Kas sieviešu māja bez puķēm?

2016. gada 8. jūlijs 00:00

536

“Ziemeļlatvijas” lasītājas Millijas Ciguzes telefonzvans bija jau otrais, kas sekoja pēc 1. jūlija laikrakstā publicētā mana viedokļa par puķu dobēm Valkā. Viņa aicināja ne tikai pilsētas teritorijas apzaļumotājus, bet arī pārējos pilsētas iedzīvotājus apstādījumos vairāk izmantot ziemcietes.

Pensionāre uzskata, ka Valkā nepelnīti ir aizmirstas ziemcietes, jo šīs puķes neprasa pārlieku lielu kopšanu, bet ziedēšanas sezonā priecē ar savu krāšņumu un skaistumu.

Sarunā atklājās, ka M. Ciguze uz dzīvi Valkā, Tālavas ielas 3. daudzdzīvokļu namā, pārcēlusies 2002. gadā. Pirms tam viņa dzīvojusi un strādājusi Priekuļos, kur bijis arī savs puķu dārziņš.

“Kas sieviešu māja bez puķēm?” brīnās Millijas kundze.

Pārceļoties uz Valku, sieviete paņēmusi līdzi arī kādu ziemciešu stādu cerībā, ka būs, kur izveidot kaut nelielu puķu dobi. Taču atklājās, ka ap lielo daudzdzīvokļu māju nav vietas, kur iestādīt puķes, bet sieviete nav apjukusi. Prasījusi atļauju atbildīgajiem par Valkas – Lugažu evaņgēliski luteriskās baznīcas zemi, vai uz tās bērnudārza “Gaismiņa” teritorijā drīkst izveidot nelielu puķu dobi. Atļāva, un nu jau vairākus gadus M. Ciguze, sadarbojoties ar Laimonu un Annu Dreimaņiem, uzcītīgi rūpējas par savu dobi, kas viņai sagādā neizmērojamu prieku. Tā atrodas iepretim puķkopes dzīvokļa logiem aiz “Gaismiņas” sētas, taču to itin labi var redzēt arī no ielas. Pieejot tuvāk stādījumiem, tik tiešām redzams, ka pensionāre savu dobi kopj un lolo no visas sirds. Jau agrā pavasarī te sāk ziedēt sniega rozes, pēc tam – krāšņas tulpes. Pirms Jāņiem bagātīgi ziedēja peonijas. Tagad acis priecē spilgti dzelteni un lillā liliju zvani, tumši sarkanas dienziedes, zeltlapju krizantēmu podziņas un salauzto siržu zari. Redzami arī balti spireju kupenu kalni. Tūlīt, tūlīt sprāgs vaļā krāsainie flokši. Abas ar saimnieci staigājam un priecājamies par neizmērojamo skaistumu. To, ka pensionārei ir tā saucamie “zaļie pirkstiņi”, apliecina tas, ka viņa skujeņu stādījumus ieaudzējusi vien no niecīgiem to zariņiem. Viņai tas padodas, jo savā mūžā daudz interesējusies par dārza lietām.

Uzzinot Millijas kundzes vecumu, viņas rūpes tik tiešām ir apbrīnas vērtas. Viņa mierīgu sirdi apliecina, ka pēc tam, kad viņas vairs nebūs šai saulē, skaistums paliks bērnudārza bērniem un pilsētai. Tā tas arī būs, bet pagaidām pensionārei spēku un sparu dzīvot sniedz puķu krāšņums. Tāpat kā krustdūrienā izšūtās glezniņas ar visdažādāko puķu attēliem. Millijas kundzes stāsts un rosība pat ne savā personīgajā zemes pleķītī apliecina, ka latvietis, neskatoties ne uz ko, atradīs iespēju izaudzēt savu puķi. Un tas tik tiešām priecē. Ja kādu ieinteresēja Millijas kundzes prasme un zināšanas par ziemcietēm, aicināti vērsties redakcijā, jo viņas tālrunis ir mūsu rīcībā.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Kas sieviešu māja bez puķēm?

Kategorijas