Igors Siliņš padomju – afgāņu karā piedzīvoja vairākas apšaudes

2010. gada 18. janvāris 08:06

2858

Igors Siliņš padomju – afgāņu karā piedzīvoja vairākas apšaudes

Pērn decembrī apritēja 30 gadu kopš kādreizējās PSRS iebrukuma Afganistānā. Tā saucamais padomju - afgāņu karš ilga no 1979. līdz 1989. gadam. Padomju Savienībai karš nedeva nekādus rezultātus un 1989. gadā tā bija spiesta savu karaspēku izvest no Afganistānas.

Pilsoņu karš šajā Centrālās Āzijas valstī turpinājās. PSRS karā zaudēja 15051 karavīru.Karadarbībā bija spiesti piedalīties arī daudzi latviešu jaunieši, kuriem minētājā laika posmā iznāca dienēt padomju armijā. Viņu vidū toreiz bija arī valcēnietis Igors Siliņš, kuru armijā iesauca 1980. gadā. Afganistānā viņš dienēja divus gadus.

Arī tagad daļa latviešu karavīru piedalās militārajā misijā Afganistānā. Atšķirībā no tā laika karotājiem viņi ir profesionāļi, kas attiecīgi sagatavoti, kā arī ir labi informēti par savas misijas uzdevumiem un mērķiem.

Padomju - afgāņu karā iesauktie karavīri līdz pēdējam brīdim nezināja, kurp viņiem vajadzēs doties, ar ko un par ko karot, daudzi, izņemot speciālās desanta vienības, nebija arī apmācīti darbībai kaujas apstākļos.

Neviens neko nepaskaidrojaSiliņš atklāj, ka par savu dalību karā Afganistānā uzzinājis tikai tad, kad kopā ar dienesta biedriem bija uz turieni aizvests. "No Valkas kara komisariāta mūs aizveda uz Rīgu, pēc tam uz Viļņu. Karavīru pārvešana lielākoties notika naktīs. No Viļņas ilgi braucām, līdz nokļuvām Uzbekistānas pilsētā Termezā. Tā atrodas netālu no Afganistānas.

Tā kā biju ieguvis šofera tiesības, man uzticēja apsaimniekot kravas automašīnu, kas bija paredzēta degvielas transportēšanai. Nekas neliecināja, ka vajadzēs dienēt Afganistānā. Došanās uz turieni notika pēkšņi. Naktī bija trauksme, mūs visus sasauca, pārbaudīja ierindā, bet rīta pusē iesēdināja automašīnās un devāmies uz Afganistānu.

Neviens neko nepaskaidroja. Mūsu bāze Afganistānā atradās tuksnešainā vietā, apmēram vidū starp Uzbekistānas robežu un Afganistānas galvaspilsētu Kabulu," stāsta I. Siliņš. Turpat, tikai citos formējumos, dienējis arī otrs puisis no Valkas - Juris Šaka un blomēnietis Aigars Valbergs.

Kļūst par nāviniekuTā kā karavīrs bija iekļauts apgādes daļā, viņam aktīvā karadarbībā neiznāca piedalīties. Tomēr ir piedzīvotas vairākas apšaudes, kad no kādas ēkas vai krūmājiem afgāņi uz autokolonnu raidījuši automātu kārtas.

"Man lielākoties vajadzēja vest degvielu uz Kabulu. Bija gan arī citi reisi. Paši savā starpā sevi dēvējām par nāviniekiem, jo nav grūti iedomāties, kas notiktu, ja no kāda šāviņa eksplodētu kravas cisterna. Piedzīvojām vairākus uzbrukumus. Es parasti par to negribu runāt, jo tie nav patīkami mirkļi. To jau arī grūti izstāstīt vārdos, kad tu brauc, dzirdi šāvienus un to, kā skan lodes, atsitoties pret metālu.

Organizētu masveida uzbrukumu man neiznāca piedzīvot. Parasti tie bija no kādas slēptuves uz mūsu mašīnām raidīti šāvieni. Bieži iznāca šaut pretim. Konkrēta mērķa nebija. Vienkārši atbildējām ar pretuguni tajā virzienā, no kurienes dzirdējām uzbrucēju šāvienus. Tagad to varu izskaidrot arī ar toreizējo puiciskumu. Bijām jauni un gribējās pablēņoties ar pulveri," stāsta I. Siliņš.

