Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Logo

Džeza klubs - restorāns "Parks" kā improvizācija!

Noderīgi

2012. gada 17. augusts 09:35

1747
Džeza klubs - restorāns "Parks" kā improvizācija!

>        Kas jāzina!

-          „Parks" darbojas kopš 2011. gada vasaras

-          Izcila gardēžu virtuve džeza mūzikas skaņās

-          Īpašais piedāvājums: „Gaujas līdaka un sams bekonā"!

> Pagatavo mājās pats/i!Recepte paredzēta 2 personām.

Iesaka: Restorāna šefpavāre Madara Leimane

Sastāvdaļas:

Līdaka - 200g

Sams - 200g

Bekons - 120g

Kartupeļi - 240g

Tomāti - 120g

Burkāni - 200g

Cukīni - 140g

Puķkāposti - 180g

Paprika - 100g

Sarkanie sīpoli - 60g

Olīvas - 12 gb

Zaļais sviests - 120g

Olīveļļa - 120g

Graudu sinepes - 20

Ķiploki - 2 daiviņas

Dilles - 10g

Citronu sula - 2 ēd.k.

Sāls, pipari

Pagatavošanas process:

> Traukā sagatavo marinādi: ielej olīveļļu, pievieno sinepes, pierīvē ķiplokus, pielej citronu sulu,visu izmaisa. (Šefpavāre iesaka: Ja vēlaties asāku ēdienu, var pievienot marinētu aso čili!)

> Zivis sagriež gabaliņos, apsmērē ar marinādi (Šefpavāre iesaka: Vairāk ieteicams lietot samu, garša būs maigāka un tajā būs mazāk asaku!)

> No follija veido groziņu. Tajā liek pēc kārtas šķēlītēs sagrieztus dārzeņus, liek vārītus kartupeļus, vārītus burkānus, sāli, piparus, zaļo sviestu, cukīni vai kabaci, blanšētus puķkāpostus, papriku, tad atkal sāli, piparus, sviestu.

> Virsējās kārtās liek sīpolus un tomātus. Olīvas liek ap dārzeņiem. Pārkaisa vēl ar sāli, pipariem, sviestu. Sainīti liek sakarsētā krāsnī, 180 grādos uz kādām 7 - 8 minūtēm. (Šefpavāre iesaka: Vislabāk lietot melnās olīvas bez kauliņiem!)

> Pa to laiku zivs gabaliņus aptin ar bekona šķēlēm. Liek uz karstas pannas apcepties no abām pusēm. Zivis pēc tam liek virsū dārzeņiem un cep vēl kādas 7 minūtes. (Šefpavāre iesaka: Lai zivs labāk turētos bekonā, kamēr tā tiek cepta, to var caurdurt ar zobu bakstāmo. Tie, kas raizējas par lieko svaru, var nesatraukties, jo puse no taukiem, kas atrodas bekonā, palis uz pannas).

> Zivju marinādi izmanto arī kā mērci, pievienojot vēl klāt sagrieztas dilles. Cepšanas beigās sainīti aplej ar mērci, izdekorē ar citrona sķēlīti un dilles zariņu, pārkaisa ar sagrieztām dillēm. Un ēdiens var tikt pasniegts galdā! (Šefpavāre iesaka: Lai arī recepte viena, tomēr katrai saimniecei rezultāts var būt citādāks. Galvenais, lai ēdiens gatavots ar mīlestību).

Jau vairāk kā gadu Valmieras Vecpuišu parks vairs nav iedomājams bez tā līdzgaitnieka - restorāna un džeza kluba "Parks". Atbildēt, kas viens otram piestāv vairāk, laikam būs grūti. Bet to, ka šai vietai pavisam noteikti piestāv džeza mūzika, varēs apliecināt ikviens, kas pabijis "Parkā". "Šeit neatradīsiet soļanku vai karbonādi mājas gaumē", joko restorāna un džeza kluba saimnieks Imants Točs, "bet noskaņu, dažādu mūzikas ritmu un garšu baudījumā kaut ko savu varēs sajust ikviens!"

