Sliktas domas galvā nenāk

2016. gada 12. februāris 00:00

5208

Uz pastāvīgu dzīvi Valkā ir atgriezies Arturs Klots un kopā ar māsu Karīnu, tāpat kā pirms došanās uz skolu, mīt klusajā Smilšu ielā. 2008. gadā Tēraudskolā, graustā, kas atrodas līdzās Valkas ģimnāzijai, no trešā stāva caur grīdu izkrita un smagu mugurkaula traumu guva toreizējais Valkas pamatskolas 8. klases skolnieks Arturs Klots. Kopš liktenīgā kritiena puisis var pārvietoties tikai ratiņkrēslā. Šogad mediji par viņu sāka interesēties pēc tam, kad Sanktmoricā, Šveicē, sportists izcīnīja 2. vietu un bija veiksmīgākais Latvijas dalībnieks Pasaules kausa posmā parabobslejā.
- Kāpēc tik neparasta izvēle, jo parabobslejs nebūt nav tas populārākais parasporta veids?- Sākotnēji spēlēju ratiņbasketbolu pie trenera Kristapa Kotāna. Tieši viņš man piedāvāja izmēģināt šo jauno sporta veidu cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Piekritu un itin drīz, šķiet, 2010. gadā, nokļuvu pirmajās sacensībās Īglsā, Austrijā. Katru sezonu tiklīdz uzsnieg sniegs un parādās ledus, dodamies trenēties tepat Siguldā un treniņnometnēs Īglsā, Sanktmoricā, ASV, un Kalgari, Kanādā.- Kā notiek braukšana ar monobobu? No tavas treneres stāstītā sapratu ka, neatkarīgi no invaliditātes rakstura visi brauc vienādos apstākļos. Šajā ziņā ratiņnieki ir neērtākā situācijā.- Jā, protams, jo viss atkarīgs no kāju jušanas vai nejušanas pakāpes. Tā kā es nejūtu kājas, braukšana virāžās ir atšķirīga. Vesels cilvēks jūt centrbēdzes lietas un vada bobu sasveroties ar ķermeni, tostarp ar kājām, jo tās atrodas priekšpusē. Man šo priekšrocību nav. Mēs cenšamies braukt gluži tāpat kā ar īstajiem divnieku vai četrinieku bobiem. Ratiņos sēdošie piebrauc pie boba un tajos paši iesēžas.- Tradicionālajā bobslejā paši sportisti iestumj savu braucamo. Kā tas notiek parabobslejā, jo tā dalībniekiem nav šādu iespēju?- Tas vēl nav izdomāts līdz galam. Tiklīdz parādīsies iestumšanas iespējas, dalībniekus sadalīs grupās atkarībā no invaliditātes rakstura. Šajā gadījumā konkurence būtu godīgāka, kā tas ir paralimpisko spēļu klasifikācijā. Pašreizējā situācijā bobu noliek pie vienas līnijas uzkalniņā un to vienkārši atlaiž brīvā braucienā.- Tas izklausās kā pasīvs brauciens. Cik liela nozīme ir fiziskajai sagatavotībai un treniņu procesam?- Ir jātrenējas. Darām to katru nedēļu un veicam pa diviem vai trijiem braucieniem dienā. Fiziskais spēks ir nepieciešams. Jo īpaši sarežģīti, ja sacensības vai treniņi notiek augstu kalnos retināta gaisa apstākļos.- Kas tevi motivē cīnīties, pārvarēt grūtības, jo vienkāršāk taču būtu neko nedarīt.- Vispirms jau tas rada dažādību dzīvē. Mājās sēdēt ir garlaicīgi. Bobsleja piedāvātās iespējas man ļauj redzēt un sajust vairāk. Ļoti gribētos nokļūt paralimpiskajās spēlēs. Starptautiskā bobsleja un skeletona federācija ir saņēmusi Starptautiskās Paralimpiskās komitejas ielūgumu pieteikt parabobsleju un paraskeletonu iekļaušanai 2022. gada Pekinas ziemas paralimpisko spēļu programmā. Paredzēts, ka lēmumu par to pieņems šī gada septembrī. Latvijā esam trīs parabobslejisti – jūrmalnieks Alvils Brants, Lauris Zutis no Talsiem un es.- Runājot par pēdējiem trijiem Pasaules kausa posmiem divās trasēs Šveicē un Austrijā, tavs sniegums nebija vienmērīgs. Sanktmoricā izcīnīji sudraba medaļu, taču Īglsā tik labi neveicās.