Balva par labu mācīšanos – ceļojums uz Ameriku

2016. gada 4. marts 00:00

1495

Balva par labu mācīšanos – ceļojums uz Ameriku

Sandra Pētersone

Pirmais, ar ko viņiem visiem - sešiem Smiltenes novada skolēniem un divām viņu pavadonēm - tagad asociējas Amerika (konkrētāk Amerikas Savienotās Valstis), ir tur sastaptie cilvēki, viņu viesmīlība un laipnība.

Jau rakstījām, ka bijušais Smiltenes novada domes priekšsēdētājs, tagad 12. Saeimas deputāts Ainārs Mežulis ir izpildījis savu gandrīz pirms diviem gadiem doto solījumu - sarūpēt Smiltenes novada skolu labākajiem audzēkņiem braucienu uz ASV.

2014./2015. gada nogalē Smiltenes novada skolu iekšējos konkursos pēc stingriem kritērijiem tika izraudzīti seši pretendenti: Evita Rīdere, Pēteris Kaupe (abi mācās Smiltenes ģimnāzijas 12. klasē), Elvis Kristiāns Šmulāns (Smiltenes Centra vidusskolas 10. klase), Tīna Nulle (Smiltenes Centra vidusskolas 12. klase), Elza Ķestere (Smiltenes ģimnāzijas 10. klase, bet konkursā izraudzīta, mācoties Grundzāles pamatskolā) un Justīne Sīkā (Palsmanes pamatskolas 8. klase).

Finansējumu ceļa izdevumu segšanai piešķīra Smiltenes novada dome.

Skolēnus un viņu pavadones Guntu Grigori (Smiltenes novada Izglītības pārvaldes vadītāju) un Gundegu Upenieci (Smiltenes novada Angļu valodas skolotāju metodiskās apvienības vadītāju) ASV uzņēma nevalstiskais fonds “The Gray Cardinal”, kura darbības mērķis ir sniegt atbalstu un palīdzību Latvijas bāreņiem, tostarp izmitinot viņus ASV audžuģimenēs. Šī fonda biedri uzņēma latviešu delegāciju savās ģimenēs. Trīs dienas smiltenieši uzturējās Čikāgā, bet pēc tam - Kolorādo štatā.

“Man ir milzīgs prieks, un gribu pateikt lielu paldies katra mūsu delegācijas dalībnieka bērnudārza audzinātājām, skolotājiem un ģimenēm, jo mēs uz Ameriku aizvedām burvīgus jauniešus - fantastiskus džentlmeņus un brīnišķīgas meitenes, kuras prot gatavot latviešu ēdienus un pacienāja ar tiem arī ģimenes, kuras mūs uzņēma. No amerikāņu viesģimenēm saņēmām vislabākās atsauksmes,” priecājas Gunta Grigore.

Savukārt par to, ko divās nedēļās tālajā Amerikā redzēja un piedzīvoja mūsu novada skolēni un viņu pavadones, “Ziemeļlatvija” vaicāja katram no viņiem (sarunā objektīvu iemeslu dēļ nepiedalījās vienīgi Justīne Sīkā).

Evita Rīdere:

- No Čikāgas man spilgtākais iespaids ir lielie debesskrāpji. Staigā pa pilsētu un jūties kā filmā. Bijām pie spīdīgās pupas, kas arī ir redzēta filmās (slavenā skulptūra “The Bean” jeb pupa, kuras veidols atgādina milzīgu pupu un kas veidota no tērauda ar spoguļa pārklājumu un sver ap 100 tonnu - redakcijas piezīme). Ļoti jauki mūs uzņēma Čikāgas Latviešu biedrībā. Satikām vecākās paaudzes latviešus, kuri runā latviski, lepojas ar to, ka ir latvieši, un cenšas kopt latviskumu ikdienā un svētkos.

