Ar smaidu par slapjdraņķi

2010. gada 2. janvāris 12:42

431

Šoruden «Koru karos» popularitāti ieguvušo TV3 šovu vadītāju Maiju Rozīti patlaban ekrānā varam redzēt vien pāris minūšu. Tomēr arī ar šiem nelielajiem uzzibsnījumiem laika ziņu pārraidēs viņa spējusi raisīt pozitīvas emocijas skatītājiem.

«Lai vai kādu laiku solītu nākamajā dienā, Maijai to izdodas pavēstīt ar smaidu. Pat lietus un putenis mani tad vairs nesatrauc,» tā raksta Māris no Jelgavas. Tieši par to - par smaidu dzīvē un televīzijas ekrānā - sāku sarunu ar Maiju Rozīti. «Esmu smaidīgs cilvēks, manā sejā varbūt var pamanīt vairāk krunciņu nekā citiem. Taču tas mani neuztrauc. Esmu pozitīva pret visu apkārtējo.»

- Vai jūsu vārds un uzvārds arī nav tāds divu pozitīvu jēdzienu salikums?

Man daudzreiz vaicājuši, vai tas nav pseidonīms. Varu godīgi apliecināt - tas tā nav. Ar savu vārdu un uzvārdu esmu harmonijā. Priecājos, ka mani sauc tieši tā.

- Ir dzirdēts par jūsu valodu zināšanām. Cik daudz tās izdodas likt lietā?

Negribētu lielīties, cik daudz valodu protu. Brīvi pārzinu tikai četras: latviešu, angļu, krievu un itāliešu. Saprotu un varu runāt arī zviedru un vācu valodā. Mācīties svešvalodas - to es varētu saukt par savu vaļasprieku. Bet tas noteikti nav pašmērķis. Tomēr ne brīdi neesmu nožēlojusi mācībām atvēlēto laiku. Vairāku gadu darbā radio valodu zināšanas man noderējušas.

- Dienas jums rit ļoti saspringti, īpaši pēdējie mēneši, kad radio «StarFM» un televīzijas ēterā esat vai katru dienu. Nenoliedzami, tas nogurdina, arī iztukšo. Kur atgūstat spēkus, rodat iedvesmu jauniem smaidiem?

Ir tiesa par lielo darba slodzi. Lai gan esmu diezgan nenogurdināma, tomēr reizēm uznāk noguruma brīži. Tādās reizēs spēku dod mani līdzcilvēki.

- Vai jūs kas spēj arī nokaitināt? Par ko dusmojaties?

Man nepatīk, ja, izmantojot manu popularitāti, kāds grib bez atļaujas ielīst privātajā dzīvē. Un visbiežāk visādas lietas vienkārši tiek safantazētas. Te nerunāju par anonīmiem komentāriem internetā, no tiem esmu iemācījusies norobežoties. Cilvēku ļaunums, nepatiesības apzināta vai neapzināta izplatīšana - šādai attieksmei pret sevi es laikam vēl neesmu gatava.

- Nereti pārmet, ka avīzes, radio, arī televīzija ir tā, kas veido negatīvo fonu sabiedrībā. Jums, kas darbojas šajā industrijā, arī tā šķiet?

Vispirms jau gribētu nošķirt lietas - mediji nerada krīzi, viņi par to informē. Piekrītu, daudzi cilvēki kļuvuši ļaunāki, neiecietīgāki tieši tāpēc, ka viņiem ir lielas ekonomiskas problēmas. Bet tur nav vainīgs radio vai avīzes. Es apzinos mediju lomu, tāpēc arī savos projektos, kuros darbojos, cenšos uzturēt pozitīvisma garu.

Esmu to pati pie sevis pārbaudījusi. Ir dienas, kad garastāvoklis pavisam slikts, noskaņojums nekāds, tad ienāku studijā, apsēžos pie mikrofona un sāku vadīt raidījumu. Stāstot pozitīvas ziņas, raidot pozitīvu mūziku, jūtu - kļūst jaukāk, labāk, saulaināk. Domāju, to pašu jūt arī mūsu klausītāji. Te, lūk, mēs nonākam pie mediju lomas, kas var būt un arī ir pozitīva, pozitīvi iedvesmojoša.

- Šis ir tāds drūms, bezsniega un bezsaules laiks. Kā Latvijas bezgalīgajā rudenī meklējat un atrodat sauli, siltumu?

Tā nav manis pašas gūta atziņa, par to runā psihologi, mediķi - šajā laikā noteikti nevajag ieslēgties sevī. Jāaicina ciemiņi, pašiem jādodas viesos. Jācenšas apmeklēt dažādus pasākumus, jāsteidzas pakaļ pozitīvām emocijām. Ja labais un gaišais pats nenāk klāt, to jādodas meklēt.

- Jūs nav uzjundījusi doma dzīvot citur, kur ir siltāk, saulaināk?

Ja godīgi, par tādu dzīvi neesmu domājusi. Aizceļot uz kādu laiku - to es labprāt daru, bet pilnībā dzīvot citur es negribētu. Taču vēlētos ko citu - lai Latvijā gadalaiku sadalījums atkal būtu tāds, kāds tas bija agrāk, manos bērnības gados.