- Sacensības notika piektdien un sestdien. Pirmajā dienā neizdevās labi izbraukt pēdējās virāžas, tāpēc uzrādītais laiks nebija labs. Nākamajā dienā pārlieku satraucos par pirmajā dienā pieļautajām kļūdām. Pirmais brauciens bija ievērojami sliktāks par otro. Tas neļāva tikt līdz goda pjedestālam. No ceturtās vietas atpaliku tikai par vienu simtdaļu, bet no trešās – nedaudz vairāk. Pēdējā posmā par izcīnīto piekto vietu saņēmu stikla vāzi ar gravējumu. Tā kā slimības dēļ nebraucu pirmos trīs posmus Ziemeļamerikā, tad sezonas kopvērtējumā esmu septītais. Cīņu biedrs Alvils startēja arī Amerikā un kopvērtējuma tabulā viņš ir ceturtais un līdz pjedestālam pietrūka pavisam nedaudz.Paredzams, ka Siguldā drīz notiks treniņnometne un martā dosimies uz ASV, kur notiks pasaules čempionāts parabobslejā. Tur ļoti centīšos tikt līdz goda pjedestālam.- Vai tu nodarbojies ar kādu sporta veidu pirms liktenīgā kritiena, mācoties Valkas pamatskolā?- Jā, ar vieglatlētiku, un mana trenere sporta skolā bija Nadežda Blūma. Skrējām, metām disku un šķēpu, grūdām lodi un tā joprojām. Guvu vispusīgus fiziskās attīstības pamatus. Pēc tam specializējos uz garo distanču skriešanu. Nedaudz spēlēju arī volejbolu un aktīvi piedalījos ugunsdzēsēju sportā.- Kā mainījusies tava dzīve pēc liktenīgā kritiena Tēraudskolā? Kur ņem spēku un enerģiju sadzīvot ar veselības problēmām, kad ne visu spēj veikt kā parasts cilvēks?- Patiesībā esmu optimists, un man tas palīdz. Nedrīkst nolaist rokas un gaidīt, kas nu būs, kurš par mani parūpēsies. Kaut kas jādara pašam un tas ir iespējams. Jāiet ārā un jāsporto. Vingrot var arī mājās uz grīdas. Esmu pieradis un nejūtu, ka kaut kas ir radikāli mainījies. Draugi nāk ciemos. Esmu beidzis Sociālās integrācijas valsts aģentūras Jūrmalas profesionālo vidusskolu un ieguvis elektromontētāja specialitāti. Šo un to elektrolietās uzlaboju mājās. Nopietnu un pastāvīgu darbu īsti un intensīvi neesmu meklējis. Man tomēr ir grūti darboties elektrolietās, jo tam nepieciešama lielāka kustību brīvība, nekā tas ir manos spēkos. Ceru, ka izdosies turpināt darboties bobslejā. Ja neizdosies, tad turpināšu mācīties datorlietas, piemēram, programmēšanu. Šādu darbu varētu veikt arī mājās. Tiesa, skolā Jūrmalā budžeta grupā mācības varu atsākt tikai pēc trijiem gadiem. Aizvadītais laiks skolā ir devis jaunus draugus un paziņas, zināšanas, kā visērtāk pielāgot māju dzīvošanai manā situācijā. Bija interesanti. Man palīdz arī māsa un radi. Esmu iemanījies arī pagatavot ēdienu. Esmu visēdājs, taču īpaši garšo tradicionālie latviešu kartupeļi ar karbonādi un salātiem. Kaut kā viss norit gludi un raiti. Sadzīviskajās lietās ar visu galā tieku. Sliktas domas galvā nenāk.VIEDOKLISVineta Kotāne, parabobsleja trenere:- Šajā sporta veidā notiek cīņa par sekundes simtdaļām. Atšķirībā no citiem invalīdu sporta veidiem visi bobslejisti sacenšas vienā grupā – gan tie, kuri sēž ratiņkrēslā kā Arturs, gan tie, kuriem ir viena kāja, un tie, kuri paši var nostāties uz kājām. Parabobslejs ir īstu un stipru vīru sports. Arturs ir guvis lieliskus panākumus. Viņš ir ļoti pašaizliedzīgs, motivēts, un bobslejs ir īstais sporta veids, kurā jaunietis var sevi izteikt. Tā sagadījies, ka Arturs ir labs cilvēks un piemērots šim sporta veidam un tas ir piemērots viņam.Īpaši vēlos pateikties Valkas novada domei par Artura materiālo atbalstu.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Sliktas domas galvā nenāk

Kategorijas