Mani Amerikā pārsteidza tas, ka cilvēki tur ir ļoti laipni. Uz ielām, ja uzgrūžas, uzreiz atvainojas. Latvieši tādi nav. Mūs ar Tīnu uzņēma ļoti jauka ģimene. Aizveda visur, kur gribējām, arī uz vienu no vidusskolām. Tur viss ir pilnīgi citādāks nekā pie mums, arī klases izkārtojums. Viņi sēž solos viens otram pretī pa grupiņām. Un, protams, atmiņā paliks kalni (Kolorādo štatu šķērso Rocky- Mountains - Klinšu kalni - redakcijas piezīme): katru dienu tie paši, bet katru dienu es tos fotografēju. Staigājām pa kalniem, redzējām Sarkanās klintis, arī brīvdabas estrādi, kur kādreiz dziedājuši “Bītli”, un es arī uz tās uzkāpu.

Elvis Kristiāns

Šmulāns:

- Iespaidīgs bija Čikāgas Zinātnes un industrijas muzejs, kurā var izzināt fiziku, anatomiju, jaunākās tehnoloģijas, vēsturi. Redzējām arī kosmosa kuģa “Apollo 8” īsto karkasu (vadības moduli) un Otrajā pasaules karā sagūstītu vācu zemūdeni, kurai apkārt ir uzcelts muzejs. Bijām Čikāgas Latviešu biedrības namā, kur dancojām dažādu tautu dejas ar dažāda vecuma un tautības cilvēkiem. Bija forši. Trešā no Čikāgā pavadītajām dienām bija veltīta amerikāņu futbolam, kas Amerikā ir populārāks par basketbolu un daudziem citiem sporta veidiem. Redzējām finālspēli (kausa izcīņu) starp Denveras un Karolīnas komandām. Uzvarēja Denveras komanda “Denver Broncos”, un mēs nākamajā dienā tieši lidojām uz Denveru! Redzējām, kā visa pilsēta, pat viss štats svin komandas uzvaru. Lai godinātu čempionus, parādē bija sapulcējušies ap divi miljoni cilvēku, visi komandas fani. Tas tiešām bija iespaidīgi!

Tomēr Čikāga man tagad asociējas ne tikai ar debesskrāpjiem, bet arī ar augsto noziedzības līmeni. Jau šogad vien Čikāgā nošauti vairāk nekā 500 cilvēku. Pilsētā ir rajoni, kur labāk nebraukt (uz veikalu durvīm ir norādes “ienākt bez ieročiem”, papildina skolotāja Gundega Upeniece). Čikāgā durvis jāaizslēdz ar 10 slēdzenēm... Kolorādo štatā ir pavisam cita situācija. Tur cilvēki māju durvis neslēdz un, aizejot uz veikalu, mašīnas atstāj vaļā. Interesanti, ka Amerikā no 16 gadiem var vadīt automašīnu, no 18 gadiem var aiziet uz veikalu un bez licences nopirkt sev ieroci, bet alkoholu iegādāties un lietot drīkst tikai no 21 gada vecuma.

Kolorādo štatā mani uzņēma ģimene, kas dzīvoja māju ciematā (Denveras aglomerācijā - redakcijas piezīme), un turpat dažu kilometru attālumā ir vidusskolas, kurās mācās tūkstošiem bērnu. Ar Latviju tie lielumi ir nesamērāmi. Manā amerikāņu ģimenē ir 17 gadus veca meitene, un es divas dienas kopā ar viņu biju uz vidusskolu, visur skolā staigāju līdzi, klausījos, mācījos. Viņiem izglītības sistēma ir daudz citādāka. Piemēram, kopā vienu priekšmetu mācās skolēni gan no jaunākajām, gan vecākajām klasēm. Skolotāji ir ļoti laipni, mazāk aizrāda, taču disciplīna ir vājāka, nekā mūsu skolās. Tur skolēni ēd, spēlē telefonos spēlītes, bet viņiem neko neaizrāda. Vai tas ir pareizi?

