Gadi iekrāso dzīvi zeltā

2016. gada 5. februāris 00:00

1506

Plāņu pagasta iedzīvotājiem Ņinai un Vītim Pocēvičiem pērnā gada pēdējā diena bija zelta krāsā.
Tieši 31. decembrī viņi nosvinēja Zelta kāzas. Pusgadsimts cilvēkam ir liels laika periods, kurā iegūst izglītību, strādā iegūtajā profesijā un veido karjeru, bet visgrūtākais, šķiet, ir noturēt cilvēciskās attiecības tikpat mīļas un sirsnīgas, kā tas bija pirms 50 gadiem.
Abi saskatās kolhoza ballēVītis kolhozā “Zelta vārpa” strādāja par šoferi un ik dienu bija kopā ar Ņinas māsas vīru, kurš bija mehanizators. Ņina bija strādniece lauku brigādē, vēlāk – degvielas bāzē. Jaunajam šoferim, lai kur viņš brauca, vienmēr acu priekšā pavīdēja Ņina. Gan jau kādu vārdu pateica arī viņas māsas vīrs, un tā Vītim miera vairs nebija. Ar nepacietību viņš gaidīja kārtējo balli kolhozā, kuras tolaik notika diezgan bieži, lai varētu meiteni uzlūgt uz deju un iepazīt tuvāk. Ballē abi saskatījās, kā izrādījās, uz visu turpmāko mūžu. Zinot, ka mūsdienās jaunie bieži maina partnerus, vaicāju, vai pašiem arī nav ienācis prātā mazliet paskatīties uz kreiso pusi. Vītis un Ņina noliedzoši papurina galvu. Ar tādām lietām nebija laika ņemties. “Viss mūžs, cik atceros, ir pagājis vienos darbos. Strādājām, palīdzējām viens otram, kad vajadzēja, un tā dzīve ritēja. Turējām lopus, es strādāju rezerves daļu noliktavā un degvielas bāzē, vīrs brauca ar smago automašīnu. Apprecējāmies 1965. gadā, un divus gadus vēlāk piedzima pirmais bērniņš. Tad sāku strādāt pastā, tur nostrādāti 40 gadi,” saka Ņina.
Izaudzināti divi dēli Pocēviču ģimenē ir izaudzināti divi dēli – Gints un Raivis. Visās vecāku jubilejās abi vienmēr ierodas un apsveic mammu un tēti. Kopā svin arī Jāņus, vārdadienas un citus svētkus. Nu jau kopīgu svinību ir vairāk, jo ir divas vedeklas un divi mazbērni. Ņina stāsta, ka visi atkal būs kopā aprīlī, kad vīram dzimšanas diena, pēc tam maijā – viņai. Viņi atceras, ka pēc kāzām ziemā bija ļoti daudz sniega. Mašīnas apstājās, nevarēja pabraukt, gar ceļu malām sašķūrētās kupenas pārsniedza cilvēka augumu. “Bija liels putenis, tas sanesa tādus vaļņus, ka pāri nevarēja redzēt,” atceras Vītis.
Agrāk laukos bija interesantākVītim un Ņinai šķiet, ka toreiz dzīve laukos ritēja interesantāk. Cilvēki vairāk gāja kopā, jaunieši piedalījās deju kolektīvā, gandrīz katru nedēļu notika balles, tagad visi ir tā kā ierāvušies sevī. Pašlaik jaunieši aizraujas tikai ar alu. Uz ballēm arī neviens neiet. Pēdējā balle bijusi oktobrī. “Tas ir trakums ar to alu. Diendienā pumpē “septītniekus” iekšā. Līdz ar to nav arī nekādu strādnieku. Kad kaut kur vajag – jā, jā, es iešu, bet saņem pirmo naudu, un viss, vairs strādnieku neredz,” stāsta Vītis. Ņina atceras, ka galvenais abu kopdzīvē bijis darbs, tādēļ arī nebija laika ne iedzert, ne kārtīgi izstrīdēties, visa dzīve aizritējusi smagā darbā. Vītis strādāja sovhozā, ražas laikā brauca uz kombaina, bet Ņina audzināja bērnus, kopa lopus. Vīram ik dienu mugurā bija tīras drēbes. Īpaši tad, kad vajadzēja braukt ar kombainu, katru dienu drēbes bija pieputējušas, tāpēc vajadzēja mazgāt. “Tagad es mazgāju veļu, jo Ņinai pēc rokas operācijas ir grūti,” saka Vītis. Arī pašam smagā darba gadi atstājuši slimību – nesarec asinis. Reizi trijos mēnešos jābrauc uz Rīgu. Ārsti galvaspilsētā izteikuši viedokli, ka tas ir no miglošanas, bet ej nu zini, kā patiesībā.
