Dzīves jēga – tās daudzveidībā

2016. gada 29. janvāris 00:00

525

Izlasot Valkas pamatskolas skolotājas Sarmītes Vilciņas uzrakstīto un “Ziemeļlatvijas” redakcijai iesūtīto līdz sirds dziļumiem aizkustinošo stāstu par ģimenes mīluli – sunīti jeb puiku Sisi, nolēmām uz sarunu aicināti pašu autori. Atklāti sakot, nemaz bieži negadās lasīt tik loģiski un literāri pareizi uz papīra uzliktas domas, tāpēc bija interesanti uzzināt Sarmītes dzīvesstāstu un skatījumu uz lietām. Sarunas laikā atklājās skolotājas pārsteidzošā personība, jo Sarmīte lieliski mācējusi savu dzīvi iekārtot tā, lai ne tikai pašai būtu interesanti dzīvot un darboties, bet no tā prieku un iedvesmu gūtu arī citi.

Uz Valku atved mīlestībaLiktenim tā labpatikās, ka Latgales meitene, studējot Liepājā, iepazinās ar smiltenieti Jelgavas Lauksaimniecības akadēmijas studentu Egilu. Abi jaunie cilvēki samīlējās, apprecējās, un loģisks bija jaunās sievas lēmums pārcelties uz vīra dzimto pusi Ziemeļvidzemi. Taču Smiltenē jaunajai speciālistei nebija ne darba iespēju, ne ģimenei - dzīvokļa, tāpēc Vilciņi pēc darba piedāvājuma Egilam un sava mitekļa piesolīšanas pārcēlās uz dzīvi Valkā. Joprojām viņi dzīvo, kā Sarmīte saka: “Savā jaukajā dzīvoklītī pilsētas centrā. Valka ir īpaša vieta, un man te patīk.” Sarmīte ar patiku atceras laiku, kamēr vēl Egils studēja Jelgavā, viņa viena pati gadu strādāja un dzīvoja Valkā, Parka ielā, kur tolaik bija skolotāju kopmītnes. Dzīvojot Smiltenē, viņa uz savas ādas izjutusi, ka smiltenieši ir lieli lokālpatrioti un svešiniekus savā sabiedrībā nemaz tik ātri neielaiž. Savukārt valcēnieši pret ienācējiem ir daudz atvērtāki. Iespējams, tas saistīts ar dzīvi pierobežā, kur cilvēki “nāk un iet”.Savukārt savu dzimto vietu – no Līvāniem deviņus kilometrus attālo mazo Turku ciemu - Sarmīte piemin ar siltām jūtām. Diemžēl tolaik tur nebija darbavietu, arī bērnudārza, kur jaunā speciāliste varētu strādāt. Lai gan vecāki jau dus kapu kalniņā, Vilciņiem Latgalē ir Sarmītes dzimtas mājas, kur var aizbraukt jebkurā laikā. Atklāti sakot, dzirdot Sarmītes valodu, nav pat nojaušams, ka viņa dzimusi un augusi Latgalē. Valcēniete atzīst, ka daudz strādājusi pie savas izloksnes, tāpēc cilvēkiem, uzzinot, ka viņa ir latgaliete, ir pārsteigums, ka nesaklausa latgaļu akcentu. Sarmīte smejas, ja vajag, viņa vēl tīri labi var runāt latgaliski. Skolotāja pačukst, ka līdz šim viņu neviens atklāti nav nosaucis par dullo čangalieti. Iespējams, tas tāpēc, ka viņa pēc dabas esot mierīgs cilvēks, kas savas emocijas nemēdz skaļi izkliegt.
Sākumklašu skolotāji – universālie kareivjiSarmītei pirmā darbavieta Valkā bija 2. bērnudārzs (tagad – kristīgais bērnudārzs “Gaismiņa”). Pēc atgriešanās no pirmā bērna kopšanas atvaļinājuma sekoja piedāvājums strādāt sākumskolā, kas pāris gadu atradās tagadējā bērnudārzā “Pasaciņa”. Sešus gadus Sarmīte bija tikai pirmo klašu audzinātāja. Tas nebija viegls laiks, bet jaunības gados var izdarīt un paciest daudz. Lai būtu iespēja strādāt ne tikai pirmajā klasē, kopā ar tālaika kolēģēm Guntu Airi un Daci Ciekuri Sarmīte iestājās Latvijas Universitātē neklātienē. Vērtējot savu profesijas izvēli, pedagoģe ir pārliecināta, ka viņas īstā vieta ir darbs skolā, nevis bērnudārzā. Skola vairāk atbilstot Sarmītes raksturam ar savu kārtību un lietišķumu. Skolotājas sirdslieta ir dabas zinības, jo stundās var veikt dažādus eksperimentus, klātienē vērot norises dabā. Ja bērni jūt, ka skolotājs fano par mācāmo priekšmetu, viņi labprāt mācību vielu ņem pretī. Dabaszinības skolotāja pasniedz ne tikai no 1. līdz 4. klasei, bet arī piektajiem. Viņas pārliecība ir stingra – daba ir jāsaudzē un tai ir jādot atpakaļ viss, ko cilvēki paņem. To, ka tie nav tukši vārdi, apliecina netālu no skolotājas galda redzamā lielā kaste, kurā krājas izlietoti papīri, kas pēc tam tiks nodoti makulatūrā. “Mūsu zemīte ir iedota tikai vienreiz. Otrreiz nebūs,” filozofiski spriež skolotāja. Reizēm Sarmītei nācies dzirdēt, kā sākumskolas skolotāji spēj būt universālie kareivji – mācīt, piemēram, gan sportu, gan mājturību. Skolotāja uzskata, ka šajā darbā