Izbraukājām kalnus, kas ir ļoti skaisti. Ar Pēteri (Pēteri Kaupi - redakcijas piezīme) brīvdienās aizbraucām slēpot uz ļoti populāru kalnu kūrortu Brekenrižu, uz kuru brauc cilvēki no visas Amerikas. Mani kā sportistu interesēja amerikāņu sporta dzīve, tāpēc aizgāju uz divām vidusskolas basketbola spēlēm. Gaisotne tajās ir pavisam citādāka. Uz tādu vidusskolas spēli atnākuši ap 500 skatītāju, skolēni trako, ārdās, jūtot līdzi.

Tagad ģimene, kas mani uzņēma, jau atkal aicina ciemos, saka, ka viņi brauks uz Eiropu un mums ir jāsatiekas.

Tīna Nulle:

- Ieejot Čikāgas Latviešu biedrības namā, radās sajūta - ir apstājies laiks. Šajā ēkā viss ir tik atšķirīgs no mūsu kultūras nama. Telpas ir apbrīnojami tautiskā garā, ar latviskiem ornamentiem, piemēram, Austras koku. Lampas izveidotas kā burbuļsaktas. Kolosāls noformējums! Satikām arī kolosālus cilvēkus. Čikāgā bijām arī Zinātnes un industrijas muzejā, kur lielākā daļa eksponātu ir oriģinālajā izmērā: veseli vagonu sastāvi, īstas lidmašīnas. Iekšā muzeja telpās vari redzēt, kā, piemēram, izveidojas tornado vai cunami.

Man patika Denverā (Kolorādo štata administratīvais centrs, štata apdzīvotākā pilsēta - redakcijas piezīme). Katru rītu pamosties un pa logu redzi kalnus.

Es biju gaidījusi, ka tad, kad aizbrauksim uz Ameriku, jau pirmajā dienā iekļūsim satiksmes sastrēgumos. Tur mašīnu ir vairāk nekā mums, katrā ģimenē - vismaz divas. Taču neiekļuvām nevienā!

Pārsteidz, ka amerikāņi katru vakaru ēd ārpus mājas un paši mājās negatavo. Mēs mājās ēdām tikai divas vai trīs reizes brokastis - bekonu un vafeles.

Elza Ķestere:

- Amerika man vispirms asociējas ar jaukiem cilvēkiem. Bija sajūta, ka esmu nokļuvusi pilnīgi citā pasaulē. Čikāgā visvairāk patika debesskrāpji. Denverā mani uzņēma fantastiska ģimene. Tajā bija par mani gadu jaunāki dvīņi, kuri spēlē hokeju. Četrās dienās viņi spēlēja septiņas hokeja spēles, un man uz tām visām bija jāiet. Ģimene mani aizveda visur, kur lūdzu, arī uz kalniem, Sarkanajām klintīm. Pirmo reizi dzīvē redzēju kalnu kazas. Tās stāvēja uz klints ceļa malā. Braucām ar kamerām pa sniegu lejā no kalna. Visskumjākā bija pēdējā diena, kad atvadījos no ģimenes, kura mani uzņēma.

Amerika liekas nenormāli tālu, bet faktiski tās ir deviņas līdz 10 stundas lidmašīnā, un tu jau esi Amerikā.

Pēteris Kaupe:

- Amerikā cilvēki ir ļoti atvērti. Kolorādo ir viens no veselīgākajiem štatiem ASV. Tur cilvēki ēd salīdzinoši kvalitatīvu pārtiku, daudz nodarbojas ar sportu un fiziskajām aktivitātēm, dodas pastaigās pa kalniem. Tajos ir skaisti skati, ko redzēt. Es dzīvoju Denverā, diezgan tuvu centram, un Denvera man asociēsies ar lielisku ģimeni. Ģimene, kura mani uzņēma, bija ideāla, burvīga. Jau pirmajā dienā māte sastādīja sarakstu visām 10 dienām uz priekšu, kas katru dienu ir jāapskata. Visu laiku bija, ko darīt. Biju uz muzejiem, skolām, universitātes pilsētiņu, kas ir vesela pilsēta Denverā, ar milzīgu teritoriju, savu kinoteātri un tamlīdzīgi.

