Kultūras pasākumos nevajadzētu justies kā bērnu spēļu laukumos

2016. gada 2. februāris 00:00

Pēc dāmu saksofonu kvarteta “n[ex]t move” koncerta Smiltenes pilsētas kultūras centrā “Ziemeļlatvija” saņēma pasākuma apmeklētājas Tīnas vēstuli. Tajā smilteniete aktualizē problēmu, kas samilzusi ne tikai Smiltenē, bet daudzviet Latvijā – mazi bērni traucē koncertu norisi, skraidot gar skatuvi un skaļi uzvedoties.

“Pirms pāris gadiem pārcēlos dzīvot uz Smilteni un esmu ievērojusi, ka šeit koncertos manāma neliela, taču gan māksliniekiem, gan skatītājiem traucējoša problēma, proti, vecāki ļauj savām atvasēm koncerta laikā skraidīt pa skatuvi un podestiem. Arī šovakar (23. janvārī – red.) biju uz izcilu saksofonu kvarteta koncertu, taču pat tajā kāda mamma atļāva savai meitai skatuves priekšā izrādīties, koncerta laikā lēkājot kā zilonim trauku veikalā. Kad mana mamma pēc koncerta viņai piegāja, lai aizrādītu, viņa atbildēja, lai ierobežo savus bērnus, viņa savējam atļaujot darīt visu,” vēstulē raksta Tīna.

Viņasprāt, šāda attieksme negatīvi ietekmē gan pašus bērnus, gan arī Smiltenes pilsētas viesus, radot iespaidu par tiešām dziļiem laukiem. Ar laikraksta starpniecību kultūras pasākumu baudītāja aicina vecākus mācīt ētikas normas saviem bērniem, atrodoties sabiedriskās vietās.

Bieži bezjēdzīgi aizrādīt

Smiltenes pilsētas kultūras centra vadītāja Ilze Jēkabsone atzīst, ka bērnu uzvedības normu ievērošana publisku pasākumu norises vietā un laikā kļuvusi problēmu, kam nepieciešams delikāts un labi pārdomāts risinājums. I. Jēkabsone uzreiz piebilst, ka problēmas rada tikai daļa no pasākumu apmeklētājiem, taču tajā pašā laikā traucē visiem pārējiem.“Esam mēģinājuši visādi, gan iepriekš pabrīdinot, gan aizrādot pasākuma laikā un skatuves sānos noliekot dežurantu. Neesam tiesīgi aiztikt svešu bērnu, taču aizrādīt varam.

Pats bēdīgākais, ka ne tikai bērniem, bet arī vecākiem bieži ir bezjēdzīgi aizrādīt. Ne reizi vien mūsu dežurantes pirms koncertiem vai to laikā ir saņēmušas pārmetošus skatienus no šo bērnu vecākiem. Sliktākajā gadījumā, mammas uz lūgumu vai aizrādījumu atbildējušas skarbiem vārdiem, jo jūtas aizvainotas,” atklāj Smiltenes pilsētas kultūras centra vadītāja.Taču ir arī pieaugušie, kuri pēc pasākumiem pasaka paldies kultūras centra darbiniecēm par to, ka aizrādījušas bērniem, kuri brīvi skraida un trokšņo. “Mēs nākamo kultūras pasākumu skatītāju un baudītāju audzinām no mazām dienām, tas ir tikai normāli, ja šādi kaut ko aizrādām. Protams, tas nav katrā pasākumā, bet periodiski,” norāda I. Jēkabsone.

Sarkano lenti nevilks un plāksnes neliks

Vadītāja atceras savus skolas gadus, kad nespēja pat iedomāties, ka priekšnesuma laikā varētu mierīgi iziet ārā pa zāles durvīm. “Mums skolā arī mācīja, ka uz teātra izrādēm jāņem līdzi kurpes, kā atbilstoši notikumam jāģērbjas. Tas bija skaidri saprotams, un mēs to ievērojām. Nezinu, kurā brīdī tagad viss tā izmainījies,” aizdomājas I. Jēkabsone.Aizliegt pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērnam apmeklēt pasākumu kultūras centrs ne tikai nedrīkstētu, bet arī negrib.

