Vasara – traumu laiks arī mājas mīluļiem

2016. gada 8. jūlijs 00:00

Vasara ir traumatisks laiks ne vien bērniem, bet arī mājas mīluļiem. Jau pirmajās vasaras dienās veterinārārstu aprūpē nonākuši vairāki mājdzīvnieki, kuri guvuši vasarai raksturīgas traumas. Sertificētā veterinārārste Signe Gorbāne ar nožēlu atzīst, ka traumas gadu no gada ir vienas un tās pašas, tāpēc ir svarīgi sniegt informāciju saimniekiem, lai radītu iespēju laikus pamanīt riskantas situācijas un pasargāt savu mīluli no tām.

Lai arī cik labi saimnieki būtu, diemžēl no traumām nav pasargāts neviens dzīvnieks: vien mirklis neuzmanības un var notikt nelaime. “Tas nebūt nenozīmē, ka šie saimnieki nerūpējas par saviem dzīvniekiem. Ja vienmēr varētu palikt spilvenu, zinātu, kur krist,” secina S. Gorbāne.

Ierobežo suņuku, kad pļauj zāli!

Lai izvairītos no traumām zāles pļaušanas laikā, veterinārārste ierosina suņuku atstāt iekštelpās, pļaušanas laikā piesiet saitītē vai aizsūtīt kopā ar citu ģimenes locekli garākā pastaigā. “Četrkājainos draugus apdraud gan zāles pļāvēju izmestie akmeņi, gan vilinošais elektrības vads, ko kucēniem labpatīk pārbaudīt uz kārā zoba. Tomēr visnopietnākās traumas tiek gūtas, kad krūmgrieža trīsstūra asmens trāpās ceļā suņukam. Rezultāts ir šausmu filmu cienīgs,” stāsta S. Gorbāne. Diemžēl tie nav gadījumi no filmām, bet gan pieredze vietējā klīnikā.

Tikpat nepatīkami ir gadījumi, kad mīluļi pakļūst zem automašīnas riepām. “Pirms uzsāc braukt, apej apkārt mašīnai! Pietupies un pārliecinies, ka zem tās neviena nav. Vasarā ir karsti, un viena no ēnainākajām vietām klajā pagalmā ir zem auto. Dzīvnieki to labprāt izmanto un noguļas tā, ka paliek nepamanīti, saimniekam steigā lecot mašīnā, lai dotos pēc vēl viena saldējuma. Šie daži desmiti sekunžu, kas ik reizi tiek pavadīti, pārlūkojot auto apkārtni, var būt ļoti vērtīgi, lai saglabātu ģimenes ikdienu rimtu un laimīgu,” saka S. Gorbāne.

Neatstāj suni automašīnā!

Cilvēki nereti spriež – atstāšu suni automašīnā 10–15 minūtes, viņam taču nekas pa tik īsu laika sprīdi notikt nevar. Patiesībā var gan! Reizēm pietiek ar nieka 10 minūtēm, lai suņa organisms izjustu pārkaršanas sekas. “Par šo tiek runāts daudz un dikti – gan medijos, gan sarunās ar saimniekiem, tomēr ik gadu ir kāds cietušais. Un tas ir tik cilvēcīgi un normāli domāt: es ātri, tikai pēc “mangalīša”, nekas jau nenotiks! Tomēr notiek. Un šeit jebkurš variants ir labs: izvest mīluli ārā no mašīnas un piesiet saitītē pie kociņa, atstāt mašīnu darbojamies un kondicionieri ieslēgtu vai vispirms nogādāt draugu mājās un tikai pēc tam doties iepirkties,” uzsver S. Gorbāne.

Arī viņa aicina būt uzmanīgiem pie ūdenstilpēm. “Lielākā daļa suņu ir lieliski peldētāji. Tomēr pārliecinieties, ka piemājas dīķim vai ezeram pie piknika vietas nav pārāk stāvi krasti, lai mīlulis spētu pēc peldes veiksmīgi atgriezties krastā. To, ka suņuks ir pazudis, reizēm konstatē pēc pārdesmit minūtēm vai pat ilgāka laika, un atrod viņu panikā un pēdējiem spēkiem cīnāmies ar nepārvaramu krasta stāvumu,” atklāj viņa.

