Gadu iesāk Antarktīdas krastos

2016. gada 19. februāris 00:00

598

Lai savām acīm redzētu Antarktīdu, kur atrodas vistālāk Dienvidos esošais Zemes punkts Dienvidpols, teju astoņdesmit dzīves gadi aiz muguras nav šķērslis.
Strenču novada politiski represēto biedrības vadītājai Dzintrai Lezdiņai ir 78 gadi, un viņa sagaidīja 2016. gadu uz kuģa klāja pie Antarktīdas krastiem, kur savā mūžā ne reizi nav nokļuvuši un nez vai arī nokļūs miljardiem pasaules iedzīvotāju. Šis kontinents, ko gandrīz pilnībā klāj ledus un sniegs, par tūristu iecienītu galamērķi kļūst vien pēdējā laikā. Tiek lēsts, ka pēdējo piecu gadu laikā Antarktiku apmeklējuši 180 000 cilvēku (Antarktika sastāv no Antarktīdas un šelfa ledājiem, ūdeņiem un salām, kas atrodas Dienvidu okeānā), un tagad viņiem piepulcējusies arī Dzintra Lezdiņa.Pēdējo gadu laikā Dzintra tūristes statusā ir bijusi Ķīnā, Turcijā, Norvēģijā, Holandē. Pērn uzņēmīgā seniore atsaucās ceļojumu aģentūras “Impro ceļojumi” aicinājumam pieteikties 25 dienu ilgā Antarktīdas un Dienvidamerikas kruīzā ar kuģi “Zaandam”, kas peld pa okeāniem un jūrām zem kruīzu kuģu kompānijas “Holland America Line” karoga.Milzīgajā, komfortablajā kuģī Latvijas 18 tūristu grupa bija vien mazs piliens jūrā. Kajītēs Antarktīdas ceļojuma laikā tika izmitināti gandrīz divi tūkstoši pasažieru no daudzām pasaules valstīm un viņus apkalpoja teju 600 cilvēku liels kuģa personāls, zina stāstīt ceļotāja.Kuģis uz Antarktīdu devās no Čīles ostas Valparaiso, ko dēvē par visvecāko un neparastāko pilsētu Čīlē, Dienvidamerikas mākslinieku Meku, bet ceļojumu, apbraucot Dienvidamerikas kontinentu, noslēdza Argentīnas galvaspilsētas Buenosairesas ievērojamāko vietu apskate.
Zāles pārveda mājās neizdzertasVieni no pirmajiem jautājumiem, ko uzdevu Dzintrai intervijā, bija par veselību un ceļojuma izmaksām, kaut, protams, skaitīt naudu otra makā nav pieklājīgi. Tomēr uz Antarktīdu cilvēki katru dienu neceļo. Dzintra arī neslēpj, ka šāda kruīza izmaksas ir lēšamas vairākos tūkstošos eiro.“Kad pirms kāda laika likvidēju savus laukus Jērcēnu pagastā, nospriedu, ka naudu nav ko krāt. Meitai dzīvoklis, mašīna, darbs ir, un mamma var ceļot,” smaida seniore.Tagad Dzintra dzīvo Valmierā, taču saikni ar dzimto Jērcēnu pagastu nav pārrāvusi, jo atstājusi savā īpašumā 10 hektārus, lai, kā jau latvietei, būtu savs kaktiņš un savs stūrītis zemes. Un kā tad ar veselību ceļojuma laikā uz pasaules otru malu? Dzintra pati pabrīnās par sevi, jo problēmu neesot bijis. “Man sirds ir diezgan vāja, un arī ar ēšanu mājās vienmēr uzmanos. Taču visas tabletes, ko paņēmu līdzi Antarktīdas kruīzā, atvedu mājas. Tur man neko nevajadzēja, un ar veselību viss bija kārtībā. Pat jūras slimība nepiemetās. Un arī ēdu es tur kārtīgi, pat nezināmus augļus. Domāju, ka ripiņās ir sagrieztas olīvas, bet ieēdu “elles” piparus. Visu dienu mute dega,” noskurinās ceļotāja. Savu izturību Dzintra skaidro ar Sibīrijā piedzīvoto smagā darba un bada doto rūdījumu. 1949. gada martā viņu, 11 gadus vecu meiteni, kopā ar vecākiem padomju vara izsūtīja uz Tomskas apgabalu. Latvijā Dzintra pārradās 1957. gadā. Tagad satiekoties izsūtītie paši brīnās, kur viņi vēl ir tik stipri, neraugoties uz Sibīrijā pārciesto smago dzīvi.Seniores vecumā Dzintrai dzīve ar uzviju kompensē bērnībā un jaunībā piedzīvoto, jo ceļojumi krāšņi izkrāso viņas dzīvi, it īpaši šis, pēdējais - uz Antarktīdu. Atbraucot mājās, ceļotājai bijusi sajūta, ka viņa lidinās dažus soļus virs zemes.Redzēts ir ļoti daudz: pilsētas un daba Čīles un Argentīnas piekrastes