Mediķe ar mākslinieces dvēseli

2016. gada 5. februāris 00:00

807

Evija Ziemiņa nāk no Grundzāles pagasta, uz kuru joprojām dodas apciemot savu mammu Birutu un izstaigāt bērnības takas, protams, ar fotosomu mugurā un aparātu rokā. Tieši Grundzāles pusē bērnībā viņai radās interese par fotografēšanu. Tas gan noticis vecmāmiņas Jevgēņijas ietekmē.
“Gājām kopā ar vecmāmiņu ganos, viņai bija labi attīstīta fantāzija. Atceros, ka vecāmamma spēja aizraut ar katru savu jaunības dienu stāstu, viens no tiem bija saistīts ar fotografēšanu. Ar to arī man pietika. Fotografējām un paši mājās pēc tam attīstījām bildes. Rūpniecības preču veikalā varēja visu vajadzīgo nopirkt, trūka tikai kopēšanas aparāta. Vecmāmiņa izstāstīja, kā viņi bildes taisījuši kara laikā, tāpēc mums bija alternatīva,” stāsta Evija. Tolaik viņa fotografēja visu un visus, paradumi nemainījās arī pēc pamatskolas absolvēšanas, kad iestājās Cēsu medicīnas skolā. Mācības toreiz viņai prātā nebija, jo abas ar draudzeni pucējušās, lai uzņemtu fotogrāfijas, ko vēlāk nosūtīt saviem pielūdzējiem.
Darbu uz mājām nenesSkolu Evija absolvēja un uzsāka savas darba gaitas Sarkanā Krusta Smiltenes slimnīcas ķirurģijas nodaļā. “Ko tik es dzīvē neesmu darījusi, pinu un pārdevu grozus, adīju džemperus, izmācījos par biškopi, pat dienu nostrādāju veikalā, jo šķita darbs slimnīcā ir apnicis. Bet tagad pat nespēju iedomāties, ka dzīvē bez medicīnas varētu darīt ko citu. Jā, mediķa darbs ir smags, jo īpaši slimnīcā, kur strādāju par pārsiešanas māsu. Tolaik mums pat cimdu nebija. Katru rītu ceļoties zināju, kas būs jādara, un tā dienu no dienas. Tie bija guļoši, smagi pacienti. Gāju uz darbu, bet neredzēju pozitīvu rezultātu. Pirms kādiem astoņiem gadiem ātrā palīdzība meklēja darbiniekus. Pieteicos! Šajā darbā nav divu vienādu situāciju. Protams, joprojām man ir žēl bērnu un pazīstamu cilvēku, ar kuriem sastopos izsaukumos, bet esmu iemācījusies darbu nenest uz mājām. Nākamajā dienā darba žurnālā neskatos, kas noticis vakar vai aizvakar un arī nepārrunāju negadījumus. Priekš kam sevi mocīt, labāk aizeju pafotografēt vai uz Smiltenes mākslas skolas pieaugušo studiju pazīmēt,” stāsta mediķe.Darbs ir spriedzes pilns, kas savā ziņā dod arī adrenalīnu. Tāpēc svarīgs ir balanss. “Tādam cilvēkam kā man vajag kaut ko nomierinošu. Dzīve nesastāv tikai no darba un mājas, katram cilvēkam ir vajadzīgs hobijs,” pārliecināta ir Evija. Aptuveni tikpat ilgu laiku kā ātrajā palīdzībā Evija strādā arī zemessardzē Gulbenē. Viņa vienmēr ir ceļā. Šķiet, medicīnā nepieciešamās iemaņas, spēja ātri noreaģēt, lieti noder arī fotografējot. Ja Evija uz darbu brauc ar automašīnu un pēkšņi ierauga skaistu saullēktu vai miglas pārklātus laukus, lec ārā un fotografē.
Nekautrējas un uzrakstaSavu “ziepju trauku” Evija nejauši noslīcināja pozējot brālim pie jūras, tas bija labs iemesls iegādāties pirmo spoguļkameru. No draudzeņu fotografēšanas viņa pievērsās dabai, kaut labprāt arī tagad fotografētu cilvēkus. “Bet ne jau visiem tas patīk, nākas gandrīz vai kļūt par paparaci,” viņa smejas. Labu laiku Evija fotografēja auto režīmā, līdz kāds viņai pateica, ka fotoaparātam ir vēl daudzi citi iestatījumi, kuriem nebija pievērsusi uzmanību. Tā Evija nokļuva kursos Valmierā pie fotogrāfa Uģa Brālēna, kur apguva fotografēšanas pamatprasmes. “Sapratu, kas un kā jādara, un āķis lūpā. Joprojām ir šī sajūta! Pat nūjojot man mugursoma ar foto tehniku ir plecos. Piemēram, ja dodos sēņot, vispirms visas sēnes tiek sabildētas, bet pēc tam tikai nogrieztas. Arī zemessargus mācībās pabildēju. Lai arī tajā mirklī viņi kautrējas un izliekas, ka tas nepatīk, paši pēc tam ar prieku gaida bildes. Militārās bildes nopublicē Latvijas Republikas zemessardzes mājaslapa. Agrāk bieži piedalījos “Dienas” fotokonkursos, tagad vairāk tās ielieku dažādos fotoblogos. Jebkuram cilvēkam gribas, lai viņa darbu novērtē. Sākumā saņēmu daudz kritikas, kas arī nepieciešama izaugsmei, bet pēdējā laikā ‒ labus vārdus,” priecājas foto entuziaste.Latvijā Evijai fotogrāfu vidū nav viena konkrēta autoritāte, bet, ja kāda veikums iepatīkas, tad nekautrējas un uzraksta fotogrāfijas autoram vēstuli internetā vai piezvana. “Esmu sazinājusies ar vairākiem fotogrāfiem un tā arī pajautājusi, kā tu dabūji gatavu šādu bildi. Jāmet kauns malā un jājautā, tā tu pats priekš sevis vari gūt vairāk. Priecājos, ka Smiltenē darbojas fotoklubs. Tas ir vērtīgi kaut vai no tāda viedokļa, ka ir iespēja ieklausīties gudros viedokļos. Vīrieši ir tehniski gudri, bet mums, sievietēm, spēcīgā puse ir pasniegšanas māksla,” saka smilteniete.Viņasprāt, svarīgi, lai cilvēks sevi attīstīta darot to, kas viņam patīk. Neviens vecums nav šķērslis, lai iemācītos ko jaunu. Sākums varbūt būs satraukuma un neziņas pilns, tieši tāpat kā Evijai šī intervija. Nākot uz norunāto tikšanos viņa atzina, ka ir satraukusies, taču, tiklīdz uzsākām sarunu, iekšējais stress pagaisa. Tā ir ar jebko, vajag tikai sākt!

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Mediķe ar mākslinieces dvēseli

Kategorijas