Barikādes: Neaprakstāmā vienotībā

2016. gada 14. janvāris 13:07

247

Barikāžu laikā divas reizes diennaktī no Smiltenes sovhoztehnikuma uz Rīgu kursēja autobuss, kas vienmēr bija pilns ar ļaudīm, kuri nebaidījās kailām rokām stāties pretī tankiem, ja tā vajadzētu maksāt par Latvijas neatkarību.

Leons Peļņa, skolas sporta darba organizators:

-Uz barikādēm biju vairākas reizes, bet visspilgtāk atmiņā palicis 20. janvāra vakars, kad pie Iekšlietu ministrijas notika apšaude. Tieši tajā brīdī piebraucām pie sava apsargājamā objekta - Ministru Padomes (Tagad – Ministru Kabinets). Kāpjot laukā no autobusa, pirmajā brīdī domājām, ka pie Brīvības pieminekļa tiek šautas raķetes, taču drīz vien sapratām, ka tās ir trasējošās lodes. Tālumā dega mašīna. Kopā ar mums brauca arī mans audzināmais nākamo agronomu kurss. Jaunieši sākumā gribēja skriet skatīties, kas īsti notiek, bet par laimi pie Esplanādes, jau nāca pretī cilvēki, kuri visus “interesentus” nosūtīja atpakaļ. Drošības nolūkos aizvedām audzēkņus uz Rīgas Kristus piedzimšanas pareizticīgo katedrāli (toreiz – planetāriju) un likām slēpties aiz kolonnām. Toreiz man vēl Rīgā, netālu no notikuma vietas, bija dzīvoklis, uz kurieni gājām sildīties, sazināties ar mājiniekiem un paklausīties, ko par notiekošo saka radio un televīzija. Tur arī uzzinājām, kāda notikuma aculiecinieki esam bijuši...

Naktī pēc apšaudes viss bija neierasti kluss. No rīta aizgājām līdz Bastejkalnam, apstaigājām notikumu vietu. Skolotājs Ansis Kalniņš salasīja automātu patronu čaulītes. Mūsdienās šķiet neiedomājami, ka jau otrā dienā pēc tādas traģēdijas pa notikuma vietu var brīvi pastaigāties ikviens, kuram tas ienāk prātā.

Pēc šā brauciena tehnikumā tika nolemts, ka uz Rīgu vairāk nebrauksim, jo tas tomēr bija pārāk liels risks audzēkņiem.

Taču pirms tam gan jauniešu, gan kolēģu atsaucība bija ļoti liela. Sovhoztehnikums deva autobusu. Braucām uz maiņām. Vieni barikāžu dalībnieki tika aizvesti, citi - atgādāti mājās.

Tā brīža izjūtas? – Vienkārši nebija divu domu – mums tur jābūt un viss. Vienā vakarā pienāca informācija, ka paredzams uzbrukums Ministru Padomei. Barikāžu dalībnieki uzreiz līdz pat vecajam “Saktas” puķu tirdziņam izveidoja dzīvu ķēdi. Grūti iedomāties, cik nežēlīgam jābūt cilvēkam, kurš spētu tādai dzīvu cilvēku rindai lauzties cauri ar ieročiem vai braukt pāri ar mašīnām. Domāju, ka tas arī bija galvenais, kas zināmus ļaudis atturēja no vardarbības.

Ja ielas būtu tukšas, gan jau visi svarīgākie objekti ātri vien tiktu ieņemti. Protams katram no tiem, kuri toreiz sēdēja pie barikāžu ugunskuriem, bija savi sapņi un cerības, bet ļoti reti jau viss notiek tieši tā, kā to vēlamies un iztēlojamies. Piederu paaudzei, kas vēl ļoti spilgti atceras padomju laikus ar VDK un vervētājiem. Kad kā Latvijas valsts Fiziskās kultūras institūta (tagad - Sporta akadēmijas) audzēknis braucu uz sacensībām, komandai līdzi vienmēr tika norīkots kāds mistisks cilvēks, kurš nepiedalījās nevienā spēlē, bet vienmēr visur bija klāt... Kad sievai no Austrālijas atbrauca ciemos radi, viņi, īpaši nemaskējoties, tika izsekoti, visas sarunas viesnīcā noklausījās. Tāpat diez vai kāds šodien būtu laimīgs naktī doties uz veikalu, lai pierakstītos rindā pēc visikdienišķākajām pārtikas precēm.”

