Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Logo

Mīlestība un uzticība no pirmā acu skatiena

Inga Karpova
Laikraksta arhīvs

2016. gada 19. februāris 00:00

866
Mīlestība un uzticība no pirmā acu skatiena


Kurš teicis, ka visu mīlētāju dienā, ko atzīmējām 14. februārī, satiekas tikai iemīlējušies cilvēki. Izrādās, ka var satikties arī suns ar cilvēku. Uz mūžu. Ieskatīties acīs, sasveicināties, kā to prot tikai suns, kurš izmisīgi ar acīm meklē savu vienīgo un īsto, samīļoties un dzīvot tā, it kā nevienam nekad nebūtu bijusi iepriekšējā dzīve. To sauc par mīlestību no pirmā acu skatiena.

Ieraugot suni, uzvedas kā neprātīgs pusaudzis Šis būs stāsts par veterinārārstu Deividu Kraufordu un viņa satikšanos ar bezšķirnes suņu meiteni Mirtu. Pirmo reizi – aizvadītā gada novembrī Valkas dzīvnieku pa­tversmē, pēc tam uz mūžu -  Valentīna dienā Skotijā. Skots Deivs, kā viņu dēvē tuvi draugi, Valkā ierodas itin bieži, jo viņu saista draudzība ar vietējo veterinārārsti Ingrīdu Vilni un viņas ģimeni. Pareizāk būtu teikt, Deivids iemīlējis Latviju, tās dabu, īpaši rudeņos, kad var doties uz mežu sēņot un ogot. Pa šiem gadiem viņš kļuvis arī par īstu latviešu pirts, kurā uzmet garu uz karstiem akmeņiem un peras ar bērzu slotiņām, fanu. Ingrīda smejas, ka Deivs pa šiem gadiem uzvedas kā īsts latvietis – viņš vairs nevar dzīvot bez kārtīgas rupjmaizes un pelēkajiem zirņiem.Ierodoties Latvijā, Deivids regulāri apciemo Valkas dzīvnieku patversmi, jo viņš ir viens no tiem, kas ar savu finansiālo artavu regulāri atbalsta nelaimē nonākušos dzīvniekus. Pēdējā apciemojuma reizē aizvadītā gada novembrī Deivids patversmē ieraudzīja Mirtu - sunīti, kurš te dzīvoja jau ilgāk nekā gadu. Ingrīdai, kura “Ziemeļlatvijai” pastāstīja par šo tikšanos, joprojām aizlūst balss, atceroties, kā Deivids, ieraugot augumā palielo Mirtu ar biezu rudu kažoku, savos jau visnotaļ cienījamos gados uzvedies kā neprātīgs pusaudzis. Sirmais vīrs nedomājot pateicis, ka vēlas Mirtu vest uz savām mājām Skotijā. Ingrīdai divas reizes tas nebija jāsaka, jo viņa itin labi zina, cik grūti ir sameklēt mājas jau padzīvojušiem dzīvniekiem. Ingrīda lēš, ka Mirtai jau aiz muguras nodzīvoti seši gadi. Tātad – dāma jau cienījamā vecumā. Kaut arī Ingrīda un patversmes darbinieki domā, ka sunīte ir īsts eņģelītis, kas tikai paslēpies suņa izskatā, tomēr līdz šim tā arī nebija palaimējies kucītei atrast jaunas mājas. Turklāt Deivs bija pastāstījis, ka pirms kāda laika uz labākiem medību laukiem bija devies viņa iepriekšējais četrkājainais draugs – arī bezšķirnes suns, kas pie sava saimnieka nodzīvoja ilgu un skaistu suņa mūžu. Deivida mājās dzīvo vien divdesmit gadus veca kaķene Mersedesa, tāpēc bija pienācis īstais laiks, lai tur atkal priecīgi sāktu draiskoties un riet kāds uzticams suns.
