“Dzieti” kontrastu zemē – Gruzijā

2015. gada 3. novembris 20:35

1422

Ar Latvijas Dzelzceļa (LDZ Cargo) un Beverīnas novada pašvaldības atbalstu Brenguļu pagasta deju kolektīvs “Dzieti” septembra vidū devās uz kalnu, vīna un Dieva zemi Gruziju.

Vasarā tika izveidota kultūras programma „Deja – Latvijas un Gruzijas vienotāja”, lai, koncertējot vairākos Gruzijas reģionos, popularizētu Latvijas un Latvijas Dzelzceļa vārdu un stiprinātu Latvijas un Gruzijas draudzīgās attiecības un starpkultūru dialogu.

Gruzija ir pārsteigumu zeme: no Melnās jūras pelēcīgā, bet, ak, cik siltā ūdens, līdz pat Kazbegi kalna varenumam un Alazani vīnogu ielejas rāmajam plašumam, no Batumi kūrortpilsētas greznības līdz karā izpostītām, pamestām un sabrukušām mājām katrā Gruzijas reģionā.

“Dzietu” mājas šo desmit dienu garumā bija Kabuleti un Tbilisi. Kabuleti – kūrortpilsētiņa Melnās jūras krastā, kurā viss kā mūsu Jūrmalā un tomēr tik ļoti atšķirīgs, trūcīgāks, vienkāršāks, padomiskāks - gruzīniem nav dārgu villu, ārišķīgas greznības vai spožuma, bet vecāks vai jaunāks mersedess pie mājas gan.

“Dzieti” labi jutās ikvienā vietā, uz kuru mūs ar neviltotu lepnumu un aizrautību veda mūsu draugs, īstens gruzīns Važa. Mēs izbaudījām subtropu klimatu Mtirala nacionālā parka kalnos (vismitrākā vieta visā Gruzijā) un Batumi botāniskajā dārzā. Ar īstu latvieša spītību rāpāmies kalnā, lai pēc iespējas tuvāk tiktu Kazbekam – trešai augstākai Gruzijas virsotnei. Jūsmojām par Batumi - pilsētu, kuru paši gruzīni dēvē par Gruzijas Lasvegasu. Sākumā gan šķita, ka viņi nedaudz pārspīlē, tomēr, jau no tālienes ieraugot Batumi augstceltņu siluetus, sapratām, ka tā būs vieta, kas pārsteigs. Batumi ir cita pasaule - eiropeiski amerikāniska, tik ļoti atšķirīga no pārējās Gruzijas.

Jā, Gruzija pārsteidz – ar dabas skaistumu un reizē cilvēka bezspēcību un niecīgumu kalnu priekšā. Tajā pašā laikā mājas uzbūvētas visneiedomājamākajās vietās, atrasts pleķītis vīnogu stādam vai bišu stropam, tiek izmantoti visi veidi, lai izdzīvotu, – Alazanjas ielejā vīnogas, tomāti, ķirbji; kalnos – valrieksti, medus, riekstu ievārījumi, čurčellas. Un kur vēl bambusa, māla, koka izstrādājumi... Čača un vīns, šķiet, ir atrodams katrā mājā – tā ir gruzīnu dzīvības sula.

Šajā zemē galvenais ir jumts virs galvas, nevis mājas vizuālais izskats. Gruzijā neviens nedomā par gludi pļautiem mauriņiem, par skaistām puķu dobēm - tādu tur vienkārši nebija. Vien daži zālēs un kukurūzu stiebros ieauguši augļu koki, vistu izmīdīti pagalmi... Vai tā būtu nabadzība? Varbūt. Bet vairāk gan šķiet, ka ārišķība nav nomākusi gruzīnu tautas plašo dvēseli, viņu patriotismu, viņu Dzimtenes mīlestību, viņu cieņu pret vecākiem un veciem cilvēkiem.

Deja vieno cilvēkus dažādās pasaules malās un vienoja arī mūs – latviešus un gruzīnus. Mums lielu gandarījumu deva iespēja dejot divos koncertos Kabuleti un Ozurgeti. Kabuleti mēs dejojām gruzīnu bērniem - tā ir vislabākā un patiesākā publika.

Otrs koncerts bija vēl īpašāks, jo dejojām kopā ar vairākiem Gruzijas bērnu un jauniešu deju kolektīviem Ozurgeti pilsētiņas svētkos. Vērojot gruzīnu dejas, bijām saviļņoti, jo Gruzijā, šķiet, ikviens piedzimst par dejotāju. Mazie puiši, kuriem acīs deg cīņas un azarta uguns, dejā apliecināja gruzīnu temperamentu, vēlmi aizstāvēt sevi, savu ģimeni, zemi, un katra deja – vesels stāsts. Tomēr mums, “Dzietiem”, svarīgāka bija cita atziņa. Kaut gruzīnu dejas ir īpaši ātras, temperamentīgas, arī mēs varam lepoties ar savām dejām, to rakstiem, soļiem. Gruzīnu skatītāji baudīja katru mūsu kustību, savstarpējās attiecības dejas laikā. Bija prieks, ka Gruzijas cilvēki spēja uztvert latviešu deju savdabību. Mūsu līdzbraucēji ar sajūsmu stāstīja, kā skatītāju acis sekoja līdzi latviešu deju kustībām.

Pēc šī brauciena jau kuro reizi sapratām - nav svarīgi, uz kurieni, svarīgi - ar ko kopā dodies. Un ar “Dzietiem” var kaut uz pasaules malu! Mēs spējam paļauties viens uz otru, varam palīdzēt, samīļot, uzklausīt, saprast, priecāties par izdošanos. Mēs spējam viens no otra mācīties mieru, pacietību un spēku.

Esot Gruzijā, sapratām, ka esam bagāti un mums pieder tik daudz. Varbūt banāla frāze, bet tā patiešām jutāmies - mums nav siltas jūras, augstu, sniegotu kalnu, krāčainu kalnu upju, bet mums ir pārticība, kārtība un tīrība sētā, silts un auksts ūdens krānā... Bet vai mēs tā protam savās mājās uzņemt ciemiņus un ik brīdi ar lepnumu stāstīt par savu zemi, valsti, kā to dara gruzīni?

“Dzietu” dejotāji vēlreiz saka lielu paldies Latvijas Dzelzceļam un Beverīnas novada pašvaldībai, kā arī vēlas iedrošināt citus kolektīvus nebaidīties sapņot, par saviem sapņiem un idejām stāstīt citiem, un kas zina – sapņi taču piepildās!

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

“Dzieti” kontrastu zemē – Gruzijā

Kategorijas