Jauno laiku absurds

2016. gada 11. februāris 00:00

Pirms nedēļas man bija prieks lasīt šajā slejā kolēģes Santas pārdomas, kura, būdama aktīva sociālo tīklu lietotāja, tomēr secināja, ka internets un mobilais telefons neaizstāj dzīves īstās vērtības. Arvien biežāk pamanu man līdzīgi domājušus cilvēkus, kuri nepakļaujas interneta radīto augļu invāzijai. Man nav sava konta ne feisbukā, ne tviterī, jo mani neinteresē citu cilvēku privātās dzīves fragmentu ekspozīcijas virtuālajā vidē, kā arī nav ne mazākās vēlēšanās izlikt savu dzīvi citu publiskai apskatei. Interneta sniegtās iespējas izmantoju tikai darba vajadzībām, un, nenoliedzami, šajā ziņā internetu ar tajā atrodamo, rakstu tapšanai vajadzīgo informāciju vērtēju kā lielu plusu un palīdzību. Taču ziņas joprojām lasu drukātajā presē un klausos un skatos televīzijā, un neviens interneta portāls man neaizstāj un neaizstās to prieku, kādu var iegūt, lasot labas grāmatas. Viedtālruņu un planšetdatoru pašreizējo funkcionālo lomu Latvijas sabiedrības dzīvē - kā instrumentus, kas dod iespēju nepārtraukti sekot līdzi norisēm sociālajos tīklos, neuzskatu par moderna cilvēka pazīmi. Drīzāk pretēji. Pilnībā piekrītu un aplaudēju nesen lasītai arhitektūras kritiķes Ievas Zībārtes atziņai “Kultūras dienā un izklaidē”: “Pie mums (domāta Latvija) ir cilvēki, un tādu ir daudz, kuri pat nezina, ka ir citi, kas sociālos tīklus, vatsapus, snapčatus, mesindžerus un visu pārējo, kas nav tik izplatīts valstīs ar mokoši lēnu un visos veidos aizsargātu internetu, sauc par jauno laiku absurdu un domā, ka viss tūlīt beigsies un atkal pirksim avīzes.” Arī es ceru, ka pārlieku intensīvā aizraušanās ar sociālajiem tīkliem Latvijā drīz tiks izslimota un sociālo tīklu fani pamanīs, cik zilas ir debesis aiz loga, nevis bildītēs internetā. Un tāpat cilvēki novērtēs, cik daudz laika uzrodas, ja netiek bezmērķīgi un bezjēdzīgi sērfots virtuālajā realitātē.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Jauno laiku absurds

Kategorijas