Ja šodien Leonu Peļņu aicinātu uz barikādēm atkal, viņš noteikti ietu, jo tāpat kā toreiz tic, ka cilvēcība uzvarēs...

Smiltenes tehnikuma direktora vietniece mācību darbā Mārīte Dragone uz barikādēm devusies kopā ar savu audzināmo 4. veterinārmedicīnas kursu. “Patiesībā jau jaunieši bija tie, kuri mūs visneatlaidīgāk rosināja braukt. Sargājām Ministru Padomes ēku, kurai priekšā bija novietotas smagās, ar milzīgiem baļķiem, granti un betona blokiem piekrautas automašīnas. Atklāti sakot, bijām jau mazliet arī nobijušies - ik pa laikam parādījās informācija par iespējamo omoniešu uzbrukumu. Pašiem par sevi bail nebija, sabiedrībā valdīja liela pacilātība un visiem patiesībā bija tikai viena doma – Latvijas neatkarība. Rīdzinieki nesa mums tēju, pusdienas. Kāds kungs, pamanījis, ka nepielieku tējai cukuru, uzdāvināja man konfekti. It kā tādas vienkāršas lietas, bet tieši tajās jau arī vislabāk atklājas cilvēka patiesā būtība un sirsnība.

Visvairāk toreiz satraucāmies par audzēkņiem - kā nosargāt viņus gadījumā, ja patiešām parādās omonieši un sāk šaut?

Jauniešiem gan tas viss bija viens liels piedzīvojums. Vienā reizē puiši pa kluso bija aizlavījušies uz kāda Rīgā dzīvojoša kursabiedra dzīvokli un tur sarīkojuši ballīti. Atgriezušies, jaunekļi nevienam neredzot, pamanījās sakāpt uz lielajām kravas mašīnām. Kad to ieraudzīju, jutos kā Lenenbergas Emīla mamma, ieraudzījusi “rēgu” uz skursteņa...

Laukā bija ļoti auksts, visi pamatīgi nosalām, bet neviens par to īpaši nežēlojās. Pie ugunskura pasildījās, uzdziedāja, pastaigājās, apskatījās, kas notiek citos posteņos un nāca atpakaļ.

Vai ar tagadējo pieredzi brauktu, ja vajadzētu doties uz barikādēm atkal? – Protams! Mēs, taču, visi zinām, kāpēc to darījām... Šī motivācija nav mainījusies. Un to, kas dziļi sirdī, nav iespējams tik viegli iznīcināt.

Ruta Kalniņa, ST agronomijas pamatu un profesionālās saskarsmes skolotāja:

-Ļoti labi atmiņā palicis tas brīdis, kad kopā ar kolēģi Mārīti Dragoni un tehnikuma audzēkņiem izkāpām no autobusa un pie sevis nodomāju: “Ko mēs, neapbruņotas sievietes, darīsim, ja patiesi parādīsies tanki? Tajā pašā laikā dziļi sirdī bija pārliecība, ka tā nenotiks. Nav iespējams izteikt vārdos to milzīgo vienotību, kāda toreiz valdīja tautā. Tas patiešām bija nopietns spēks, ar ko nevarēja nerēķināties. Kaut kas tik patiess un tīrs.

Domāju, ja kāds toreiz atstātu uz soliņa naudas maku, visticamāk, to neaiztiktu turpat arī varētu paņemt pēc divām trim stundām. Cilvēki bija ar mieru dalīties pēdējā maizes kumosā, rīdzinieki nāca un nesa mums pusdienas.

Zināms, ka pie ugunskuriem pulcējās ne jau barikāžu dalībnieki vien. Bija arī “savējie”, kuri par tur valdošo atmosfēru informēja pretēji noskaņotos. Ik pa brīdim izskanēja runas par to, ka OMON noteikti nāks... Vienojāmies, ka tādā gadījumā nostāsimies cieši cits pie cita viņiem pretī un tad - lai šauj, ja ir šāvēji.

