Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Saticībā un mīlestībā – kopā jau vairāk nekā pusgadsimtu

Inga Karpova

2010. gada 11. aprīlis 08:19

1279
Saticībā un mīlestībā – kopā jau vairāk nekā pusgadsimtu

"Mana mīlulīte, mīļums, mīļā meitene. Es jau tik labu sieviņu nebiju pelnījis. Viņa, tāda skaistule, varēja dabūt vēl labāku par mani. Viņa mani ļoti žēlo. Nezinu, kāpēc viņa atnāca pie manis," glāstot sievas plecu, ar neuzspēlētu mīlestību saka 85 gadus vecais Vilis.

Savukārt astoņdesmitgadīgā Silvija uzskata, - ja vīrs nebūtu bijis tiks labs, gādīgs, visu mūžu nežēlojis un nesargājis, tad viņa nemaz nebūtu laba sieva un saimniece, gādīga mamma dēlam un dvīņu meitām.

Starp sirmgalvjiem joprojām staro mīlestība, uzticība, pieķeršanās, gādāšana vienam par otru. Abi atzīst, - lai arī kapu kalnā dus jau divas meitas, lai arī visu mūžu bijis smagi jāstrādā, jāgādā par bērniem un saimniecību, Dievs viņiem devis svētību laimīgai un saticīgai kopdzīvei.

Jāslēpj kāzu fotogrāfijasSilvija un Vilis iepazinušies nabadzīgajos pēckara gados - 1949. gadā, kad Vilis meitenei no kaimiņu pagasta palīdzējis no zirga pajūga izcelt smagos maisus ar labību. Jau tad puisim sirdī iekritusi spriganā meita. Silvija dzīvojusi Ēveles pusē, bet Vilis - kaimiņpagastā Burtniekos.

Vilis piemin, ka līdz iecerētajai ar kājām caur mežu bijis jāmēro paprāvs gabals, kaimiņi ar vaktējuši, reizēm pie mīļotās mājās bijis jālien pat pa logu. Abi cerējušies trīs gadus. Silvija atklāj, ka tajos laikos "nav bijis laika vazāties, jo bija jāstrādā".

Arī viss garais mūžs abiem pagājis smagi strādājot, bet viņa par to nesūrojas un nosmej, ka "no darba neviens gan nav nobeidzies". Sirmgalve atceras, ka pirmo reizi ar izredzēto uz balli aizgājuši tikai tad, kad viņai apritējuši 19 gadi, sadejojušies un jaunās meitenes sirdī modušās jūtas. Jaunajiem tolaik lielās kāzas, kurās bija lūgti vismaz 50 viesu, rīkoja Silvijas tēvs, kurš bija pārradies mājās pēc gariem izsūtījuma gadiem Sibīrijā.

Līgavai mugurā bijusi gara balta kleita ar bagātīgu plīvuru, kuru nesušas divas meitenītes. Kāzas notikušas Ēveles baznīcā. Vilis bieži mēdzot skatīties kāzu fotogrāfijas un jaunības bildes, lai pēc tam atkal pateiktos sievai par saticīgo dzīvi. Silvija mēdz jokot - fotogrāfijas no vīra jābēdzinot, bet tas neesot viegli izdarāms, jo viņam esot savas slēptuves.

Starp abiem laulātajiem nepārtraukti sprēgā smieklu un humora velniņš. Tas palīdzot viņiem pārvarēt vecuma kaišu radītās sāpēs. Silvija esot bijusi drosmīgāka, un atļāvusi tagadējam Valsts prezidentam Valdim Zatleram veikt ceļgalu operācijas.

Toties Vilim reizēm kājas sāp līdz asarām. Viņš savā cienījamā vecumā no operācijas atteicies. Reizēs, kad vīrs raud, Silvija piedraud, ka atstās vienu istabā. To gan Vilis negrib un jau ar nepacietību gaida siltāku laiku, lai varētu ar savu kūjiņu palīdzību iziet pasildīties saulītē.

 

Joprojām cep savu maizi Gavari arī savus bērnus centušies audzināt mīlestībā un saticībā. Sarunā piedalās arī meita Līga, kura līdzīgi kā mamma, sprigani un jestri mēdz atjokot, klājot bagātīgu mielasta galdu ar pašdarinātu sieru, Lieldienu pashu, salātiem, pašceptām karbonādēm un saldo pīrāgu.

Stāstot par bērniem, sirmgalvji neiztiek bez asarām, jo viņiem jau divreiz bijis jāgulda savs bērns zemes klēpī - pirmoreiz, kad piedzima pirmā meitiņa un drīz vien nomira, un otrreiz - pirms pieciem gadiem, kad ļauna slimība paņēma dvīņu meitu Baibu.

Tā joprojām ģimenei ir liela traģēdija, tāpēc Baibas dēls Juris no visiem sešiem mazbērniem kļuvis par mīļāko mazdēlu. Puisis no Dzērbenes bieži brauc arī uz Ēveli. Vecmāmiņa atklāj, ka vectētiņš nevienu mazbērnu projām nelaiž bez naudas kabatā, bet viņa - bez siltiem pīrāgiem. Tie joprojām kūp bļodā ikvienā svētku reizē un arī brīvdienās.

Meita un vīrs slavē Silviju par enerģiskumu un uzņēmību, jo "Glāznieku" mājas krāsnī joprojām tiek cepta baltmaize un saldskābmaize. Silvija joprojām ir nenogurdināma rokdarbniece. Taupot mammītes acis, reiz meita noslēpusi adāmās adatas. Tās gan drīz bijis jāatdod, jo Silvija sākusi žēloties par visādām kaitēm. Sākot ņirbināt adatām, tās pazudušas kā nebijušas.

Mammas saimnieciskumu pārmantojusi arī Līga, kurai padodas itin viss, kam vien pieķeras sievietes rokas. Izrādās, ne tikai mūsu, bet arī visa pagasta komplimentus izpelnījies viņas pašdarinātais kausētais siers ar dažādām piedevām. Līga nav skopa un ar savām receptēm mēdz arī dalīties, bet nevienai saimniecei vēl neesot iznācis tik garšīgs siers.

Līga neprot izskaidrot, kāpēc citām saimniecēm siers tāds neiznāk, tāpēc smej - klāt jāpiešauj simts grami konjaka, tikai tas pienākas saimniecei, nevis siera receptei. Vecāki atbalsta meitas ģimeni it visā, jo pagaidām znots Jurijs palicis bez algota darba.

Darba gan abiem saimniecībā pilnas rokas, jo kūtī ir vairākas slaucamas govis, jākopj arī vistas un truši. Līga gan iecerējusi no piena lopkopības pamazām atteikties un izveidot gaļas lopu ganāmpulku, jo viņa "jau vairs neiešot sponsorēt "Valmieras pienu", kas par pienu maksā vien astoņus santīmus litrā".

Silvija atbalsta meitas centienus, piebilstot, ka viņa ar nepacietību gaida pavasari, lai varētu zemē iedurt lāpstu un uzrakst dobes. Sirmgalve uzskata, ka nevar tikai sēdēt ar klēpī saliktām rokām un činkstēt par krīzi. Arī viņi - vecīši - var pielikt savu roku kopīgai ģimenes lietai. Un ja reizēm pietrūkst spēka, Silvijas un Viļa padoms vien ir zelta vērts.