Iespējams, tieši apmeklējot saksofonistu koncertu bērns iemīlas instrumentā, nolemj mācīties mūzikas skolā, bet pieaugot kļūst par pasaules slavenu saksofonistu. “Varam likt brīdinājuma plāksnes uz durvīm, bet, cik tas estētiski izskatīsies? Gluži kā zooloģiskajā dārzā, kur pie krātiņiem ir uzraksts ar lūgumu nebarot zvērus. Arī sarkano norobežojošu lentu pie skatuves nebūtu pareizi vilkt. Mums nav jāaudzina bērni, bet pieaugušie, kas ir vēl grūtāk,” saka I. Jēkabsone.

Mati ceļas stāvus

Dežurante Aija Blanka Smiltenes pilsētas kultūras centrā strādā vairāk nekā divdesmit gadu. “Tā nav tikai mūsu, bet visas sabiedrības problēma – audzināšana ģimenē. Ja cilvēks nopērk biļeti, viņš sēž savā vietā un skatās. Ir bijuši pasākumi, kad eju iekšā zālē un bērniem aizrādu. Reizēm stāvu pie klavierēm skatuves malā un vaktēju tos bērnus, vai viņi ies vai neies, jo ir vecāki, kuri speciāli to bērnu uzgrūž. Viņam vienalga, jo pats var sēdēt mierīgi savā vietā un skatīties koncertu. Daži pat priecājas, redz kā viņa bērns prot skraidīt.

Tas pats notiek arī brīvdabas estrādē Jāņukalnā. Ja cilvēks nopērk biļeti, tas vēl nenozīmē, ka var darīt ko grib,” stāsta dežurante.Vēl viņa ikdienā, kad kultūras centrā pašdarbības kolektīviem notiek mēģinājumi, ievērojusi, ka vecāki saviem bērniem nemēdz aizrādīt. Tie pasmaidīs, bet neaizrādīs un nepaskaidros, ka paša bērns rīkojies nepareizi. Interesanti, ka pirms gadiem piecpadsmit, divdesmit šādām problēmām varēja saskarties vien retos gadījumos. “Nē, visus divdesmit gadus kopš te strādāju tā nav. Atceros, kā agrāk uz nāca uz kino, kabatiņā kompeti ritināja vaļā tā, lai blakus sēdētājs nedzird un lika mutē tā, lai nejūt. Nu sēdi mājās pie televizora un ēd savus čipsus, kājas gaisā saslējis.

Te tomēr ir sabiedriska vieta un, ja mēs neaudzināsim kā sabiedrībā jāuzvedas kultūrā, tad ko mēs vispār gribam? Vēl vecajā kultūras nama kinoteātrī sēdēja man aiz muguras divas meitenes, grauza saulespuķu sēklas un meta zemē. Piecēlos, iedevu slotu un teicu, jūs tagad visu izslaucīsiet. Apkopējs nav suns, kuram viss jāsatīra. Mājās, lūdzu uz priekšu, bet, vai mājās tu tā dari – met visu zemē?” retoriski vaicā A. Blanka.

Viņa nedomā audzināt svešos bērnos to, ko nav ieaudzinājusi savējos, bet kā uzvesties sabiedriskā vietā esot jāzina ikvienam. Un visa pamatā ir ģimene. “Reiz bijām Rīgā uz deju izrādi “No zobena saule lēca”. Apsēdās man aiz muguras bērni, sāka ēst čipsus un dzert kolu. Pagriezos pret viņiem un tā arī pateicu, ja jūs nepārtrauksiet čāpstināt, es to nepacietīšu un būs nepatikšanas. Esmu atbraukusi baudīt kultūru, par to samaksājot naudu. Kāpēc man jāklausās, kā aiz muguras ēd, mati ceļas stāvus, par nerviem nemaz nerunājot,” teic A. Blanka.

Citviet pārvēršas konfliktā

Gulbenes kultūras centra direktors Egons Kliesmets atzīst, ka ar šādām pašām problēmām saskaras arī Gulbenes novadā. Pirms gada to publikācijā atspoguļojis vietējais medijs. Publikācija pēc tam izraisījis diskusiju iedzīvotāju vidū internetā, tomēr realitātē uzlabojumu nav. E. Kliesmetu izbrīna vecāku visatļautība, vienaldzība un attieksme. “Šim konfliktam esam gājuši cauri, joprojām to darām.

