidents Tomass Hendriks Ilvess mūsu valstij piedāvāja naudu. Nu daudz vai maz, bet nauda igauņiem bija.

Mums tādas nebija, bet smejamies par lēnajiem igauņiem. Es gan domāju, ka viņi visu rūpīgi apdomā un tikai tad dara. Viņiem parlaments un valdība nav tikai tādēļ, lai daži oligarhi no naudas uzbriestu vēl vairāk," secina S. Dorša.

Viņai grūti pateikt, ko varētu darīt, lai dzīve Latvijā kļūtu labāka. "Es esmu apņēmusies nečīkstēt par grūtiem laikiem. Lai arī kā lietas ir iegrozījušās, tā ir mūsu Latvija. Domāju, ka ikvienam latvietim ir skaidrs - Latvijai kā valstij jābūt," saka S. Dorša. Iznākums bija likumsakarīgs A. M. Dubļāns uzskata, ka tādā notikumā kā 1990. gada 4. maija sēdē Augstākajā padomē izdevies piedalīties, pateicoties redaktores enerģijai, jo liela daļa toreizējo rajonu avīžu redaktoru bija diezgan konservatīvi un izvairījās no piedalīšanās neatkarībai veltītos pasākumos. "Toreiz tas tiešām bija liels notikums.

Man šķiet, mums izdevās piedalīties sēdē arī tādēļ, ka laikraksts "Mūsu Zeme" bija diezgan augstā līmenī. Bijām ievēroti un saņēmuši vairākus apbalvojumus. Savas tālaika izjūtas man grūti izstāstīt. Pēc manām domām, sēdes iznākums bija likumsakarīgs. Visi notikumi valstī jau labu laiku iepriekš, sākot no pilsoņu komiteju veidošanas, bija it kā savienoti kopīgā ķēdē.

Valkā darbojās fotoklubs "Reflex", kur ar savām domām par neatkarības atjaunošanu pulcējās disidentiski noskaņoti cilvēki. Darbojos gan pilsoņu komitejā, gan Tautas frontē, vienu brīdi biju sapinies pat ar sociāldemokrātiem. Neatkarības atjaunošanas deklarācijas apstiprināšana bija loģisks iznākums visām tautas aktivitātēm," apliecina Aldis.

Vēl toreizējam fotokorespondentam spilgtā atmiņā palicis gadu vēlāk brauciens uz Kauņu, kur viņš piedalījās pieminekļa atklāšanā barikāžu dienās bojā gājušo piemiņai. Procesi valstī radījuši pārliecību, ka Latvija noteikti kļūs brīva.

Šogad 4. maiju cilvēki, visticamāk, sagaida ar dalītām jūtām, jo daudzi ir neapmierināti ar politiķu darbību un saimnieciskajām norisēm valstī. Tomēr jāatceras, ka Latvija nav tikai 100 deputātu Saeimā. Tā ir mūsu zeme, kuru mīlam, un tās brīvība katram latvietim ir svēta.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Toreiz dzīvojām uz brīvības viļņa

Kategorijas