Spēku dzīvot sasmēlusi Gaujā

2016. gada 11. augusts 00:00

458

Strencēniete Vilma Miksīte šomēnes nosvinējusi savu 100. dzimšanas dienu un ir vienīgā Strenču novada iedzīvotāja ar tik ilgu mūžu.

Vilmas kundze viena pati dzīvo daudzdzīvokļu mājā Rīgas ielā. Savu bērnu viņai nav, taču seniore nav pamesta un aizmirsta. Par viņu rūpējas ilgdzīvotājas radinieces - māsas mazmeitas žurnālistes Inta Mengiša un Marta Mengiša, kuras dzīvo un strādā Rīgā, taču atrod laiku regulāri apciemot un samīļot savu tanti. Ikdienā seniorei palīdz viņas kaimiņiene, kura vienlaikus ir Vilmas kundzes aprūpētāja.

“Vai pelnīju ko tik skaistu?”

Savu 100 gadu jubileju Vilmas kundze nosvinēja 1. augustā, kad “Ziemeļlatvijai” nebija iespējams nokļūt Strenčos un piepulcēties sveicējiem.

Seniores veselības problēmu dēļ viņas radinieki lūdz žurnālistus pie jubilāres bez viņu pavadības neierasties, tāpēc aicinājām par Vilmas kundzes ilgā mūža ritējumu pastāstīt Vilmas Miksītes māsas mazmeitu Intu Mengišu, kura kopā ar savu ģimeni arī apsveica Vilmas kundzi viņas jubilejā.

“Nespēju noticēt! Vai tiešām esmu ko tik skaistu pelnījusi?!” saņemot jubilejas torti un ziedu klēpjus no ciemiņiem, šādu aizkustinājumu paudusi gaviļniece.

Simtā jubileja Vilmas kundzei izvērsusies priekpilna un krāšņa. Priecējis gan Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa apsveikums, gan Strenču novada domes priekšsēdētāja Jāņa Pētersona apciemojums. Taču lielākais aizkustinājums bijis tad, kad pusdienlaikā ieradās sveicēji no Rīgas, abas māsas mazmeitas: Inta ar dzīvesbiedru Mairi Lāci un savām trejmeitiņām Lauru, Maiju un Elzu un Marta ar dēlu Danielu, kuram tajā pašā dienā bija 13. dzimšanas diena.

Ciemiņi Vilmai atveda lielu, skaisti dekorētu jubilejas torti ar uzrakstu “Vilmai 100” un skaistus ziedus, arī gaviļnieces iemīļotās dālijas.

“Lai dzīvo sveiks!” jubilārei uzdziedāja ciemos atnākušās strencēnietes Māra Larionova, Velga Graumane, Anna Leite, Dzidra Kalniņa un Inga Bunte.

“Dāmu pasniegtās rozes Vilmas kundze cieši piespieda pie krūtīm, pēc tam pateicīgi apskaudama arī pašas sveicējas. Ar sajūsmā mirdzošām acīm jubilāre noskatījās, kā plaiksnī un dzirksteļo tortē saspraustās salūta sveces. Viņa savā manierē vēlēja viešņām dūšīgi cienāties no svētku galda, cienāja ar torti un teica lielu paldies par apciemojumu,” atmiņās par jubileju kavējas Inta Mengiša.

Darba prieks

līdz sirmam vecumam

Par savas vecmāmiņas māsu Vilmu Miksīti Inta stāsta, ka Vilmas kundze dzimusi, augusi un lielāko daļu mūža aizvadījusi Plāņu pagasta “Pulkās” - skaistā viensētā pie Gaujas. Šajā gleznainajā vietā pirmās Latvijas brīvvalsts laikā Vilmas vecāku - Pētera un Zentas Miksīšu - ģimenei piešķirts neliels pārcēlāja namiņš.

Vilmas kundze uzaugusi septiņu bērnu ģimenē, kur bija viens no jaunākajiem bērniem. Tāpat kā vairums lauku bērnu, viņa kopā ar brāļiem un māsām gan čakli strādājusi vecāku saimniecībā, gan gājusi ganos pie kaimiņu sētu saimniekiem.

Uzsākot pieauguša cilvēka darba gaitas, Vilma daudzus gadus nostrādāja par sanitāri Strenču psihoneiroloģiskajā slimnīcā, līdztekus saimniekodama mantotajā lauku sētā, kopjot plašu dārzu un mājas priekšā audzējot krāšņas puķes.