Peļu junkurs loga lamatās

Bieži pacienti veterinārajā klīnikā ir kaķi, kuri izlēkuši vai izkrituši pa logu vai no balkona. “Kaķiem pie logiem mēdz atgadīties divu veidu ķibeles. Pirmā un biežākā – tās bezdelīgas lido nu tieši tik interesanti un tik smeķīgi, ka muriem un mincēm pilnīgi likumsakarīgi aizmirstas, kur tieši sākas un beidzas palodze vai balkona mala. Tam seko lidojums un pārbaudījums, vai tiešām kaķi vienmēr piezemējas uz kājām. Veiksme ir to pusē, kuri dzīvo pirmajā stāvā un zem kuru logiem aug mīksta, lekna zālīte. Pārējiem gadās visādi,” ar nožēlu teic veterinārārste.

Otra, retāka, bet nopietnāka, murrātāju ķibele ir modernie logi, kurus ir iespēja atstāt ieslīpi vēdināšanas režīmā. Protams, arī šeit neiztikt bez ārā redzamajiem vilinājumiem, kas liek mīlulim mēģināt pa to spraudziņu tikt ārā. “Bēdas sākas tad, kad kaķis iekrīt žāklē, ko veido aploda un pavērtā loga rāmis. Galva un priekšķepas paliek ārpusē, dibengals iekšpusē, bet mincis negaida. Viņš dīdās un spirinās, un tajā brīdī tiek traumēts mugurkauls un muguras smadzenes. Un visbiežāk līdz tādai pakāpei, ka šie abi tā arī nekad vairs neatsāk darboties iepriekšējā režīmā. Ja gadās garāmejot novērot šādu situāciju, nekavējoties jāmeklē palīdzība, jo katra minūte ir no svara. Iespējams, ka būs par vēlu, kad minča saimnieki pārradīsies no darba,” stāsta S. Gorbāne.

Diennakts klīnikas – vienīgi lielpilsētās

Latvijā ir tikai dažas diennakts veterinārās klīnikas, kurās pēc palīdzības var vērsties jebkurā nedēļas dienā un diennakts stundā. Diemžēl šādas klīnikas ir vienīgi lielākajās pilsētās, piemēram, Rīgā un Jelgavā. “Lai gan šādu klīniku nav mazākās pilsētās, dzīvnieki bez palīdzības nepaliek arī reģionos. Ir gadījumi, kad saimnieki savu mīluli liek mašīnā un ved no Alūksnes uz Rīgu, lai saņemtu palīdzību tur, taču lielākoties realitātē palīdz vietējie veterinārārsti. Gandrīz visi ārsti ir gatavi sniegt pirmo palīdzību arī ārpus sava darba laika, ja vien pašiem tobrīd nav darāmas kādas citas svarīgākas lietas. Un tas ir jāsaprot, jo arī veterinārārsts ir cilvēks ar savu atpūtu, saviem svētkiem vai ceļojumiem. Arī pati esmu steigusies palīgā mājas mīluļiem brīvdienās. Tāda ir veterinārārsta sūtība – palīdzēt. Vai katrā pilsētā būtu jābūt diennakts veterinārajai klīnikai? Nedomāju vis. Pieredze rāda, ka šādu ārkārtas gadījumu nav tik daudz, lai spētu uzturēt diennakts klīniku un maksāt darbiniekam algu,” pauž S. Gorbāne.

kā rīkoties, ja notikusi nelaime

Lai palīdzētu nelaimē nonākušam dzīvniekam, vispirms ir jānomierinās. Tikai mierīgs un loģiski domājošs cilvēks spēs palīdzēt. Ja ir satraukums un emocijas, palīdzība var būt haotiska un nepareiza. Jāsazinās ar veterinārārstu un kopīgi jānovērtē situācija, un jāizlemj, vai dzīvnieciņš ir transportējams vai jāgaida ārsta ierašanās. “Vienu konkrētu padomu jeb rīcības plānu, kā palīdzēt, ir grūti dot, jo gadījumi var būt dažādi. Taču pirmā palīdzība var būt tieši tāda pati kā cilvēkiem – aizspiest brūci, uzvelt uz stingra pamata. Tikai, sniedzot palīdzību dzīvniekam, nedrīkst aizmirst par pašu drošību. Ir jāuzmanās, jo sāpju mocīts suns afekta stāvoklī var sakost saimnieku vai citu cilvēku, kurš mēģina viņam palīdzēt. Manā praksē ir bijuši gadījumi, kad traumētais suns kļūst sekundārs, jo jāpalīdz saimniekam, kuram sakosta seja. Vispirms ir jādomā par savu drošību – tas ir pats svarīgākais! Var, piemēram, sunim aizsiet purniņu vai uzmaukt kaut ko uz tā. Saimniekam ir jāsaglabā miers, jo satraukts saimnieks var traucēt strādāt veterinārārstam. Ir jāsaņemas!” skaidro S. Gorbāne.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Vasara – traumu laiks arī mājas mīluļiem

Kategorijas