Apgādes karavīri kaujas darbībai speciāli nebija apmācīti. Bijuši tikai īsi kursi, kuros pamācīts šaut. Vienā no apšaudēm Igors ieguvis ievainojumu pie auss. "Pat īsti nezinu, kā tas radās, jo tādos mirkļos visu aptvert grūti," saka I. Siliņš.

Apšaudes gandrīz katrā reisāStarpgadījumi notikuši gandrīz katrā reisā. "Ja ne uz manu, tad uz citām mašīnām tika šauts. Retas bija tās reizes, kad viss aizritēja mierīgi," atceras bijušais karavīrs. Vienreiz viņa kolonna piedzīvojusi arī masveida apšaudi. "Braucām lejā no kalniem. Tagad šķiet, ka par mani Dievs parūpējās.

Uz kalnu ceļiem šur tur bija izvietoti posteņi kā atbalsta punkti autokolonnām. Manai automašīnai kaut kas bija atgadījies, un es piestāju pie posteņa, lai bojājumu novērstu. Aiz manis apstājās vēl dažas automašīnas, jo tā bija pieņemts, ka vienu transportlīdzekli nedrīkstēja atstāt stāvam. Kad pēc tam panācām kolonnu, tā tikko bija pārdzīvojusi lielu apšaudi. Dega kādas septiņas astoņas mašīnas," stāsta Igors.

Runājot par tā laika izjūtām, Igors neatceras, ka kādā brīdī būtu izjutis pamatīgas bailes. Viņš pats domā, ka par to jāpateicas jaunībai. "Kad esi jauns, tad par daudz ko neaizdomājies. Jaunībā jau parasti visu uztver uz urrā, neiedomājoties, ka pašu kādā brīdī var piemeklēt nelaime," skaidro I. Siliņš.

Neesot arī tā, ka piedzīvotais Afganistānā ik pa laikam murgos liktu pamosties naktīs. "Man tam laika posmam apziņā tā patalāk ir ierādīts noteikts plauktiņš, lai mazāk vajadzētu kustināt, un tajā arī stāv viss piedzīvotais. Tagadējā jaunā paaudze arī īsti nesaprot, ko un kādēļ esam piedzīvojuši. Vairāk mūs saprot mana gadagājuma cilvēki," apliecina Igors.

Viņš piekrīt, ka karam nav bijusi liela jēga. "To tagad daudzi atzīst, bet lai par to sīkāk spriež vēsturnieki. Toreiz mums neviens neprasīja, vai mēs to gribam vai ne. Mūs vienkārši nosūtīja, pavēlēja, un tas bija viss," saka I. Siliņš.

Galvenā atbildība politiķiemViņš apšauba, ka kaut kāds labāks iznākums varētu būt tagadējai amerikāņu karadarbībai Irākā. "Vēsture to apliecina, ka afgāņi ar lielākiem un mazākiem intervāliem karo jau vairākus gadsimtus, un es šaubos, vai viņi nākotnē pakļausies kādas citas valsts diktātam.

Viņi nav satikuši arī savā starpā, cīnoties par ieteikmi un varu. Pretošanās cīņām ir izdevīga arī ģeogrāfija. Tur ir ļoti plaši kalnu rajoni, augsti kalni, un man liekas, ka dažās vietās, izņemot vietējos, neviens vēl pat kāju nav spēris," spriež I. Siliņš.

Jautāju, kā tādā gadījumā viņš vērtē mūsdienu latviešu karavīru misiju Afganistānā. "Situācija ir atšķirīga. Tagad tur dien profesionāli karavīri, kuri paši šo pienākumu labprātīgi izvēlējušies. Viņi ir arī attiecīgi sagatavoti.

Mūsdienu karavīriem, atšķirībā no mums, izvēle ir pašu rokās. Negribi dienēt, lauz līgumu, pamet karavīra profesiju, brauc mājās un dari kaut ko citu. Tomēr, ja karavīra pienākums ir izvēlēts par maizes darbu, tad jāpilda pavēles un jādodas tur, kur pavēlēts. To, kur mūsu karavīriem atrasties, nosaka politiķi. Tā ir politiķu atbildība - izlemt, kur un kādēļ viņus sūtīt," uzskata I. Siliņš.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Igors Siliņš padomju – afgāņu karā piedzīvoja vairākas apšaudes

Kategorijas