Mežģīņu mākoņos

2016. gada 22. aprīlis 00:00

390

Smiltenes novada bibliotēkā (abonementa daļā) atvērta izstāde “Mežģīņu mākoņos”, kurā var apskatīt Smiltenes pagasta iedzīvotājas, knipelēšanas meistares Astras Grīnvaldes darbus.

Tamborēšana, adīšana, izšūšana, aušana ir daudziem zināmi rokdarbi veidi. Taču knipelēšana prasa skaidrojumu, jo ne visi, it īpaši jaunākā paaudze, zina, kas tas ir.

Galvā nenāk liekas domas

Tā ir īpaša mežģīņu darināšanas tehnika, kurā ir daudz diegu pavedienu, katra galā - knipelēšanas kociņš, kas palīdz diegus pacelt un savīt. Knipelētas mežģīnes pazīstamas arī latviešu etnogrāfijā, piemēram, dvieļu galos, taču vēlāk šī tehnika tikusi piemirsta.

Knipelēšana ir Astras Grīnvaldes vaļasprieks pēdējos 10 gadus. Šajā laikā seniore radījusi smalkas, krāšņas mežģīnes no linu un mulinē diegiem gan kā pašas ierāmētas glezniņas, gan kā sedziņu, galdautu un dvieļu dekorus. Daļu no viņas darbiem tagad var apskatīt izstādē bibliotēkā.

“Dabūju infarktu, un neko nevarēju darīt,” hobija sākumu atceras A. Grīnvalde. “Kamēr meitas neredzēja, šuvu spilvendrānu. Tamborēt nevarēju. Adīt man nepatīk. Kad biju drusku veselāka, “Ziemeļlatvijā” izlasīju sludinājumu par knipelēšanas kursiem Valkā. Man jau sen bija tāda iecere, un pieteicos.”

Kursus vadījusi pasniedzēja no Jelgavas. Sākumā knipelēt mežģīnes vēlējušās iemācīties teju 20 rokdarbnieces, bet noslēgumā palikušas vien dažas pacietīgākās. Taču mežģīņu knipelēšana esot labs atpūtas veids, kad var atslēgties no visa un domāt tikai par veicamo rokdarbu.

“Ir interesanti gudrot gan krāsu salikumu, gan pašu rakstu. Reiz vienai no Jaroslavļas (pilsēta Krievijā - redakcijas piezīme) slavenajām mežģīņu knipelētājām intervijā prasīja, kā viņa dabū tādus musturus. “Sals ir vislielākais gleznotājs,” viņa atbildēja,” uz ledus ziediem logu rūtīs kā iedvesmas avotu norāda Astra Grīnvalde.

Rūdījums visam mūžam

Pie knipelēšanas Astra ķeras tikai tad, kad ir brīvs laiks, jo pēc vīra nāves viena pati saimnieko lauku viensētā. Tur ir gan dārzs, gan kūts ar 10 slaucamām govīm un jaunlopu pulciņu, ko saimniecei apkopt palīdz algots strādnieks.

Savos 79 gados A. Grīnvalde pati brauc ar automašīnu. Pati tiek galā ar mājas un dārza darbiem un “Ziemeļlatviju” manā viesošanās reizē pacienā ar pašas audzēto vīnogu sulu. Rudenī ar zilajām šķirnes ‘Zilga’ vīnogām esot pielasījusi divus spaiņus.

“Nevar tikai sēdēt un skatīties televizoru, tad aiziet uz virtuvi paēst un pēc tam - atpakaļ gultā. Ir kaut kas jādara, ir jādarbojas,” savu dzīves moto atklāj Astra Grīnvalde.

Viņa domā, ka rūdījumu visai dzīvei guvusi izsūtījumā Sibīrijā, kur pirmie divi gadi bijuši nežēlīga cīņa ar badu un aukstumu un cīņa par izdzīvošanu. Astra Grīnvalde ir viena no tiem 1949. gada martā uz Sibīriju izsūtītajiem bērniem, kuru stāsti publicēti nesen izdotajā Smiltenes novada represēto atmiņu krājumā “Kāpēc?”.

Astru kā pusaugu meiteni kopā ar mammu un radiniekiem izsūtīja no Smiltenes pagasta “Ķeveriem” uz Tomskas apgabala Mihailovku. Latvijā viņa atgriezās pēc septiņiem gadiem. Pabeidza skolu, apprecējās, kopā ar vīru uzaudzināja divas meitas. Astrai ir četri mazbērni un viens mazmazbērns.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Mežģīņu mākoņos

Kategorijas