Vasaras bija karstas un saulainas, bet, kad iestājās ziema, bija sniegs, sals, lāstekas no jumtiem, sniegavīri un pikošanās. Būdama Pierīgas meitene, esmu to visu piedzīvojusi un izbaudījusi. Gan slēpošanu, gan lāsteku «saldējumu». Tad man ziema bija brīnums, ko visi bērni gaidījām.

Bet brīnumu jau nerada tikai daba. Atceros, mums ģimenē bija daudzas jaukas Ziemassvētku tradīcijas, piemēram, tētis gāja uz mežu pēc eglītes. Mēs viņu gaidījām mājās un runājāmies, kādu eglīti šogad atnesīs. Kopīgas sarunas, kopīgi rituāli arī rada daudz pozitīvu emociju.

- Drīz atkal būs jādodas meklēt Ziemassvētku brīnumu. Jūs gaidāt šos svētkus?

Šogad gaidu, jo tie man iecerēti citādi. Ziemassvētkos šoreiz būšu tālu projām no Latvijas, siltajās zemēs. Bet svētku izjūtu tas man, es ceru, nemazinās. Tā būs, tikai citādāka. Ceru, ka Latvijā tajā laikā uzsnigs sniedziņš.

- Kurš gan labāk nekā jūs zinātu pateikt, kad būs sniegs, kad sals un saule. Vai nepārņem tāda pārākuma izjūta, jo zināt to, ko mēs, televīzijas skatītāji, uzzinām tikai pēc jūsu pastāstītajām laika ziņām?

Nē, tā noteikti nav. Es jau esmu tikai starpniece - stāstu to, ko man citi, šajā gadījumā, laika ziņu dienesta speciālisti, sagatavojuši. Es gan gribētu runāt par citādām izjūtām, kas rodas, kad nākas kļūdīties. Diemžēl tas arī gadās diezgan bieži. Lai tad es, arī skatītāji to ļoti nepārdzīvotu, ka visi kopā esam apmānīti, cenšos laika ziņas pasniegt ar smaidu. Ja kāds manis apsolītajā nākamajā saulainajā dienā būs lietus samērcēts, viņš varbūt atcerēsies manu smaidu, un tas viņam dusmas mīkstinās.

- Trīs mēnešu garumā jūs skatītāji varēja vērot ne tikai laika ziņās, bet arī šovā «Koru kari 2». Kā aizritēja šis laiks?

Tas pagāja negaidīti ātri. Pat pārāk. Tagad to varu teikt ar tādu kā skumju noskaņu. Atceros 29. novembri - tā man bija pirmā brīvdiena pēc vairākiem mēnešiem. Priecājos, ka to varēju pavadīt kopā ar tuviem cilvēkiem.

- Vai izdevās sevi bagātināt šova laikā?

Pavisam droši varu teikt, esmu daudz ko ieguvusi. Tas bija mans pirmais tik liela mēroga projekts televīzijā. Teorētiski jau var visam sagatavoties, taču tā bija reāla darbošanās, prakse - tiešraides ik svētdienu. Izjūtas, ka tev viss jāizdara ar pirmo un vienīgo reizi, ir neatkārtojamas.

Protams, bijušas kļūdas, samulsuma brīži, taču to visu var iemācīties pārvarēt, tikai darot. Ja kaut kas nojūk, neiesi taču raudāt. Ir jāatrod vārdi, kā tikt savā sakāmajā tālāk. Varu apgalvot, ļoti centos šovā visu padarīt maksimāli godprātīgi. Protams, Valters (otrs šova «Koru kari 2» vadītājs Valters Krauze - V. A.) blakus - tā bija drošības izjūta. Priecājos, ka mana pieredze veidojās tieši šādā tandēmā.

- Cik viegli, vadot šovu, nācās distancēties no personiskajām simpātijām pret kādu no koriem, tā vadītājiem?

Tas bija iespējams, jo abi ar Valteru esam profesionāļi. Strādājot ilgus gadus radio, man nereti nācies atturēties no personiskā viedokļa izteikšanas par vienu vai otru mūziķu uzstāšanos, kompozīciju. Varu atzīties, ka emocionāli smagas bija tās sekundes, kad vajadzēja nolasīt kora vārdu, kurš pārtrauc dalību konkursā.

Atceros, visgrūtāk bija nosaukt Lienes Šomases vārdu un viņas vadīto Valmieras dzelteno kori. Tas bija ļoti negaidīti. Tajā mirklī es sapratu, ka šajā šovā viss ir absolūti neprognozējams. Taču, kā lai tur nebūtu, uzskatu, - šova finālā iekļuva un uzvarēja labākie. Tagad ar nepacietību gaidīšu

21. decembri, kad arēnā «Rīga» atkal būs satikšanās ar visiem koriem. Šī koncerta noskaņu prognozēju emocionāli pozitīvu. Kopā ar Valteru strādāsim, lai to justu un līdzi izbaudītu arī skatītāji.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Ar smaidu par slapjdraņķi

Kategorijas