Komentārs: Gadumijas pārdomas

2010. gada 10. janvāris 09:02

1216

Aizvadītā gada nogali pasaules mērogā raksturoja Kopenhāgenas konference, kurai vajadzēja izstrādāt visām valstīm saistošu dokumentu cīņai pret klimata izmaiņām.

Nekas līdzīgs vienprātībai nebija panākams, jo pusbadā dzīvojošās Āfrikas zemes interesējās tikai par naudu un vēlreiz naudu. Tikmēr cīnītāji pret globālo sasilšanu uz ielām bija gatavi mirt par to, lai tiktu likvidētas visas rūpnīcas un elektrostacijas, kam kūpoši dūmeņi. Jāsecina, ka ļaužu galviņās dažkārt valda neliela putra, jo katram savs izpratnes līmenis.

Nav šaubu, ka klimats uz planētas Zeme mainās, bet jāatzīst, ka nav pat vienotas metodikas, kā šīs izmaiņas vērtēt. Zinātnieki, kurus bagātīgi finansē Apvienotās Nācijas, ieinteresēti krāsas sabiezināt. Kad zinātnieku pētījumus sāk izmantot politiķi, tad neviens vairs nespēj izsekot, kur beidzas patiesība un kur sākas muldēšana.

Varam mērīt CO2 izmešu daudzumu, un mums būs viens rezultāts. Varam mērīt metāna gāzi, ko rada aizvien lielākais govju, aitu, kazu ganāmpulku skaits, un mums būs cits priešstats. Pa starpu tiek aizmirsts, cik lielā mērā klimatu ietekmē tropisko lietus mežu iznīcināšana.

Nav šaubu, ka industriālajām valstīm ražošanā jāievieš modernās tehnoloģijas, bet enerģija jāražo no atjaunojamiem resursiem. Bet bez klimata izmaiņu draudiem cilvēci apdraud elementāra vides piedraņķēšana ar ķīmiskajiem atkritumiem, nereti pat indēm.

Sadzīves līmenī cilvēku viedokļi balstās uz indikācijām, ko veicam ar deguniem. Ja deguns nosvīdis, tad ticam, ka sākusies globālā sasilšana. Ja deguns nosarmojis, tad kliedzam, ka sācies jauns ledus laikmets. Tepat Latvijā pusotra mēneša laikā esam pieredzējuši gan vienu, gan otru.

Esmu pieredzējis 1956. gada ekstremāli auksto ziemu, divus gadus vēlāk brangas lietavas 1. janvārī, 1952. gada žurgaini slapjo vasaru un rudeni un septiņdesmito gadu sākumā karstās vasaras. Tikmēr mūžīgie ledāji kūst un zinātnieki strīdas, pēc cik ilga laika ūdeņi aprīs trešo daļu sauszemes.

Dižķibeles ēnāPar tagadējo finanšu un ekonomisko krīzi valda atšķirīgi viedokļi. Vistuvāk patiesībai ir ekonomisti, ja neskaita domstarpības par detaļām. Cits viedoklis ir politiķiem, kuriem izdevīgi vainot savus konkurentus vai "starptautisko aizkulisi".

Tautai pavisam skaidrs, ka vainojami zaglīgi valdību vadītāji. Šajā ziņā der pieminēt seno Ķīnu, kur pirms 2000 gadiem palos jaunu gultni izrāva Huanhe upe. Tauta kataklizmā vainoja imperatoru, kuru sagūstīja un sacirta gabalos. Tāds liktenis cilvēkam, kurš sevi iztēlojās par Dieva iemiesojumu.

Krīze ir tāds fenomens, kas visas zemes un tautas neskar gluži vienlaikus un vienādā mērā. Ja valstij ilgstoši eksports pārsniedzis importu, tad bijusi iespēja veidot budžeta uzkrājumus, līdz ar to šīs zemes krīze tikai viegli noglāstījusi.

Te minama Norvēģija un Ķīna. Krievijai arī tas nav līdzējis. Tagad, kad daudzas ekonomikas jau sāk atžirgt, Grieķija, piemēram, tikai sāk izjust īstos satricinājumus, jo grieķi pārāk neracionāli izmantojuši milzīgos Briseles finanšu piešķīrumus, valsts parādu pieaudzējot pāri Olimpa kalnam.

Grūtības sagaida mūsu brāļus lietuviešus, kuriem valsts budžetā robu cirtīs Ignalinas atomstacijas slēgšana, jo trūkstošo elektroenerģiju nāksies importēt. Savukārt Igaunija Narvas saražoto elektrību aizvien varēs eksportēt. Grūtības sagaida Portugāli, Itāliju, Rumāniju, Ungāriju.

Latvijai pašlaik lielākais smagums ir iedzīvotāju pesimisms un ilgstoša nespēja savākties. Cilvēku psihiskais noskaņojums var uzlaboties tikai maijā, kad ikviens atviegloti nopūtīsies, sak, baigā ziema aiz muguras, saulīte silda, galdā var likt pirmos zaļos lociņus, skābenes, nu kaut vai pienenes.

Citi apdraudējumiDienu un nakti stresojot par ekonomisko situāciju, esam ignorējuši cita veida apdraudējumus, un te vispirms jārunā par latviešu nācijas vitālo enerģiju, par spēju pašsaglabāties. Tie, kam nauda un vara, nacionālās patriotisma jūtas, kā teiktu biedrs Staļins, izmetuši pār bortu.

Esmu tālu no ekstrēmā nacionālisma saukļiem, bet ir garīgas vērtības, kuras nedrīkst aizmirst. Ir jauki dzirdēt atbraukušos vācu uzņēmējus, kuri pārsteigti, cik viegli latvieši spēj pāriet no vienas valodas uz citu. Satraucoši tikai tas, ka neprotam vairs paši savu mātes valodu, jo nupat sāk trūkt tulkotāju, kas no svešvalodām spēj tulkot stilistiski pareizā latviešu mēlē.

Pat jaunās paaudzes žurnālistu valoda piesārņota ar ģermānismiem, kādus mana vidusskolas skolotāja skauda kā nātres no puķu dobes. Un nu jau juku jukām blīvējas rusicismi un anglicismi, sak, tas taču varen kruti.

Atrodas pašpārliecināti švauksti, kuri baidās pieminēt patriotisma vārdu. Lai tautā iznīdētu patriotisma atliekas, netiek pieļauta Latvijas vēstures mācīšana skolās. Mainās valdības ministri, visi sola, bet aizvien problēmu burtiski nograuž kaut kādi kosmopolitiski grauzēji, kas līdzīgi svešzemniecēm ondatrām nograuž saknes ābelītēm.

Garīgi novājinātu nāciju cer pilnībā iznīcināt polittehnologi no daudzajiem Kremļa torņiem. Tā saukto krievu tautiešu atbalstīšana ir galvenais ierocis. Vienlaikus tiek radīta situācija, ka šie tautieši saņem tikai to informāciju, ko cenzējis Kremlis.

Pat televīzijas kanāli no Maskavas translē tikai to, kas gudri cenzēts, un tādu izcilu žurnālistu kā Poznera un Maksimovska raidījumi Latvijā vispār vairs nav skatāmi, nesen tos translēja vismaz stundu pēc pusnakts.

Nacionālā ideja spēs atdzimt, ja latviešu nācija no sava vidus izvirzīs īstus pasionārus gan zinātnē, gan ekonomikā un politikā, citādi dažu paaudžu laikā mēs izšķīdīsim lielo nāciju pārkausēšanas katlā.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Komentārs: Gadumijas pārdomas

Kategorijas