Valentīna un Viktors Rūtiņi mīlestību saglabājuši 50 gadus

2010. gada 10. janvāris 08:51

1019

Valentīna un Viktors Rūtiņi mīlestību saglabājuši 50 gadus

Šomēnes valcēnieši Valentīna un Viktors Rūtiņi svinēs savas Zelta kāzas. Kopā nodzīvoti 50 gadi, kuri sevī glabā gan baltas, gan nebaltas dienas.

Varbūt šis kopdzīvē pavadītais laiks arī nebūtu nekas sevišķs, ja gadi cits aiz cita būtu aizritējuši vienotā ritmiskā plūdumā. Valentīnai un Viktoram gan tā nebija. Bērnībā un jaunībā ir izbaudīta dzīves sūrme Krievijā, tad piedzīvota atgriešanās Latvijā, bet tālajā Uļjanovskas apgabalā atstāta pašu celta māja.

Tomēr dzīves virpuļos abi ir spējuši radīt stipru ģimeni, izaudzināt trīs bērnus un tagad var lepoties arī ar mazbērniem un mazmazbērniem. V. Rūtiņa uzskata, ka visas grūtības palīdzējusi pārvarēt mīlestība un ģimenes kopības izjūta.

Iepazīstas draudzenes kāzāsViktors un Valentīna Rūtiņi ir kādreizējie Krievijas latvieši. Abu vecāki un arī viņi paši ir dzimuši un auguši Krievijā. Viktora un Valentīnas dzimtu senči bija to latviešu vidū, kuri savulaik aizceļoja uz Krieviju, lai iegūtu un apstrādātu zemi. Viņi to ieguva Uļjanovskas apgabala Kuzatovas rajonā.

Paaudžu stafeti pārņēma arī tagadējie zelta jubilāri. "Pirmo reizi ar Viktoru satikos viņa māsīcas kāzās. Līgava bija mana draudzene, bet Viktors kāzās bija kā radinieks. Tur arī iepazināmies. Pēc svinībām kopā atgriezāmies mājās.

Bija jāiet kādi pieci kilometri," atceras V. Rūtiņa. Pazīšanās turpinājās un noslēdzās ar abu kāzām. Tās sādžā notika pēc visām tās puses un to laiku tradīcijām. Kāzinieki gājienā devās caur ciemu, bet pēc tam pa lieliem vārtiem vajadzēja iekļūt svinību vietā. Caur vārtiem varēja iziet tikai tad, ja to sargiem ielēja šņabi.

Dodas uz īsto dzimteniAtceroties kopā nodzīvoto laiku, V. Rūtiņa atzīst, ka par dzīvi nevar sūdzēties. "Viktorā nebiju vīlusies. Viņš bija ļoti darbīgs, Krievijā visu laiku strādāja ar traktoru. Man patika, ka viņš ir ļoti pieklājīgs, laipns. Kopīgiem spēkiem paši uzcēlām māju, iegādājāmies mājlopus. Turējām govi, bija arī cūkas, aitas un pīles.

Grūtības sagādāja tas, ka skola atradās tālu. Bērniem vajadzēja dzīvot internātā," atceras V. Rūtiņa. Savukārt Viktors atklāj, ka Valentīna iepatikusies viņas latvietības dēļ. "Uz tā fona, kas bija tur, viņa šķita vislatviskākā," atzīst V. Rūtiņš.

Kaut visa jaunība bija pavadīta Krievijā, Latviju abi uzskatīja par īsto dzimteni, jo no turienes bija nākuši vecvecāki. Latvietība tālajā Krievijas sādžā nebija aizmirsta, jo turienes latvieši savā starpā no paaudzes uz paaudzi savā starpā bija sarunājušies latviski. Saikne ģimenei nebija zudusi arī ar radiem Latvijā, ar kuriem Viktors un Valentīna sarakstījās.

"Šķiet, 1977. gadā atbraucām uz Latviju ciemos pie Viktora māsīcas. Viņa piezvanīja arī uz Valku, kur dzīvoja vīra brālēns. Viņš strādāja toreizējā Starpkolhozu celtniecības organizācijā un teica, ka uzņēmumam vajadzīgi traktoristi. Viktoram apsolīja mēneša laikā noformēt izsaukumu darbā uz Latviju.

Viņš ar jaunāko dēlu Ivanu (savējie gan viņu sauc par Jāni) un meitu Tamāru 1978. gada janvārī te ieradās pirmie. Vecākais dēls Anatolijs vēl mācījās Uļjanovskā par elektriķi. Savukārt man vajadzēja pārdot māju.

Bija ļoti žēl to pamest, jo saimniecības izveidošanā bijām ieguldījuši lielu darbu. Tomēr jaunākais dēls neparko vairs negribēja atgriezties skolā Krievijā, jo nespēja iedzīvoties internātā, un tā arī beigu beigās visi atbraucām," stāsta V. Rūtiņa.

Valkā atbraucējiem piedāvāja apmesties kopmītnēs, bet pēc dažiem gadiem viņi dabūja dzīvokli, kurā Valentīna un Viktors dzīvo arī tagad.