Amerika man tagad asociējas ar atsaucīgiem cilvēkiem un zemām degvielas cenām. Parēķinājām, ka viens litrs degvielas tur maksā vidēji 40 centus litrā. Tāpēc arī katrā ģimenē ir vairākas mašīnas. Mazliet šokēja augstais noziedzības līmenis Čikāgā.

Gunta Grigore:

- Mani ļoti priecēja un pārsteidza enerģiskie Čikāgas latvieši: Dace Ķezbere, Čikāgas latviešu biedrības vadītāja vietniece un Latvijas Tautas mākslas muzeja prezidente un Čikāgas Latviešu biedrības vadītājs, populārā ansambļa “Čikāgas piecīši” dalībnieks Armands Birkens. Bez muzeja, aktu zāles un saieta telpām Čikāgas Latviešu biedrības namā darbojas arī Kārļa Ķezbera vārdā nosauktā bibliotēka. Šeit ir vieta, kur ne tikai iegūt kādu jaunu grāmatu latviski, bet arī satikties. Sabiedrības dzīve te ir ļoti aktīva, un katra ziņa, katrs jaunums no Latvijas un viedoklis par tur notiekošo tiek uztverts ar neviltotu interesi. Es pat gribētu teikt, ka, iespējams, šī interese par Latvijā notiekošo un to, kas gaidāms nākotnē, Čikāgas latviešu vidū ir daudz lielāka nekā Latvijā.

Ieejot Čikāgas latviešu biedrības namā, “dzīvajai” latviešu valodai ir īpaša goda vieta, tā tiek kopta no paaudzes uz paaudzi. Latvieši ne tikai ģimenē runā latviski, bet arī bērnus un mazbērnus ved uz latviešu Svētdienas skolas nodarbībām.

Čikāgu atcerēšos ar cieņpilnu pateicību sastaptajiem Latvijas vīriem un sievām, kuri aizveda sev līdzi mūsu pirmās brīvvalsts vērtības un pasaules uztveri (2015. gadā Čikāgas Latviešu biedrībai apritēja 80 gadu – redakcijas piezīme).

Paldies Dacei Ķezberei, Megijai Kairis Čikāgā un Stefānijai Norman Denverā par mūsu vizītes plānošanu un koordinēšanu. Mēs šajā zemē jutāmies ļoti, ļoti gaidīti. Šī īpašā sajūta bija jau no pirmajiem tikšanās mirkļiem ar skaistiem ziediem līdz atvadām ar asarām acīs, kad devāmies mājās uz Latviju. Šie cilvēki, viņu ģimenes un draugi ir ieguldījuši milzīgu darbu, lai mēs šajā valstī justos īpaši. Par šo nenovērtējamo iespēju un brauciena koordinēšanu paldies sakām Aināram Mežulim, kā arī Smiltenes novada lēmējvarai un izpildvarai par finansiālu atbalstu tā īstenošanā.

Gundega Upeniece:

- Manai paaudzei Čikāgas Latviešu biedrība nozīmē ko citu nekā, iespējams, jauniešiem. Pēc gara brauciena pa svešādajām Čikāgas ielām tas bija dziļš saviļņojums ieraudzīt plīvojam Latvijas karogu, ieraudzīt Latviešu biedrības ēku, kas ir bijusi latvietības saliņa svešumā visus garos okupācijas gadus un ir tāda arī tagad. Satiekot mūsu “Čikāgas piecīti” Armandu Birkenu un runājot ar turienes latviešiem, var novērtēt, cik skarbi bijis Otrā pasaules kara laika bēgļiem, būt no Latvijas projām gandrīz pusgadsimtu, ar kādu pašaizliedzību, entuziasmu un misijas apziņu viņi turpina veidot un uzturēt kontaktus ar dzimteni, priecāties par mūsu veiksmēm un atbalstīt, cik iespējams.

