Pieredze: Mans HIV stāsts

2015. gada 11. novembris 14:38

348

Maldīgi ir pieņemts uzskatīt, ka HIV infekcija var skart tikai aktīvos narkotiku lietotājus, prostitūtas un homoseksuāli orientētus cilvēkus, jo tas neatbilst patiesībai. HIV nešķiro – tas attiecas uz ikvienu no mums. Tieši tā noticis ar Agniju no kādas Latvijas mazpilsētas.

Agnija ar vīru šķietami laimīgā laulībā nodzīvoja gandrīz divus gadus, līdz viņas pasaule pārvērtās, un tagad nākotne ir uztraukumiem pilna.

„Mēs ar vīru iepazināmies mūsu abu darbavietu kopējā Jaunā gada ballē. Tā bija neaizmirstama tikšanās, un jau pēc trim mēnešiem plānojām kāzas. Kāzas svinējām turpat, kur pirmo reizi tikāmies. Mums abiem bija labas karjeras, abiem – mājas, mašīnas. Turklāt abi bijām pavisam jauni. Nolēmām, ka dzīvosim manā mājā, bet viņa māju izīrēsim. Īsi pirms kāzām es nokārtoju pēdējos eksāmenus, lai kļūtu par zvērinātu tiesu izpildītāju. Pusotru gadu pēc kāzām es uzzināju, ka gaidu bērniņu,” vienlaikus skumji un laimīgi pasmaida Agnija.

Cerētā prieka vietā, Agnijas vīrs izrādīja neizprotamu neapmierinātību: „Viņš burtiski izmainījās. Kļuva viegli aizkaitināms, brīžiem pat likās, ka agresīvs. Sākumā domāju, ka tas saistīts ar bērniņa ienākšanu mūsu dzīvē. Taču nevarēju to ar prātu aptvert – mans mīlošais vīrietis bija nedēļas laikā kļuvis man svešinieks.”

Tagad, to visu analizējot, Agnija saprot, ka nekad kopā ar vīru netika pārspriesti tālejoši plāni, piemēram, bērnu dzimšana un audzināšana.

„Divas nedēļas pēc tam, kad bijām uzzinājuši, manuprāt, priecīgos jaunumus, vīrs, atnākot no darba, man paziņoja: „Es no tevis aizeju. Bet tu aizej un nodod analīzes, jo es esmu HIV pozitīvs.” Un viņš izgāja pa mājas durvīm. Tad es ievēroju, ka pazudušas visas viņa mantas, bet viņa pēdējos vārdus es tobrīd vispār neuztvēru,” nesenos notikumus atceras Agnija.

Taču pavisam drīz Agnijai nācās saprast, ko tieši vīrs viņai pateica. „Tajā vakarā es izmisumā zvanīju savai mammai. Raudāju un stāstīju, ka vīrs mani tikko pameta, atzinos, ka gaidu bērniņu, ka biju plānojusi to pateikt viņai nākamajās brīvdienās, viesojoties pie viņas. Un, visbeidzot, pateicu arī vīra pēdējos vārdus. Varu tikai nojaust, kādas emocijas plosīja manu mammu, jo ārēji viņa saglabāja mieru – viņa atbrauca pie manis, bet nākamajā rītā mēs devāmies uz Rīgu pie ārsta,” saka Agnija.

Neziņa, bailes, uztraukums un pamestības sajūta pēkšņi bija ienākusi Agnijas dzīvē. Drīz vien arī asins analīzes uzrādīja, ka Agnija ir inficējusies ar HIV.

„Izjukusī laulība šobrīd mani neuztrauc tā, kā mana un mana bērniņa veselība. Es vēl arvien nespēju tam noticēt, es nespēju saprast, ka es varu būt slima ar kaut ko tādu. Vidusskolas laikā biju iemīlējusies klasesbiedrā – viņš bija mans puisis, un izlaiduma klasē ar viņu pārgulēju. Vēlāk mēs devāmies katrs uz savu augstskolu studēt, un mūsu attiecības izjuka. Es aizrāvos ar studijām, brīvdienās viesojos pie mammas, un man nebija nekādu attiecību, līdz iepazinos ar savu vīru. Nekad neesmu lietojusi narkotikas. Toties no astoņpadsmit gadu vecuma regulāri nodevu asinis kā donors. Tagad arī to vairs nekad nevarēšu,” ar sarūgtinājumu stāsta Agnija.

Vēl vienu triecienu Agnija saņēma, kad nu jau bijusī vīramāte viņai atzina, ka zinājusi par dēla veselības stāvokli. Arī slimnīcā Agnija uzzināja, ka medicīnas personālam nav tiesību tuviniekiem izpaust ziņas par pacienta veselību, tātad vīram bija iespēja no viņas slēpt inficēšanos ar HIV un justies droši, ka jaunā sieva to neuzzinās. Lai gan par apzinātu inficēšanu ar HIV Latvijā paredzēta kriminālatbildība, Agnija nedomā tiesāties, jo svarīgāks viņai tagad ir gaidāmais bērniņš.

Ārsti viņu mierina, ka ievērojot terapiju un citus norādījumus, bērniņš, visticamāk, ar ķeizargrieziena palīdzību piedzims vesels.

„Es visu saprastu, ja pati būtu darījusi kaut ko, kas saistīts ar risku inficēties ar HIV. Es to pieņemtu. Es pieņemtu, ja būtu saslimusi ar leikēmiju vai ar diabētu – ar jebko! Bet šī slimība man vienmēr asociējās ar narkomāniju un prostitūciju, un nekad nedomāju, ka ar to saskaršos pati. Nekad nebija man ienācis prātā, ka labprātīgi to ielaidīšu savā mājā. Jā, tieši tā ar mani notika – es ielaidu savā dzīvē cilvēku, kurš mani piekrāpa viszemiskākā veidā. Šobrīd esmu piektajā grūtniecības mēnesī, ir uzsākta ārstēšanās terapija, kas nepieciešama HIV vīrusa inficētām grūtniecēm, un man ir nopietns mērķis dzīvot, un, ja vien bērniņš būs vesels, es darīšu visu, lai es pati varētu viņu izaudzināt,” saka Agnija.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Pieredze: Mans HIV stāsts

Kategorijas