"Vai Tev piedāvāt kafiju?" - restorāna durvis verot, man vaicā Imants. Un tā, gaidot, kamēr uzsilst kafijas automāts, mēs jau ieslīgstam sarunā par ēdienu, mūziku un dzīves baudīšanu. Ātri un viegli: jautājums - pirmās asociācijas - atbilde? Nē, Imants ir gardēdis. Gardēdis, kas bauda dzīvi, ēdienu, mūziku ... Un arī sarunu!

Kas ir gardēdis?

Cilvēks, kurš bauda dzīvi (smaida). Gardēdis var būt jebkādās dzīves jomās, ne tikai par ēšanu runājot. Tas ir cilvēks, kas spēj izbaudīt katra procesa pašas sīkākās nianses.

Zivis vai gaļa?

Abi (smaida).

Bet, ja tomēr jāizvēlas tikai viens...

(Smejas) Abi. Laikam tāpēc arī mūsu īpašais piedāvājums „Gaujas līdaka un sams bekonā" ietver abus - gan zivi, gan gaļu!

Kas ir mūzika?

(Aizdomājas) Kā lai tā vislabāk pasaka... Mūzika ir skaņās materializētas emocijas.

Kāpēc džezs?

Džezs ir brīvība, improvizācija. Džezu nevar uzrakstīt notīs. Katru reizi būs kaut kas cits, vienādi nav iespējams atskaņot. Nekad. Man ļoti patika viena Latvijas mūziķa pastāstiņš par to, kas ir džezs. Ja iedomājaties virpuļu durvis, pa kurām cilvēki ieiet kādā telpā, tad ir tā: Tu vari ietrāpīt un vari arī neietrāpīt. Tas pats uz skatuves. Spēlē vairāki mūziķi un tad pilnīgi no malas var pienākt klāt kāds cits mūziķis, un ietrāpīt tajā virpulī, un būt ar visiem kopā. Tas ir džezs! Tāda improvizēta saskaņa. Man vienmēr ir ārkārtīgi patikusi improvizācija.

Vai arī Tu pats esi kā tāds brīvais putns, kas dzīvo improvizācijā?

Man ļoti tuva ir arī klasiskā mūzika, kur nav tik daudz improvizācijas iespējas kā džezā (smaida). Es nezinu.. Mūzika - tās ir emocijas. Kā es pats sev vienmēr saku: „Ja Tu kādreiz vilies cilvēkos vai situācijās vai kaut kādās lietās, tad mūzika Tevi nepievils nekad, ja Tu pats būsi patiess pret to.Tā ir vieta, kur Tu vari vienmēr patverties un būt pats."

Ko Tev nozīmē „Parks"?

Parks.. (Dziļdomīgi nopūšas) Tas ir tāds izmēģinājuma lauciņš (Smejas). Izmēģinājuma lauciņš, kur es ielecu, par to pilnīgi neko nezinot. Par to, ko nozīmē šajā jomā strādāt, par uzņēmējdarbību kā tādu kopumā, man nebija ne mazāko priekšstatu. Un es ielecu: tā, te ir svītra, zem kuras es neko neredzu, neko nezinu. Un tagad es esmu tur iekšā un to visu redzu.

„Parks" Tev bija nezināmais X tajā brīdī, kad Tu pieņēmi lēmumu sākt darboties, bet kas Tev „Parks" ir šodien?

- Es nevaru noformulēt konkrēti kaut ko vienu. Man šeit ļoti patīk atrasties un ļoti grūti ir no šejienes vakarā aiziet (Smejas). Es nemāku halturēt. Ja kaut ko daru, tad daru pa īstam un līdz galam. Tas pats ir ar visiem kolektīviem, ar kuriem strādāju. (aut.: Imants Točs vada jauniešu kori „Konsonanse", Kocēnu novada jaukto kori „Imera", Valmieras Valsts ģimnāzijas jauniešu kori „Bonus", Valmieras Pārgaujas ģimnāzijas jauniešu kori „Pārgauja" un Valmieras Profesionālas vidusskolas meiteņu ansambli).