Mūžu veltī darbamŅ. Pocēviča stāsta, ka vīrs sevi visu atdevis darbam. Toreiz bija grūtāk nekā tagad. Viņam bieži nācās zem kombaina gulēt uz aukstas zemes un to remontēt. To tagad jūt mugura. Toreiz rudzi auga garāki, tagad ir citas šķirnes izveidotas, lai ērtāk novākt graudus. Vītis atceras, ka bieži nācies līst zem kombaina un griezt ap detaļām aptinušos rudzus. “Arī mājās man bija ko rauties. Trīs govis un cūkas jākopj, dārzs jāizravē, jādomā, ko vīram likt galdā, vēl arī māja jāiztīra, drēbes jāmazgā, tā ka mums savā laikā nebija vaļas meklēt mīļākos un strīdēties līdz šķiršanās robežai,” smej Ņina. Ja tā visu savelk kopā, tad nodzīvotajos gados var ierakstīt tikai vienu vārdu – darbs. Tajā aizritējusi visa dzīve. “Tādēļ arī nebija laika domāt par visādām muļķībām, kas pašlaik jaunatnei prātā,” secina Vītis.
Spilgtākais notikums – bērnu piedzimšanaTomēr abi svētku prieku neaizmirsa. Vareni nosvinēja Sudraba kāzas, tagad – Zelta. Visam jābūt līdzsvarā – priekiem un darbam, tad dzīve kļūst harmoniska. Ņina atceras, ka Zelta kāzas bija ļoti skaistas. “Man bija gaiša kleita un līgavas pušķis. Labi bija, ļoti labi, dzērām šampanieti, prieka bija bez gala,” priecājas Ņina.Un tiešām – kādēļ nepriecāties. Dzīvē saticībā un darbā aizritējuši 50 kopdzīves gadi. Ja šajā pussimtā vēlas ieraudzīt kaut ko spilgtu un paliekošu, tad Ņinai nav ilgi jādomā – tā ir abu bērnu piedzimšana. “Tas ir pats dārgākais, kas mums bijis un ir,” apliecina Ņina. Arī Vītis priecīgs par bērniem. Izveidojuši ģimenes, ir strādīgi. Savus strīdus, kas kādreiz bijuši par sīkumiem, Vītis skaidro ar horoskopa zīmēm. “Ņina ir Vērsis, es – Auns. Abi nespēj satikt,” smej Vītis. Ņina izlasījusi horoskopu skaidrojumā, ka Vērsim ar Aunu nav jādzīvo kopā, tur nekas tik un tā nesanāks. “Mēs esam pierādījuši, ka var gan. Tas vien nozīmē, ka šādiem rakstiem nav taisnības. Viss ir atkarīgs no pašiem cilvēkiem, kā viņi attiecas viens pret otru. Mēs ar savu darbu un izturēšanos esam radījuši saticību uz ilgu laiku. Vītis visu mūžu ir bijis strādīgs, apkārt nav blandījies, vakaros vienmēr mājās, tagad raugās, kur man palīdzēt,” saka Ņina. Viņa piebilst, ka vīrs kādreiz negrib sīkumos piekāpties un purpina vienā laidā, Ņina tad nolemj paklusēt, jo miers baro, nemiers posta. Un pēc laika arī Vītis nomierinās.
Patīk sievas kārtīgumsSavukārt Vītim iepaticies Ņinas kārtīgums – māja pastāvīgi saposta. “Vienmēr ir izmazgāta grīda, galdā pusdienas, kad iegriežos no darba paēst, nekur nekas lieks nemētājas,” atzīst Vītis. Ņina atceras, ka citi nav beiguši brīnīties, ko viņa Vīti tā uzpasē. Taču citādi nevar. Man kā pastniecei apgaita bija jāsāk ap pulksten 11, viņš tajā laikā ieskrēja, zupa jau šķīvī, paēd un ātri ar žigulīti izvadā mani pa lediem, lai būtu vieglāk. Vasarās pati braucu ar motovelosipēdu “Gauja”,” saka Ņ. Pocēviča. Citādi 40 gadus diezin vai izturētu. “Bija jau jāved ne tikai pasts – vienam vajadzēja ziepes un pulveri, citam maizi. To tikai ar mašīnu varēju piegādāt,” skaidro Ņina. Vītis atminas, kā kādreiz pats sievas vietā nesis pastu. “Dažā mājā man nebija, kur uz galda uzlikt lapiņu, lai parakstītos. Viss bija piekrauts ar netīriem traukiem. Mūsu mājā nekad tā nav bijis,” apliecina Vītis.Abi mani pavada līdz durvīm un novēl laimīgu ceļu mājup. Aptveru, ka mani Pocēviču dzīvoklī apņēma sirsnība, kas tur valda. Šķiet, tā vienam pret otru arī noturējusi abus kopā 50 gadus un turēs vēl tikpat ilgi.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Gadi iekrāso dzīvi zeltā

Kategorijas