reģionos, salas un fjordi, planētas vistālākā Dienvidu pilsēta Ušuaija un leģendārais Horna rags, kur satiekas Klusais un Atlantijas okeāns. Apskates objektu uzskaitījumu varētu turpināt avīzes puslapas garumā. Tāpēc uzreiz taujāju, par ko Dzintra jūsmo visvairāk. Tās ir Folklenda salas un Antarktīda un tās iemītnieki: pingvīni, jūras lauvas, vaļi, jūras ziloņi, roņi. Te gan jāpiebilst, ka neviens no kuģa pasažieriem kāju uz Antarktīdas nespēra. Kuģis dreifēja gar ledus klātajiem krastiem no viena līča uz citu, un pasažieri vēroja Antarktīdu un tās dzīvo radību tikai no attāluma. Zinātnieki konstatējuši, ka tūristi un polārpētnieki pat neapzinoties ievazā Antarktīdā svešu sugu organismus, un globālā sasilšana var radīt labvēlīgus apstākļus to izplatībai. Iespējams, arī šā apsvēruma dēļ neliela ekskursija pa pirmatnējo kontinentu “Zaandam” pasažieriem netika piedāvāta.
Brīžiem prātā ienāca “Titāniks”Toties Dzintra savas kājas spēra uz Folklenda salu zemes. Folklenda salas ir Apvienotās Karalistes (Lielbritānijas) kolonija Atlantijas okeāna dienvidrietumos, vairāk nekā 400 kilometru attālumā no Dienvidamerikas piekrastes, un uz tām salīdzinoši nesen pretendēja arī Argentīna. 1982. gada 2. aprīlī Argentīnas militārā hunta sarīkoja iebrukumu Folklenda salās, kam pretī stājās Lielbritānijas kara flote. Bruņotais konflikts ilga 74 dienas un noslēdzās ar Argentīnas spēku kapitulāciju. Karā krita 649 argentīniešu karavīri un 255 briti, kuriem uz salas ir uzcelti pieminekļi. Šos pieminekļus redzēja arī Dzintra. Viņu kopā ar citiem tūristiem džipos izvadāja pa salas bezceļiem, aizvedot arī uz galveno apskates objektu - vairāku simtu lielo Karalisko un Džentū pingvīnu koloniju, kura mīt baltu smilšu pludmalē.“Folklenda salas bija šiks!” joprojām jūsmo Dzintra. Salā esot 354 iedzīvotāji, kuriem visus produktus piegādā no Lielbritānijas. Viens no ienākumu gūšanas veidiem salas iedzīvotājiem ir aitkopība. “Uz salas aug dzelkšņaini krūmi, ko ēd aitas, un no viņu vilnas iegūst smalkāko mohēru. Taču citādi salā ir pārsvarā akmens. Nekas tur neaug. Puķu podos pie mājām esot atvestā zeme,” stāsta Dzintra.Un, protams, viņu visvairāk fascinēja Antarktīda, pie kuras krastiem lielais kruīza kuģis starp ledus gabaliem un ledus kalniem (aisbergiem) dreifēja četras dienas. “Apmeklējām daudzus līcīšus, lai ieraudzītu zvērus. Vislielākie prieki bija tad, kad pingvīni lēkāja, vai pa trijiem vai četriem kopā brauca uz ledus gabala. Redzējām daudz vaļu, tikai viņus bija grūti nofotografēt. Tas ir mirklis, kad valis uzsit asti, izšļāc ūdeni un aizpeld. Par redzēto priecājās ne tikai pasažieri, arī kuģa kapteinis un visa komanda. Tie, kuri nedežurēja, arī iznāca uz klāja skatīties,” teic Dzintra.Vienā līcī pasažieri gribējuši apskatīt jūras lauvas, taču kapteinis paziņojis - “nekas nesanāks, jāgriežas atpakaļ, jo priekšā ir liels aisbergs, ko kuģis apbraukt nevar”.Dzintra atzīst, ka ne reizi vien, esot uz kuģa, prātā ienācis “Titāniks”. Uz šādām domām viņu vedinājusi arī abu kuģu interjera līdzība vismaz daudzo paklāju ziņā, ar kuriem izklātas arī kuģa “Zaandam” kāpnes.“Domāju, kuģis tik ļoti atgādina “Titāniku”. Vienu brīdi kļuva diezgan jocīgi, lai gan mums lasīja lekciju un skaidroja, ka nevajag baidīties. Uz kuģa visas iekārtas esot augstākajā tehnoloģiju līmenī, lai kuģim nekas nenotiktu,” stāsta ceļotāja.Par saviem ceļojuma iespaidiem viņa nesen stāstīja arī klātienē, viesojoties Strenču bibliotēkā.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Gadu iesāk Antarktīdas krastos

Kategorijas