Ja esmu darījis maksimālo pēc savām iespējām, un kaut kas nav sanācis, kā plānots, tad ir citādāk. Tad ir milzīgs pārdzīvojums - Tu izliec sevi visu, bet nesanāk. Ir jau tā, ja kaut ko dara no sirds un līdz galam, tad vienmēr ir jābūt kaut kādam rezultātam. Un vienmēr kāds to novērtēs. Piemēram, kad tu redzi, ka cilvēks ļoti aizrautīgi spēlē uz skatuves, bet neko no tā nesaproti, toties jūti, ka viņš atdod sevi pilnībā, beigās taču viņš tevi ar savu aizrautību paņem. Ar to, KĀ viņš to dara. Varbūt nepareizi, bet ar ārkārtīgu pārliecību. (Smejas) Tāpat arī es "Parkā" - kā saprotu, tā daru. Ar pārliecību.

Ja šeit un tagad būtu jāizvēlas tikai viens variants, kāds „Parks" paliktu: džeza klubs vai restorāns?

Ļoti provocējošs jautājums (smaida). No uzņēmējdarbības puses skatoties, sākotnēji šis nosaukums varbūt kaut kā traucēja cilvēkiem iepazīties ar šo vietu tādu, kāda tā ir patiesībā. Citi to domāja par klubu esam, citi - tikai par restorānu. Bet šeit nav tikai klubs vai tikai vienkārši restorāns. Tikai restorānu es negribu, bet, atņemot šai vietai mūziku, man liekas, ar to arī viss beigtos. Nu, tāds tas apvienojums man ir (smaida).

Es šaubos, vai vienkārši tāds viens pats džeza klubs Valmierā varētu pastāvēt bez restorāna sadaļas. Cik tad ir tādu cilvēku, kas tikai par džezu interesējas? Varbūt Rīgā tas varētu būt iespējams. Kaut gan man jāsaka, ka Valmierā ir ļoti izglītota publika un tā ļoti labi pazīst mūziku. Tur liels nopelns ir Valmieras mūzikas skolai, kas ir pieradinājusi publiku iet uz koncertiem. Arī šeit nāk publika, kas ļoti labi atšķir un novērtē labo un ne tik labo. Šeit cilvēki mūziku klausās kā koncertu.

Vai varam vilkt paralēles ar gardēdību un teikt, ka „Parks" ir satikšanās vieta dzīves baudītājiem?

Jā. Varbūt. Bet es negribu apgalvot, ka tas ir "kaut kas" lielos augstumos un smalkumos. Šeit jebkurš cilvēks var atrast sev piemērotas sajūtas. Tāpēc arī koncertprogramma ir tik ļoti dažāda. Atbrauc cilvēki, kuri spēlē ļoti sarežģītu mūziku, kura nav tik viegli pieejama un nav tik demokrātiska, bet vienalga atrodas cilvēki, kuri saka - ideāli! Katrs savu sameklē. Ir liela dažādība.

Bet par to baudīšanu runājot, man ārkārtīgi patīk izbaudīt nesteidzoties jebkurā jomā. Tu ieej mežā un jūti, kā tas mežs smaržo, vai vienkārši izskrien cauri, neko nejūtot? Tu redzi krāsas un smaržas, ieelpo un izbaudi to! Mūzikā ir tāpat. Arī ēdienu vajag tāpat izbaudīt, nevis apēst. Nu, kā var noēst tikai tāpēc, ka gribās ēst? Bet kādreiz gadās arī tā (smejas).

Par ēdienu runājot, izvēlies atkal vienu: virtuvē - sieviete vai vīrietis?

(Apdomīgi nopūšas) Ko lai saka...Maz to vīriešu ir (smejas). Jā, es varbūt arī dotu priekšroku vīrietim virtuvē, bet mums jau ir tikai dāmas (smejas).

