Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Āderu mācības

Arturs Goba

2010. gada 29. marts 11:28

5891
Āderu mācības

Par ģeomagnētiskā starojuma zonām jeb āderēm mūsdienās daudz dažādu publikāciju, un diezgan bieži esmu pārliecinājies, ka šajos jautājumos valda pārāk daudz subjektīvu pieņēmumu.

Kādreiz pie manis Vijciemā ciemojās rīksnieku grupa, ja nemaldos, pavisam kādi 70 ar visvisādiem rīkiem bruņotu vīru un sievu. Praktiskajos mērījumos lielu pretrunu dažādu ādernieku uzrādītajos rezultātos nebija, bet, kolīdz ikviens mēģināja novērojumus izskaidrot, atradās citi, kuri paslepus lika pirkstu pie deniņiem.

Mani fascinē tie sensitīvi jutīgie cilvēki, kuri āderes un citu objektu starojumu spēj noteikt ar kailu plaukstu, reizēm ar visu ķermeni. Kādam no viņiem vaicāju, vai šādas spējas netraucē dzīvot, jo, ejot pa ceļu, jāšķērso daudzas un dažādas āderes. Atbildēja, ka ikdienā varot atslēgties, vienīgi, lielās planetārās zonas šķērsojot, esot sajūta kā pār vilka pēdām pārejot.

Esmu bijis liecinieks arī tam, kā spēcīgs ekstrasenss spēj neitralizēt āderes starojumu, tiesa, tikai uz dažām minūtēm. Pats bērnībā tiku vērojis, kā mans tēvs ar rīkstīti noteica vietu akas rakšanai, tāpēc ganu gaitās bieži īsināju sev laiku, ar rīkstīti pārstaigājot visu apkaimi, un rezultāts nemainījās, ja rīkstītes vietā izmantoju indikatoru no paresnas stieples.

Diemžēl zināmu iemeslu dēļ tagad ar šādām atrakcijām nodarboties nevaru. Tāpēc izmantoju citu cilvēku mērījumus vai netiešus novērojumus dabā. Vai esat mežā redzējuši slaidu priedi, kurai stumbrs savērpies kā virve? Šis koks aug āderu krustpunktā. Vai esat ievērojuši mežā kokus ar vairākām galotnēm, kuri aug taisnās rindās? Šie koki aug uz negatīvās āderes.

Uz sāniem nošķiebušies augļu koki. Vēja slotas bērzos. Tam visam saistījums ar āderēm. Varam tikai pabrīnīties, cik labi šo dabas grāmatu pratuši lasīt mūsu sentēvi, harmonizējot savu dzīves telpu.

Vērojumi un secinājumiSavā grāmatā "Latvijas mezgli Indras tīklā" esmu centies izsekot dažiem enerģētikā tīklojuma aspektiem, kur svarīgas divas atziņas. Mūsu sentēvi, domājams, īpaši priesteri, veidojot kulta akmeņu sistēmas, vadījās pēc āderu tīkla. Bet, apsekojot svētvietas, jāsecina, ka spēcīgas enerģētiskās līnijas varēja izveidot speciāli, sistēmas centrā novietojot vai iesvētot kādu nozīmīgu dabas objektu, piemēram, lielu akmeni.

To var pārbaudīt ikviens ar parasta kompasa palīdzību, jo enerģētiskās līnijas no sakrālā centra virzās astronomiski nozīmīgos virzienos. Teiksim tā: Jāņu vakarā saule riet virzienā, kas atbilst 319 grādiem, bet saullēkta azimuts atbilst 41 grādam. Šajos virzienos droši var meklēt senu kulta akmeņu rindas, ja vien pēdējo gadsimtu gaitā šīs sistēmas nav nopostītas.