Pirms gada mazo vokālistu konkursā “Cālis” pats paņēmu mazu bērnu aiz rokas un palūdzu, lai aizved līdz savai mammai. Teicu viņai, ja jūsu bērns ir nodziedājis, tad lūdzu netraucējiet to darīt citiem dalībniekiem. Kādā citā reizē bērns nevarēja mierīgi nosēdēt un sāka staigāt no savas vietas līdz skatuvei un atpakaļ. Ierunājos viņa mammai, ka mana kolēģe vestibilā var jūsu bērnu pieskatīt, lai jūs mierīgi varētu izbaudīt koncertu.

Šī sieviete apvainojās un aizsvilās, kaut arī mēs no savas puses nācām pretim un piedāvājām palīdzību,” gadījumus no pieredzētā Gulbenes kultūras centrā atminas tā vadītājs. Visvairāk viņu izbrīnījis, ka inteliģenta pedagoga dēls publiska pasākuma laikā nepratis atbilstoši uzvesties, trokšņojis, traucējot apkārtējiem.

Jāizrunā ar bērniem mierīgi un bez dusmām

Trīs bērnu māmiņa, bērnudārza “Pīlādzītis” metodiķe Ilva Stīpniece regulāri apmeklē kultūras pasākumus ne tikai Smiltenē, bet arī citviet Latvijā. Viņa piekrīt, ka tā ir problēma, taču nevis bērnu, bet vecāku. “Redzot vecākus, ka viņi neaizrāda saviem bērniem, kad to vajag darīt, tur robežu nepastāv. Kāpt, skriet un lēkāt var sporta laukumos, rotaļlaukumos vai citās šāda veida brīvā laika pavadīšanās vietās, bet ne sarīkojumos. Ja vecāki uz koncertu nāk kopā ar saviem bērniem, tie ir tikai daži teikumi, kas pirms tam ir jāpastāsta – ka visur ir savi noteikumi, kas jāievēro.

Nav nepieciešamas speciālas zināšanas vai augstskolas diploms, lai to izdarītu. Veikalā taču arī neskraida un skaļi nebļaustās, visi to zinām,” saka trīs bērnu māmiņa.Katra vecāka pienākums bez aizvainojuma, dusmām un liekām emocijām, bet mierīgi bērnam šīs lietas ir izskaidrot mājās, uzsvaru liekot uz noteikumiem. “Jāsaka, ka katram bērnam ir nepieciešama individuāla pieeja, arī es ar to saskāros audzinot savus bērnus. Bet, ja paši būsim mierīgāki stāstot par uzvedības normām un labām manierēm, tad arī bērni to uztvers saprotoši. Atrast īstos vārdus reizēm ir grūti, bet tas, ko ieguldīsim savos bērnos, būs ilgtermiņā. Ja nāksim ar spiedienu, dusmām un bļausim uz savu bērnu šo visu skaidrojot, rezultāts būs minimāls. Jārāda priekšzīme, jo bērni jau mācās no mums, vecākiem,” saka I. Stīpniece.

Katrai pašvaldībai ir savi saistošie noteikumi, kas jāievēro, tāpat arī iestādām savi iekšējās kārtības noteikumi. Piemēram, izglītības iestādēs izglītojamiem un vecākiem ir jāparakstās par noteikumu iepazīšanu, ievērošanu un atbildību to neievērošanas gadījumā. Turpretī rotaļu laukumos, skeitparka teritorijā, stadionā un citviet tie izvietoti apmeklētājiem redzamā vietā.

“Ziemeļlatvija” noskaidroja, ka arī Smiltenes pilsētas kultūras centram ir iekšējās kārtības noteikumi. Noteikumu 5. punktā norādīts, ka ir aizliegts ar savu uzvedību vai rīcību aizskart citas personas, traucēt pasākumu vai mēģinājumu norisi. Turpretī 13. punkts nosaka: “Par iekšējās kārtības noteikumu neievērošanu un sabiedriskās kārtības traucēšanu vainīgā persona tiks izraidīta no pasākuma norises vietas, neatlīdzinot ieejas maksu.” Visticamāk, kultūras centros un namos šie noteikumi būtu jāizceļ un informatīvā veidā jāizvieto apmeklētājiem redzamā vietā, citādāk, visticamāk, izmaiņu nebūs.