Latvijā taču ir tik daudz zināmi pietiekoši kolorīti pavāri tieši vīrieši!

Jā, ir jau gan (smejas). Patiesībā, tie varbūt ir tādi stereotipi par vīriešiem un sievietēm virtuvē. Var jau būt tā, ka vīrietis ir ļoti slikts pavārs, un sieviete var būt ideāls pavārs. Es nezinu, vai to var tā nodalīt.

Droši vien jau ir kaut kādi vispārīgi kopsavilkumi un pieņēmumi par to, kurā jomā kas labāks, bet tikpat labi var arī teikt - labs pianists: vīrietis vai sieviete? Ir taču visādi dzīvē. Mūziķis ir mūziķis un arī pavārs paliek pavārs. Tās meitenes, kas strādā pie manis, es negribētu mainīt pret kādu nezināmu pavāru tikai tāpēc, ka viņš ir vīrietis.

Baudot dzīves garšas, kuras ir tavējās: sāļās vai saldās?

Tas ir ļoti īpašs jautājums (Smaida). Tās meitenes, kas strādā „Parka" virtuvē, nekad negrib man gatavot. It sevišķi sākumā, kamēr iepazīst. Es saku: „Jūs gribat mani noindēt?" (smejas). Cilvēkiem ir dažādas garšu izjūtas. Un ar mani ir tā, ka es sāli nelietoju uzturā vispār. Bet es ēdu gaļu ar garšvielām. Lietoju tās garšvielas, kuras var nopirkt bez sāls sastāva. Ir arī ēdieni, kur to sāli, protams, vajag, bet es atrodu veidu, kā to kompensēt.

Labi, bet garšu buķete veidojas tik un tā. Tātad, kas ir vairāk Tavs: saldais vai sālītais, kreptīgais? No kā Tu nevarētu atsacīties?

No gaļas. (smejas). Bet ne salītas. Tā kā uz jautājumu par sāļumu vai saldumu es nevaru tā vienkārši atbildēt. Es ēdu pamatēdienus bez sāls un, ja kāds pieliek klāt sāli, domājot tikai tā bišķiņ, tad es saku - jau par daudz! Bet es saprotu arī to, ka normāliem cilvēkiem tas garšo normāli. (smejas).

Vai Tu pats arī virtuvē darbojies?

Jā. Man ļoti patīk gatavot ēst.

Ko Tev patīk gatavot?

Šajā virtuvē vienīgais, ko esmu pagatavojis, ir deserts „Tiramisu" (smejas).

Bet kopumā savā virtuvē, kas ir tā Imanta Toča firmas zīme, ko Tu celtu galdā saviem viesiem, piemēram, „Gandrīz ideālajās vakariņās"?

Es grillētu gaļu. Bez sāls (smejas). Man ļoti garšo uz oglēm grillēti ēdieni - gan zivis, gan gaļa, gan dārzeņi. Pirms „Parka", man bija mazliet vairāk laika, ko atvēlēt sev, un tad mājās es vienmēr grillēju.

Kam, Tavuprāt, ir jābūt īsta latvieša ēdienkartē?

Man šķiet, ka latviešiem no latviešu ēdienkartes nav palicis pāri nekas (smejas). Šeit ir tik daudz tautas nākušas pāri un katra kaut ko savu ir ieviesi. Tagad katrs pavārs, kurš atbrauc no ārzemēm un šeit jau ir atpazīstams, atved līdzi idejas no dažādām virtuvēm: meksikāņu, itāļu u.c. Bet ja tā domā, kas tad ir latviešu nacionālais ēdiens? Kartupeļi tie nav, jo tos latvieši, pirms Kolumbs atklāja Ameriku, nepazina. Tomāti tie nav, jo arī tomāti nāk no Amerikas. Ko tad latvieši ēda? Zirņus un pupas, droši vien (smejas).