Tie, kuri paši atradās uz barikādēm, vispārējā pacilātībā jutās mierīgi un droši, jo rīkojās saskaņā ar savu visdziļāko pārliecību. Bet mājinieki gan satraucās. Vīra (Smiltenes tehnikuma fizkultūras skolotājs Ansis Kalniņš) dežūra iznāca tieši naktī, kad pie Iekšlietu ministrijas notika apšaude. Šobrīd pat negribas atcerēties, ko pārdzīvojām līdz brīdim, kad viņš piezvanīja un pateica, ka ir sveiks un vesels.

Tehnikuma jauniešiem tas viss zināmā mērā bija liels piedzīvojums, bet arī viņi brauca vispatiesāko patriotisma jūtu vadīti. Visi taču cerējām, ka, Latvijai atgūstot neatkarību, dzīvosim labāk. Tāpēc arī daudzi šobrīd jūtas pievilti. Vairumam dzīve nav kļuvusi vieglāka. Vienīgā atsķirība – toreiz daudzko veikalos nevarēja dabūt, bet šobrīd veikali pilni ar precēm, vienīgi ar iespēju tās iegādāties ir tā, kā ir. Taču tajā pašā laikā – ja vajadzētu doties uz barikādem atkal, tad noteikti ietu. Nevienai citai valstij mēs nekas vairāk par kalpiem nebūsim. Par ko tad vēl cīnīties, ja ne par savu Latviju?

Ēvalds Apīnis, ilggadējs Smiltenes tehnikuma veterināro priekšmetu skolotājs:

-Manā dzīvē barikāžu dienas bija ar garu turpinājumu. Piederu pie tiem dažiem entuziastiem, kuri Latvijas Tautas frontes organizētajās aktivitātēs iesaistījās līdz pat šās organizācijas pēdējam elpas vilcienam. Kad tā panīka, Smiltenē nodibinājām Latviešu biedrību.

Barikādēs nodežūrēju trīs diennaktis. Vēl tagad spilgti atmiņā palikušas daudzās smagās automašīnas, kas kalpoja par barikādēm Ministru Padomes ēkai. Tur bija visas iespējamās lielās darba mašīnas - baļķvedēji, traktori, mēslu vedēji. Laucinieki regulāri piegādāja malku ugunskuriem. Rīdzinieki nesa siltu ēdienu, tā ka neviens barikāžu dalībnieks ar tukšu vēderu nepalika.

Pareizticīgo katedrālē bija nolikti maisi, kur varēja atlaisties un pagulēt.

Interesanti, ka tajā laikā stipri krities noziegumu skaits. Ja kāds draņķis trāpītos pa rokai vīriem, kas stāvēja uz barikādēm, tad to neglābtus nekādas cilvēktiesības.

Vienā no dežūrām pie Ļeņina pieminekļa bija atvilkts pie Mangaļu tilta sašautais autobuss. Paņēmu dažas sašautā loga drumslas un vēlāk šo vēstures liecību atdevu tehnikuma vēstures skolotājai. Piedalījos arī Mīlgrāvī sašautā mikroautobusa “Lavija” vadītāja izvadīšanā. Tur bija arī daudz ārzemju žurnālistu, pat no Japānas.

Televīzija vienlaikus ar barikāžu notikumiem vēstīja par amerikāņu ofensīvu Arābijas pussalā.

Domāju, ka toreiz nebiju vienīgais, kurš nespēja iedomāties, ka kāds no savējiem situāciju izmantos savā labā. Taču tā jau ir – ar pavārnīcu var vārīt putru un var arī otram iedot pa galvu...

Cilvēki, kuri brauca uz barikādēm, to darīja patiesi un no sirds.

Raksturojot šā brīža sitāciju Ē. Apīnim pirmā nāk prātā latviešu tautas pasaka par kazu un lapsu, kas iekritušas bedrē. Lapsa uzkāpusi kazai uz ragiem un izlēkusi laukā, bet kazai tā arī nācies palikt bedrē...”

Taču, ja vajadzētu braukt uz barikādēm atkal, pensionētais skolotājs ne mirkli nešauboties, brauktu, jo viņš nespēj sevi iedomāties citur kā kopā ar savu tautu.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Barikādes: Neaprakstāmā vienotībā

Kategorijas