tas ir pats lielākais bonuss – mācīt vairākus priekšmetus un pašam būt zinošam daudzās lietās – matemātikā, latviešu valodā, mājturībā, kur jāizdomā, ko katru reizi varētu uzmeistarot, lai pašiem būtu interesanti. Vadot sporta stundas, skolotājai pašai arī jāslēpo un jāskrien. Tas esot pat ļoti labi, jo kurš skolotājs vēl var dienā izrauties svaigā gaisā un kopā ar bērniem pavingrot. “Mums jābūt lielam dzīves sparam,” ir pārliecināta 2.a klases audzinātāja. Viņa savus audzināmos raksturo īsi un konkrēti – mani eņģelīši, brīnišķīgi bērni. Aizejot uz piekto klasi, viņu izturēšanās līdz ar pusaudžu vecumu dažkārt krasi mainās, bet skolotājai atmiņā viņi paliek kā mazie mīļie eņģelīši. Sarmītes pieredze liecina, ka aiz katra bērna stāv ģimene, kas ne vienmēr kārtīgi veic savus pienākumus. Taču pedagoģei ir stingra pārliecība, ka viņa skolā strādā tāpēc, lai audzinātu bērnus, nevis viņu tēti vai mammu. Skolotājai darbā vissvarīgākais ir apziņa, ka skolēnam klasē jāiedod tas, kas dzīvē būs noderīgs.
Sabiedrība nepārzina skolas darbuTiem, kuri pēdējā laikā gudri spriež un skolotājiem pārmet nekompetenci, publiski vētī pedagogu darbu un skaļi apspriež atalgojuma jautājumu, Sarmīte iesaka kaut dienu reāli nodzīvot skolā un pavērot skolotāju ikdienas darbu. Personīgi viņa neapvainojas uz šiem spriedelētājiem, jo pati rīkojas tā, kā māca saviem skolēniem – apvainot var tikai to, kas apvainojas. Šobrīd Sarmīte sevi jūt tādā līmenī, ka ir gatava stundās ielaist jebkuru, kam ir saistība ar izglītības lietām un kaut cik interesē skolotāju darbs. Ilgajos darba gados Sarmītei ne reizi vien pēc atklātajām stundām, kurās aicināti piedalīties vecāki, nācies dzirdēt izbrīna pilnu jautājumu: “Kā jūs to spējat?” Skolotājiem ir jāvar ne tikai stāvēt klases priekšā, bet arī reāli sniegt zināšanas. Sarmīte ir pārliecināta, ka lielākā daļa sabiedrības nepārzina skolas darbu. Ja cilvēki sāk neuzticēties skolotājiem un apšaubīt viņu lēmumus un kompetenci, tad nav skaidrs, uz kurieni virzās Latvija. Parasti viņa pirmajā 1. klases sapulcē lūdz, lai vecāki mājās mēģina nerunāt sliktu par skolotājiem. Ja starp bērnu un pedagogu radies konflikts, vecākiem nav jāsteidz uzreiz mesties virsū skolotājam, bet gan noskaidrot abu pušu viedokli. Pieredze liecina, ka bērns ne reti situāciju atklāj tikai no sava skatpunkta.Kas attiecas uz pedagogu atalgojumu, Sarmītei ir stingra pārliecība, ka tas ir daudz par mazu. Salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, tas nav taisnīgi. Nesen skolotāja noskatījusies raidījumu par Somijas skolu apmācības sistēmu, kur uzsvars likts uz individuālo un pētniecisko darbu.“Mīļie draugi, tā ir mūsu ikdiena. Mēs tā reāli strādājam visu laiku,” uzskata pedagoģe. Kopš skolā pēc remonta iekārtots atsevišķs metodiskais kabinets, ikviens var pārliecināties, ka skolotājiem ir pieejami uzskates materiāli, sākot no iežiem un beidzot ar eksperimentu “koferīšiem”.“Intelektuālais potenciāls, ko ikdienā ražo skolotāji, vai tas maz ir atmaksājams? Ja kāds sevi pedagoga darbā ir izsmēlis, tas ir saprotams, jo visās profesijās tā diemžēl notiek,” retoriski spriež skolotāja Vilciņa.Lai neizdegtu un neiedzīvotos sajūtā, ka pedagoga darbs ir līdz kaklam, Sarmīte dara daudz citu interesantu lietu. Viņa parāda paprāvas grāmatu kaudzītes, tostarp integrēto mācību līdzekli 2. klasēm “Ar gudru ziņu”. To izdevusi izdevniecība “RaKa”, un Sarmīte ir viena no piecām līdzautorēm. Šis kopdarbs – divas mācību grāmatas, četras darba burtnīcas un metodiskās grāmatas skolotājiem - tapis gada laikā. Izrādās, Sarmītei dzīvē viss noticies nejauši. Lielu lomu spēlējuši bijušie Liepājas laika kursabiedri, kuri zinājuši, ka uz viņu var paļauties. Sarmīte nekad nav īpaši uzsvērusi savas profesijas svarīgumu, jo visu dzīvē tver viegli, bez lieka saspringuma. Iespējams tāpēc viņai viss padodas un rada prieku dzīvot, strādāt, būt kopā ar ģimeni, priecāties par jau pieaugušajiem bērniem, viņu sasniegumiem, kā arī pirmo mazbērniņu. SARMĪTE VILCIŅA

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Dzīves jēga – tās daudzveidībā

Kategorijas