Daudznacionālais ansamblis “Samsaara” dzied trijās valodās

2016. gada 5. jūlijs 00:00

Savu piekto pastāvēšanas gadadienu kaimiņpilsētas Valgas radošās studijas “Joy” folkloras ansamblis “Samsaara” atzīmēja, piedaloties 15. Tautas mākslas un amatniecības festivālā “Sadko” Krievijas pilsētā Veļikijnovgorodā. Kolektīvu vada pazīstamā pedagoģe Marina Jerjomina.

Jāteic, “Samsaaras” dziedātāju sastāvs ir daudznacionāls – starp igauņiem, ukrainieti un krieviem ansamblī dzied arī trīs latvieši no Valkas – Inguna Ošāne, Ināra Maļceva un Jānis Aumeistars. Kopumā kolektīvā darbojas desmit dalībnieki. Kolektīva braucienu ģeogrāfija ir gana plaša – vairākas reizes dziedāts Rīgā un Tallinā, Igaunijas pilsētā Narvā, trīs gadus pēc kārtas pabūts festivālā Baltkrievijā un šovasar – brauciens uz Krieviju. Nav mazsvarīgi, ka par katru tālāku braucienu kolektīva dalībnieki maksā paši. Taču zinot, cik dulli, labā nozīmē, ir pašdarbnieki, mūsdienās tas vairs nešķiet dīvaini – dziedātājs vai dejotājs atdos pēdējo kreklu, lai dotos braucienā kopā ar savu kolektīvu.

Festivāla zvaigznes –

Eirovīzijas vecmāmiņas

“Ziemeļlatvija” uz sarunu aicināja I. Ošāni un I. Maļcevu, kuras dalījās ar Krievijā gūtajiem iespaidiem un starptautiskā festivāla gaisotni. Atceroties gandrīz četru simtu kilometru garo braucienu ar busiņu un tā šoferi valcēnieti Gati Zīriņu, vienīgais nepatīkamais moments piedzīvots uz Latvijas – Krievijas robežas Pečoros, kur nācies nīkt sešas stundas. Toties pārējās trīs dienas paskrējušas vēja spārniem, jo kolektīvs piedalījies vairākos koncertos, iepazinies ar pārējiem festivāla dalībniekiem. Kā viens no spilgtākajiem momentiem bijis koncerts Volhovas upes krastā uz milzīgā Kremļa fona. Latviju pārstāvēja Rēzeknes folkloras kopa “Dziga”, Igauniju – “Samsaara”, vēl bija ieradušies kolektīvi no Polijas, Brazīlijas, Šrilankas un, protams, no Krievijas. Paši festivāla dalībnieki par neformālajām zvaigznēm atzina 2012. gada Eirovīzijas dziesmu konkursa vecmāmiņas – “Buranovskije Babuški”, kuras bija ieradušās tajos pašos spilgti sarkanajos tautas tērpos un vīzēs. Valcēnietes joprojām atceras eksotiskos māksliniekus no Šrilankas, kuri uzstājās, tērpušies maskās. Uz vispārējā fona izcēlušies arī brazīlieši ar savu ugunīgo temperamentu.

Valgas kolektīvs festivāla viesus iepriecinājis ar latgaliešu tautas dziesmu “Rūžeņa” un latviešu “Dzīvoš ilgi, ne tik ilgi”, kā arī visai sarežģītu buramdziesmu igauņu valodā. Rēzeknieši, pirmo reizi dzirdot, ka igauņi dzied latgaliski, piedevām vēl Latgalē populārāko dziesmu, saausījušies, līdz uzzinājuši, ka kolektīvā no Valgas dzied arī latvieši. Festivāla rīkotāji un dalībnieki izrādījuši lielu interesi par robežpilsētām Valgu un Valku.

“Dīvaini, ka virs mūsu galvām plīvoja Igaunijas karogs, bet turpat blakus – mūsu mīļais Latvijas karogs. Tā bija ļoti savdabīga sajūta,” atzīst I. Ošāne.

Organizatori gan solījuši, ka ņems vērā Valkas un Valgas unikalitāti un pie kolektīva būs abu valstu karogi.

Atmiņā ataust padomju gadi

Valcēnietes stāsta, ka festivāls aizritējis draudzīgā un nepiespiestā gaisotnē. Mājinieki, kā jau krievi – ar plašu sirdi, ciemiņus uzņēmuši silti un ar rūpi par viņu labsajūtu. Dziedātājas atzīst, ka, viesojoties Krievijā, atmiņā spilgti atausuši padomju gadi. Joprojām pa Veļikijnovgorodas ielām kursē veci un sagrabējuši autobusi. Biļetes pārdod kasiere, kurai pie somas piestiprināts biļešu rullītis. Pilsētas māju pagalmi ir neizpļauti, mājas garas un pelēkas, toties veikalu, salonu un frizētavu izkārtnes ir ārkārtīgi spilgtas un izaicinošas. Ja pilsētas ielās redzami savu laiku nokalpojuši satiksmes autobusi, tad paši pilsētas iedzīvotāji brauc ar smalkām un jaunām japāņu mašīnām. Veikalos cenas esot līdzīgas preču cenām Latvijā, tikai bijis jāpierod, ka, piemēram, šokolādes konfektes maksā no 300 līdz 400 rubļiem kilogramā. Konfektes viņiem esot garšīgas. Savukārt Inguna visvairāk priecājas par festivāla amatniecības tirdziņā nopirkto Baikāla medu.

Valgas kolektīvs izmitināts laba līmeņa hostelī ar visām ērtībām, tikai jāguļ bijis divstāvīgās gultās. Atšķirībā no Baltkrievijā notikušajiem festivāliem, šis izcēlies ar to, ka nekur nav piedāvāts krievu nacionālais dzēriens – vodka. Viss noticis ļoti pieklājīgā un, varētu teikt, pat eiropeiskā gaisotnē. Savukārt, esot Baltkrievijā un uzstājoties mazos ciematiņos, pēc koncerta vietējie vienmēr bagātīgi klājuši galdus ar ēdamo un dzeramo.

Nevienu brīdi baltieši nav jutuši politisko spiedienu, negatīvu attieksmi vai dzirdējuši jautājumus, kāpēc Baltijas valstīs nemīl krievus. Valcēnietes uzskata, ka kultūrai nav valodu un robežu barjeras, kā arī tai nav jānodarbojas ar politiskām batālijām. Kultūra – tā ir sapratne un draudzība.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Daudznacionālais ansamblis “Samsaara” dzied trijās valodās

Kategorijas