VIEDOKLIS

Aija Strautmane, Etiķetes, protokola, galda un saskarsmes kultūras eksperte:- Visiem ir jāsaprot viena lieta, 21. gadsimtā nekādi brīnumi cilvēku saskarsmē nav notikuši. Ģimenē tēvam un mātei, ieskaitot bērnudārza audzinātāju un skolas skolotāju, par šīm lietām ir jārunā. Bērns ir tāds pats cilvēks kā jebkurš cits pieaudzis cilvēks, tikai mazāks. Bet cilvēks, kurš turpinās tālāk savu liela cilvēka dzīvi.

Tātad ģimenē ir jāsaprot viena elementāra lieta, ka cilvēka dzīve sadalās divās lielās daļās – privātā un ārpus sabiedrības dzīve. Pieaugušajiem tā ir darba dzīve, bērniem ārpus mājas. Vecākam jāapzinās, kur viņš var doties kopā ar saviem bērniem, un jāizvērtē, vai attiecīgais pasākums būs piemērots, tie varēs nosēdēt un noklausīties. Piemēram, neviens nenoliedz to, ka nevarētu ņemt līdzi bērnu uz klasiskās mūzikas koncertu, ja viņš spēj novērt stilu un izbaudīt mūziku. Bet, ja vecākam nav kur atstāt savu atvasi un abi dodas uz pasākumu, tad jārēķinās, ka jebkurā mirklī bērnam var apnikt un būs jādodas prom no koncerta. Protams, būtu to vēlams izdarīt starpbrīdī. Izstāstīšu piemēru no personīgās dzīves. Kopā ar jaunāko meitu un viņas bērniem apmeklējām brīvdabas koncertu Ungurmuižā.

Zālē noklājām pledu un baudījām pasākumu. Jāteic, ka pat pieaugušajiem šī mūzikas koncerta pirmā daļa bija nedaudz par garu. Redzējām, ka bērniem tas bija nedaudz apnicis. Šajā gadījumā mēs pat varējām piecelties un klusiņām aiziet, jo tā pat nebija zāle, bet gan zaļa zālīte. Šeit ir viens tāds audzināšanas moments, ko ar meitu pat neapspriedām, jo manā ģimenē tādas lietas netiek apspriestas – cilvēkam ir jāsaprot, kur viņš atrodas un kā šajā vietā ir jāuzvedas. Paskaidrojām bērniem, ka drīz beigsies pirmā daļa un nedaudz ir jāpaciešas.

Protams, mazbērni to gaidīja, bet tas nesagādāja problēmas, neviens nedīdījās, nebļaustījās un nedīca. Šeit rodas jautājums, ko katrs lasītājs, arī citu bērnu vecāki un pasākumu organizatori var uzdot sev, kur ir tā strīpa, kas tiks novilkta. Kurā dzimšanas dienā to izdarīs, lai pateiktu bērnam – un tagad tu vairs neskraidīsi pa zāli. Kāds man varētu pateikt, kurš ir tas vecums? Es tādu strīpu nezinu.

Vai alkoholiķis, narkomāns un smēķētājs pateiks, rīt es to vairs nedarīšu? Nē! Tas ir ilgstošs process, kam ir jāiziet cauri sevis audzināšanai, savākšanai un attiecībām ar apkārtējo sabiedrību konkrētā vietā, laikā un telpā. Atbildiet, lūdzu, kur tad ir tā strīpa – desmit, piecpadsmit, astoņpadsmit gadu jubilejā vai tagad turpmāk jaunā paaudze nesēdēs koncertos, teātrī, bet visu laiku staigās pa zāli un auros?

Diemžēl daudz ir gadījumu, kad sveši bērni traucē pasākumu norisi. Viens tāds notika pagājušajā vasarā koncertā Rundāles pils dārzā, kas nemaz nebija pasākums mazu bērnu auditorijai. Vēlreiz teikšu, ka neesmu par to, ka bērni nebūtu jāņem līdzi, viņi ir jāņem līdzi un jāmāca. Tā ir vieta, kur parādīt, kā pareizi jāuzvedas. Var jau mājās stāstīt, Jānīt, ja tu kādreiz būsi koncertā, tev būs jāuzvedas tā un šitā, bet Jānītis to sapratīs tikai tad, kad viņu aizvedīs uz šo koncertu un paskaidros.