Zvaigznēs ierakstīta liktenīgā satikšanās diena    Izrādās, Mirtas liktenis nav bijis viegls. Ingrīda stāsta, ka pirms nokļūšanas patversmē, kucīte mitinājusies Valkas pagasta Pedelē. Kā par nelaimi, kādu dienu Mirtas saimnieku aizveda uz slimnīcu, no kuras diemžēl viņš vairs nepārbrauca. Lai gan Mirtai bija mājas, kur dzīvot, vairs nebija saimnieka. Kādu reizi sunīti apciemoja labi cilvēku, kuri šad tad gādāja Mirtai ēdienu. Dzīvnieks savā prātā nesaprata, kāpēc pēkšņi jādzīvo vienai bez mīļa cilvēka, sāka klaiņot, izbadējās, sadzīvoja kucēnus. Uz dzīvnieku patversmi Mirtu aizveda izkāmējušu, turklāt gaidībās. Ātri vien patversmes darbiniece Karīna Božeņecka un viņas padomdevēja Ingrīda atklājušas, cik patiesībā liela un mīloša ir nelaimē nonākušās Mirtiņas sirds. Cik ļoti viņa ilgojas pēc savām mājām, sava cilvēka.     Ingrīda ir pārliecināta, ka ne tikai cilvēkiem, bet arī dzīvniekiem zvaigznēs ir ierakstīta liktenīgā satikšanās diena ar īsto saimnieku. To sagaidīja arī Mirta, kad pirmo reizi satikās ar Deivu.  Drīz pēc tam Deivs aizbrauca uz savu dzimteni, bet Ingrīdai bija jāsagatavo Mirta tālajam ceļam uz jaunajām mājām. Vispirms Mirtu sterilizēja, pēc tam viņa tika vakcinēta un čipota. Viss kā pienākas. Bija jāsagatavo arī vesela kaudze dokumentu. Ja tas netiktu izdarīts, Mirtu nelaistu pāri robežai. Ingrīda pati kopā ar Mirtu un vēl vienu kucēnu ar busiņu devās tālajā ceļā uz Skotiju, jo negribēja suņus vienus pašus laist trīs dienu ilgā braucienā kopā ar pārvadātāja firmas darbiniekiem. Turklāt vēl visiem nācies ar prāmi pārcelties no Francijas pierobežas pilsētas Kalē uz Angliju. Atceroties braucienu, Ingrīda to raksturo ar tautā iemīļoto frāzi no populārās latviešu filmas “Dāvana vientuļai sievietei”: “Nemūžam, runčuk!” Viņa neielaižas sīkākos paskaidrojumos, jo galu galā viss jau beidzās labi, tikai secina, ka, dodoties tālā ceļā, jārēķinās ar pilnīgi negaidītiem pārsteigumiem.
Uzvedas kā īsta angļu lēdija Kā jau sarunas sākumā atklājās - Mirta ar Deivu atkal satikās 14. februārī. Katru dienu no Deivida Ingrīdas elektroniskajā pastkastē “iekrīt” sajūsmas pilnas vēstules par abu gaitām. Par to, kā Mirtai klājas jaunajās mājās, ziņo arī Ingrīdas meita Laila, kura pašlaik iziet praksi Deivida privātajā veterinārajā klīnikā. Katru dienu Deivs ar Mirtu dodas garās pastaigās uz Atlantijas okeāna krastu. Tas atrodas tikai piecu minūšu gājienā no mājām. Lai gan Mirta tik tiešām ārēji izskatās pēc īsta jauktenīša, tas neliedz Deivam lepoties ar savu suni. Izrādās, ka Mirta prot labi uzvesties, iet blakus, nevis joņo kā negudra. Vārdu sakot, Mirtas uzvedība ir kā īstai angļu lēdijai. Visvairāk Deivs priecājas, ka sunīti no Latvijas paguvuši iemīļot klīnikas apmeklētāji. Katru rītu Mirta, ejot apgaitā pa klīniku, visus uz vaiga sabučo ar silto mēli. Ingrīda ir pārliecināta, ka Deivs savu Mirtu mīl no visas sirds. Viņa smejas, ka Deivu  pat neuztraucot tas, ka pašlaik mīlule metot savu biezo spalvu un visa māja esot vienās suņa spalvās. Tas ir nieks salīdzinājumā ar to, ko abi ieguvuši – uzticību, mīlestību un apziņu, ka beidzot ir satikušies tie, kuriem jāsatiekas.Stāsta nobeigumā Ingrīda atzīstas, ka Mirta ir pirmais suns no patversmes, kuram izdevies atrast mājas tālu aiz Latvijas robežām. Taču tas nav noteicošais – mājas ir tuvu vai tālu, svarīgākais ir tas, ka vispār šī iecere izdevās. Savukārt šo rindu autorei ir cerība, ka, izlasot Mirtas un Deiva satikšanās stāstu, cilvēki kļūs labāki un nekad neaizmirsīs pašu svarīgāko – mēs, cilvēki, esam atbildīgi par visiem, kurus pieradinām un mīlam. Varbūt arī tu, lasītāj, vari paņemt savās mājās kādu suni vai kaķi, kurš Valkas dzīvnieku patversmē gaida savu laimīgo satikšanos ar īsto saimnieku. 
Kategorijas

Kategorijas