Jauna vide - citi apstākļiV. Rūtiņa piekrīt, ka psiholoģiski pārmaiņas dzīvē nebija viegli pieņemt. Krievijā ar smagu darbu bija izveidota saimniecība, uzcelta māja, bet jaunajā dzīvesvietā - kopmītnes. Valentīna domā, ka laikam jau Latvijai kā īstajai dzimtenei bijusi izšķirošā loma izvēlē. Arī dzīves apstākļi te bija labāki.

"Krievijā strādājām no tumsas līdz tumsai, te tik traki nebija. Pārsteidza arī veikalos izliktais preču klāsts. Mūsu sādžā bija viens veikaliņš, kuram reizi nedēļā pieveda preces un tās tūlīt arī izpirka. Lielākoties visu iztikai vajadzēja pašiem izaudzēt, arī drēbes šūt. Cik varēju, pati bērnus apģērbu, adot un šujot," stāsta V. Rūtiņa.

To, ka dzīve nebija viegla, atzīst arī Viktors. "Daudz un smagi bija jāstrādā. Gadījās arī visādas dīvainības. Biju pabeidzis mehanizatoru kursus, un, kad to uzzināja armijā, kurā vienu laiku biju iesaukts, mani pieveda pie lidmašīnām un teica - tagad tās būšot jāskrūvē," atceras V. Rūtiņš.

Laikus jāatsāk sarunaUz jautājumu, vai gadu gaitā konfliktu ģimenē nav bijis, Valentīna atbild ar pretjautājumu: "Vai tad vispār kāda ģimene ir spējusi dzīvi aizvadīt bez strīdiem?" Viņa atzīst, ka dzīves dienas šķērsojušas gan tumšas, gan gaišas strīpas.

"Galvenais ir prast laikus visus konfliktus pārvērst saticībā. Arī mēs neesam iztikuši bez brīžiem, kad staigājam viens otram garām, nebilstot ne vārda. Tomēr vienam noteikti jāsāk runāt, lai viss atkal būtu labi.

Šķiet, visbiežāk jau es esmu atsākusi sarunu," saka Valentīna. Viņa pasmaida un piebilst, ka teiciens - kas mīl, tas strīdas - nav īsti pareizs. "Es tam nepiekrītu. Strīdi ne pie kā laba nenoved. Tur jau arī nav īstas loģikas. Ja tu otru cilvēku mīli, kādēļ tad viņš būtu jākacina?" retoriski vaicā V. Rūtiņa.

Mūsdienu jaunieši gudrāki?Bērniem tagad pašiem ir sava dzīve, tomēr ģimenes locekļi cits citu neaizmirst. "Parasti visi kopā sanākam Ziemassvētkos. Arī Jāņus pavadām kopā, norunājot, pie kura svinēsim saulgriežus. Jauno gadu gan esam pieraduši sagaidīt katrs savās mājās," saka V. Rūtiņa. Ģimenes lokā, piedaloties vēl tuvākajiem radiem, tikšot nosvinētas arī Zelta kāzas.

Vērtējumu par ģimeņu veidošanu mūsdienās Valentīna izsaka ar humoru: "Mūsdienās jaunieši laikam ir gudrāki. Mūsu paaudzes cilvēki savulaik kā sagāja kopā, tā tūlīt apprecējās, īsti pat nezinot, kā turpmāk klāsies. Savukārt tagad bieži sāk dzīvot kopā bez laulībām un, ja raksturi nesakrīt, tad bez problēmām izšķiras."

Dzīves nasta jānes kopīgiPēc Valentīnas domām, lai spētu nodzīvot kopā līdz Zelta kāzām un ilgāk, jābūt abu starpā sapratnei un, ja gadījies, ka otram kaut kas nepelnīti pārmests, tad jāatzīst sava vaina un jāatvainojas. Būtiski arī saprast otru un palīdzēt, ja gadās sarežģījumi.

Cik nav dzirdēts, ka pēdējos gados vairākas ģimenes pajukušas smagās ekonomiskās situācijas dēļ, jo vīrs zaudējis darbu un vairs nespēj ģimeni uzturēt. "Visas problēmas jārisina abiem, arī dzīves nasta, ja kļuvusi smaga, jāvelk abiem. Vienam grūti tikt galā. Mēs ar Viktoru visu laiku kopā esam strādājuši un rūpējušies par ģimeni," apliecina V. Rūtiņa.

Par savu lielāko bagātību laulībā pavadītajos gados Viktors un Valentīna uzskata bērnus. "Kas mūsu dzīvē bijuši spilgtākie notikumi? Nu bērni taču. Spilgti atceros, kā viņi piedzima, kā audzinājām. Tagad mūsu ģimenei klāt nākuši vēl septiņi mazbērni un divi mazmazbērni. Tas sagādā lielu prieku un ir liela bagātība," atzīst V. Rūtiņa.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Valentīna un Viktors Rūtiņi mīlestību saglabājuši 50 gadus

Kategorijas