Ceļojumā sapratu, ka Amerika, salīdzinot ar Eiropu, ir pavisam cita pasaule. Fiziski tā kļuva tuvāka pēc lidojuma, kas nemaz nelikās tik tāls un ilgs, taču Amerikas mērogi joprojām ir neaptverami, it īpaši uzzinot, ka viņi lido uz darbu no Denveras uz Ņujorku, kas ir tikpat liels attālums, kā pāri visai Eiropai uz Grieķijas salām vai austrumu virzienā uz Urālu kalniem.

Man ir prieks, ka bijām klāt visai Amerikai nozīmīgos notikumos. Televīzijas tiešraidē redzējām, kā amerikāņi priecājas par savu amerikāņu futbola kausa izcīņas spēli. (Nacionālās amerikāņu futbola līgas “Super Bowl” izcīņu - redakcijas piezīme), kā cilvēki gaida reklāmas, kurās viena minūte maksā miljoniem dolāru, un visiem ir interesanti redzēt, kura kompānija tad šādu naudu par reklāmu ir samaksājusi. Spēles sākumā amerikāņu dziedātāja Lēdija Gāga izpildīja ASV himnu, savukārt spēles puslaikā koncertā dziedāja Bejonsē, Kriss Mārtins, Bruno Marss un britu grupa “Coldplay”. Ķīniešu restorānā Čikāgā sagaidījām ķīniešu jauno gadu. Piedzīvojām Valentīndienu un izjutām, ka amerikāņi šos svētkus svin, dekorē mājas, dodas ārpus mājas vai rīko svētku vakariņas. Tāpat pieredzējām Prezidenta dienu, ko amerikāņi atzīmē 17. februārī par godu ASV prezidentiem Džordžam Vašingtonam (dzimis 22. februārī) un Abrahamam Linkolnam (dzimis 12. februārī). Amerikā Prezidenta diena ir brīvdiena un arī liela iepirkšanās diena.

Ja runājam par šā ceļojuma ieguvumiem, tā ir ļoti vērtīga pieredze valodas prakses ziņā: atrodoties vidē un dzīvojot tajā, apzinies, ka saproti un tiec saprasts. Tā ir arī lieliska mācību stunda, jo Britu un amerikāņu angļu valoda nedaudz, bet atšķiras. Bija prieks uzklausīt uzslavas par mūsu skolēnu labo angļu valodas prasmi.

Cilvēki, kuri mūs viesmīlīgi uzņēma, ir turīgi. Viņi neslēpj, ka naudas amerikāņiem ir daudz, taču viņi ar šo naudu dalās gan piedaloties dažādu labdarības programmu finansēšanā, gan ir gatavi uzņemt un adoptēt bērnus no ārzemēm. Piemēram, ģimene, kas izmitināja mani un Guntu, ir adoptējusi četrus bērnus no Latvijas un Krievijas. Visas mūsu delegāciju uzņemošās ģimenes ir iesaistītas adopcijas programmā un ir gatavas uzņemt gan bērnus, kuriem ir smagas problēmas ar veselību, gan pusaudžus ar uzvedības u.c. problēmām. Uz Latviju mēs atvedām “The Gray Cardinal” sarūpēto sūtījumu - trīs lielus čemodānus ar sporta apaviem un citām noderīgām lietām Vaiņodes un Umurgas bērnunamu iemītniekiem.

Satiekoties ar daudziem brīnišķīgiem cilvēkiem, man radās secinājums, ka, dzīvojot savā lielajā zemē, amerikāņi daudz strādā, vienlaikus priecājas par dzīvi, novērtē lietas, kas viņiem ir, un tomēr redz tālāk par savu mauriņu, par savas mājas slieksni, un ir gatavi iesaistīties, lai vēl kāds šajā pasaulē kļūtu laimīgāks.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Balva par labu mācīšanos – ceļojums uz Ameriku

Kategorijas