Vijciema apkaimē rīkstnieki konstatējuši daudzas āderu sistēmas. Vienā sistēmā esot septiņas paralēlas āderes, aptuveni 18 metru attālumā viena no otras. Un katra šāda sistēma krustojas ar kādu citu vai pat vairākām āderu sistēmām. Bet tālāk par personīgajiem novērojumiem.

Esmu sarūgtināts, ka izdevējs nebija pamanījis datorsalikuma kļūdu manai grāmatai "Savs stūrītis Paradīzes", un rezultātā nodaļai par Amerikas lielogu dzērvenēm nodrukāts tikai sākums. Bet nenodrukātajā daļā biju pastāstījis par šīs kultūras uzvedību virs spēcīgas āderes.

Dižbrūkleņu jeb lielogu dzērveņu dēstus ieguvu Salaspilī no kāda kooperatīva. Apsakņotos spraudenīšus sastādījām sešus metrus garā dobē, kas pildīta ar skābo kūdru. Dobes galos jau pirmajā vasarā augi dzina horizontālās stīgas, otrajā gadā kūdra bija gandrīz noklāta ar sakņu paklāju, bet vidusdaļā augi stipri atpalika, kūdrā sāka saimniekot bērziņi un purva skarene.

Nezināju īsti, ko darīt, bet jautājums atrisinājās pats no sevis. Trešajā un ceturtajā vasarā blīvi saaugušais paklājs no abām pusēm panīkušo joslu aizvien vairāk sašaurināja, līdz pēdīgi sakļāvās pavisam. Acīmredzot augu biolauka starojums bija tik spēcīgs, ka ar savu enerģiju noslāpēja āderes starojumu.

Šī pati paranormālā zona man sagādāja citus novērojumus, jo tā šķērso visu dārzu. Ļoti nīkuļo zemenes, bet tulpes jūtas itin labi. Kad jūnija vidū piedzīvojām salnu, man kāršu pupiņu rindā nosala tikai virs āderes augošie augi. Tajā gadā iepretī kaimiņi nogāzi bija apstādījuši ar kartupeļiem - pēc salnas nosaluši bija laksti tikai virs āderēm un lauks izskatījās kā skolēnu šķērslīniju burtnīca.

Pirms gadiem trīsdesmit zem priedes iestādīju Katavbas rododendru, kurš man neveido vertikālos stumbrus, bet aug zvilnājā. Izrādījās, ka esmu uzstādījis āderu krustpunktā. Tagad rododendrs nosedz gandrīz desmit kvadrātmetru, un vienīgi pēdējos gados daži dzinumi izrāda tieksmi slieties vertikāli. Zied regulāri.

Bez dārza īpašumā esmu ieguvis tādu kā priekšpagalmu - sausu smilšainu noru, kur aug spradzenes. Tā kā mūsdienās zāli nevienam nevajag, nolēmu stādīt dekoratīvos kokus un krūmus. Bet vieta tik īpatnēja, ka lapu koki ieaug ar milzu grūtībām, toties skuju koki mēdz iesēties paši.

Ceļmalā nopuvušo vītolu vietā sastādīju gobas, kuras gan aug, bet zari tiecas tikai uz sāniem, veidojot lietussarga formu. Mēģinājumi ieaudzēt parasto irbeni beidzās neveiksmīgi trīs gadus pēc kārtas. Kad pazīstama valcēniete uzdāvināja kārtējo dēstu ar samocītu sakņu sistēmu, aicināju talkā zintnieci Mārīti, kura man norādīja pavisam citu vietu stādīšanai. Un aug!

Tāpat rīkojos, kad nopirku kārtējo melnā plūškoka dēstu - Mārīte pārstaigāja visu dārzu, līdz norādīja vietu, kur viņai griboties atgulties. Un arī aug! Cits plūškoks, kas ilgus gadus nīkuļoja, sāka atžirgt, kad ziemeļu pusē tam novietoju akmeni, man saka, esot novirzījis sānis āderes starojumu. Pasaule pilna zaļiem brīnumiem.