Un ja mēs raugāmies uz latviešiem ne tikai kā senlatviešiem, bet uz mūsdienu latviešiem, tad varbūt tagad latvisks ēdiens ir nevis konkrēts produkts, bet kādu konkrētu produktu īpašs pagatavošanas veids?

(Smejas) Īpašais latviešu šašliks un žāvēta vista. Tas arī nav nopietni, protams, jo šašliks atnāca pie mums ar Padomijas dienvidiem. Kaut gan tagad daudzi pavāri raksta: kāpēc ne šašliks?

 

Iztēlojies, ka Tu piedalies konkursā. Žūrijā sēž, piemēram, ungārs, itālis, taizemietis un Tev jāpasniedz latviešu ēdiens. Ko Tu gatavotu?

(Smaida) Ko tad tagad visi dara, kas vēlas piedāvāt latviešu ēdienu? Taisa bukstiņbiezputru (smejas)! Vai arī jādod siļķi, biezpienu un kartupeļus klāt. Nu re, tāpat jau kartupeļi visur ir iekšā (smejas)! Šaubos, vai vairs ir kāds, kas māk īstu skābputru pagatavot. Es bērnībā esmu tādu, vecāsmammas gatavotu, baudījis.

Ko šodien? Es nezinu. Ienāk cilvēks un prasa: -soļanka jums ir? - Nav. - Karbonāde jums ir? - Mums ir piedāvājumā bērniem. - Ko tad jūs vispār piedāvājat? Jums jau tad vispār nekā nav (smejas). Mēs esam ļoti noreducējušies savās prasībās, tā ir tā padomju laika ietekme, kas saglabājusies. Bet tos jau nevar piedāvāt kā nacionālos ēdienus (smejas!) „Parks" nav tā vieta, kur piedāvāt nacionālos ēdienus. Šeit tie nepiestāvētu. Tad te vajadzētu niedru jumtu un linu aizkariņus.

Arī džeza mūzika nav latviešiem. Te arī mūziķi ir internacionāli. Mēs, latvieši, jau paši esam tik ļoti sajaukti. Vai var 100% pateikt, kurš šeit šodien ir īsts latvietis? Visiem saknēs ir kaut kādi cittautieši! Varbūt tāpēc mēs esam tik izturīgi, jo mums ir daudz visādu piejaukumu klāt. Tīri latvieši vispār kā tādi, man šķiet, nemaz vairs neeksistē.

 

Mūsu sarunas noslēgumā - ar skatu nākotnē! Kas būs „Parks" pēc 5 gadiem?

(Smejas). Šausmīgi sarežģīts jautājums. Re, kur ir mans afišu stūrītis! (aut.: „Parkā" uz sienas īpaši iekārtotā vietā rotājas šeit notikušo pasākumu afišas) Pēc pieciem gadiem tas būs izaudzis pa visu sienu. Nebūs vairs neviena brīva laukuma! (smaida). Te būs pabijuši ļoti daudz mūziķu, un es ceru, ka mēs vēl te būsim! Jau šobrīd daudzi pasaulē zina, ka mēs te tādi esam.

Es e-pastā saņemu piedāvājumus no ārzemju mūziķiem katru nedēļu. Un tad es izvērtēju, ko uzaicināt un ko nē, jo ne vienmēr tie ir ļoti augsta ranga mākslinieki. Viss jau slēpjas finansēs. Tos ārzemniekus, kas brauc, pārsvarā atved latviešu studenti, kuri studē ārvalstīs. Tad arī šie mūziķi brauc un ļoti labprāt iepazīstas ar Latviju, līdzi atvedot savu kultūru un jaunas vēsmas. Mums pašiem ir ļoti daudz labu mūziķu, kas ir pasaules klases mākslinieki! Es domāju, ka mēs Latvijā tiekam lutināti gan ar labu mūziku, gan labu ēdienu!Intervēja:

Anita Deigele

Valmieras pilsētas pašvaldības

Sabiedrisko attiecību un tūrisma nodaļas

tūrisma informācijas konsultante

Kategorijas

Kategorijas