Proti, Rundāles dārzā bija mazie olīši, kas labi skan un grab, nemaz nerunājot par bļaušanu un ņemšanos. Bērni skrien, oļi klaudz, cilvēki vēro. Tad, lūk, uzdodu nākamo jautājumu. Svešs cilvēks par naudu iegādājies ieejas biļeti, pat ja viņam tā ir uzdāvināta, ir braucis ar mašīnu uz Rundāles pili, tērējot naudu degvielai, lai baudītu koncertu. Bet to nav iespējams izdarīt, jo jāklausās svešu bērnu aurošanā.

Atvainojos, kāda man ir darīšana gar svešiem, neaudzinātiem bērniem, ja es par savu naudu esmu atbraukusi baudīt mākslu.Trešais variants ir mākslinieki. Ar kādām tiesībām kaut kādi bērni var iet un sacūkāt mākslinieka darbu, kāpjot uz skatuves, raustot vadus, mākslinieku vai pat paceļot savu kleitu augšā un demonstrējot apakšbikses. Nebaidīšos skarbi pateikt, ja jūsu meita četru gadu vecumā jau rāda apakšbikses publikai, atvainojiet, ko viņa darīs pēc desmit gadiem?

Kurš viņai pateiks, kurā reizē te ir tā strīpa, ka apakšbikses vairs nedrīkst rādīt, jo tās ir ar citu nozīmi. Apakšbiksēm jebkurā vecumā ir viena nozīme. Šeit visi ir ārkārtīgi mīksti, bet, ja reiz tā baidās administrācija, tad lai iet mājās un baidās tur un nerīko koncertus. Lielākoties uz ieejas biļetēm ir sarakstīts virkne noteikumu, ko nedrīkst darīt un ienest pasākuma norises vietā.

Apmeklējot cirku, mēs nedrīkst iet arēnā un aiztikt dzīvniekus. Tad kāpēc drīkstētu sabojāt mākslinieka uzstāšanos, kurš ir gatavojies, lai sevi skaisti pasniegtu? Apmeklētājs taču neatnāca uz bērnu striptīzu. Kultūras centru vadībai un pasākumu rīkotājiem iesaku darīt to pašu, ko dzirdam paziņojumā pirms teātra izrādēm – lūdzu izslēdziet mobilos telefonus. Tieši tāpat var pateikt, lūdzu ievērojiet, bērniem aizliegts traucēt skatītājiem un māksliniekiem. Tas nebūs cilvēktiesību pārkāpums.

Cilvēktiesību pārkāpums būs tad, ja kāds man traucē skatīties šo koncertu. Vai tādēļ mazāk nāks cilvēku, kultūras nams sagrūs un māksliniekam turpmāko mēnesi nebūs ko ēst? Noteikti, ka ne. Lai tie desmit cilvēki paliek mājās un ālējas, bet pārējie deviņdesmit, kas atnāks, būs apmierināti.

Mācot etiķeti un protokolu pirms kāda laika jauniem cilvēkiem uzdevu jautājumu, cik bieži par labām manierēm viņiem atgādināja bērnudārzā un skolā. Ja bērnudārzā to audzinātājas darīja ik pa laikam, tad skolā ļoti reti. Bērni zina, kad jāsaka paldies vai lūdzu, bet nereti tajā brīdī jau domas ir kaut kur citur.

Es arī zinu, ka viņš zina, bet vienmēr to atgādināšu. To atgādinu maģistrantiem, kuri ienākot auditorijā, nemāk pateikt labdien vai paldies, kad tu viņam kaut ko dod. Trīsdesmit gadu vecuma cilvēkiem tāda lieta nebūtu jāmāca, tas ir nožēlojami, bet es to daru. Ziniet, pēc mēneša viņi jau to ir iemācījušies. Cilvēkiem ir jāatgādina!

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Kultūras pasākumos nevajadzētu justies kā bērnu spēļu laukumos

Kategorijas