Vēl pirms pārdesmit gadiem Vilmas spēku, izturību un stipro veselību apbrīnoja ikviens, kurš viņu redzēja rosāmies laukos, atzīst I. Mengiša.

No Strenčiem uz aptuveni septiņus kilometrus attālajām “Pulku” mājām Vilma arī sirmā vecumā brauca ar velosipēdu, vasarās viena tika galā ar dārzu ravēšanu un laistīšanu, ūdeni pat puskilometra attālumā stiepdama spaiņos no akas, bet rudeņos pēc kartupeļu ražas novākšanas tupeņus aizgādāja līdz ziemošanas bedrei, kurā tos sabēra. Kad radās vajadzība pēc kartupeļiem, viņa pa kāpnītēm nokāpa bedrē, pielasīja spaiņos un pati izcēla laukā.

Vilma nebija precējusies, un bērnu viņai nebija. Viņa gādīgi palīdzēja māsai Elzai mazmeitu audzināšanā. Bez vecākiem palikušās 9 un 11 gadu vecās meitenes Inta un Marta neskaitāmas vasaras pavadīja “Pulkās” pie Vilmas, iepazīdamas dabu, apgūdamas darba tikumu un skaistākās latviešu tautasdziesmas, jo Vilma bija liela dziedātāja ar skanīgu balsi.

“Sēdēdama Gaujas krastā, viņa pieskandināja visu ieleju, un mēs dziedājām līdzi,” atceras Inta.

Pozitīvisma un čakluma paraugs

Daudzi Vilmas tuvinieki jau ir viņā saulē. Māsa Marta traģiski gāja bojā jaunībā, nokrizdama no kūtsaugšas, brāļi Jūlijs un Ādolfs nomira Austrālijā, brāli Jāni smaga slimība pieveica Strenčos.

Vilmas māsa Anna Miksīte, kura bija zobārstes asistente Rīgā, viņsaulē aizgāja pirms 20 gadiem, bet pirms 15 gadiem uz turieni devās Elza Prauliņa, pēdējā no Vilmas māsām.

Pāris gadu pēc tam Vilma atvadījās no savām lauku mājām un apmetās Elzas īrētajā dzīvoklī Strenčos, lauku darbus nomainot pret rimtāku ikdienu.

Lielāko prieku simtgadniecei sagādā māsas Elzas mazmeitu Intas un Martas Mengišu un viņu bērnu apciemojumi. Rīgā dzīvojošās māsas, kuras Vilmu mīl tāpat kā aizsaulē aizgājušo omīti, apraudzīt Vilmas tanti cenšas vismaz pāris reižu mēnesī.

Par savu veselību Vilma saka: “Jūtos labi, tikai spēka nav.” Tāpēc ikdienā rūpes par gaviļnieci uzņēmušies kaimiņi, kuri gan parūpējas par gardām maltītēm, gan palīdz ar mājas uzkopšanu.

Jo īpašu paldies Vilmas māsas mazmeitas teic pensionētajai skolotājai Annai Leitei, kura bieži ienāk parunāties, rītos simtgadnieci lutina ar smaržīgām pankūkām un iepriecina ar ziediem no sava dārza.

Simtgadnieces tuvinieces Inta un Marta Mengišas ir žurnāla “Kas Jauns” žurnālistes.

Viņas “Ziemeļlatvijai” atzīst, ka ir ļoti pagodinātas sveikt savu mīļo Vilmas tanti tik ievērojamā jubilejā. “Mūsuprāt, Vilmas dzīves spara un garā mūža noslēpums ir dzīve pie dabas skaistajā Gaujas krastā. Viņa nekad nav slimojusi ne ar angīnu, ne klepu, ne iesnām, par nopietnākām vainām pat nerunājot. Viņas strādīgums un pozitīvais skats uz pasauli ir mums lielākais paraugs. Vilmas tante ne vienu pašu reizi nav sūdzējusies vai žēlojusies, ka viņai ir grūti. Pat tagad, kad vecums ir mazinājis spēkus, viņa vienmēr mūs sagaida ar smaidu, sirsnību un bezgalīgu mīļumu,” saka Inta un Marta Mengišas.

Anna Leite, kaimiņiene:

- Visu savu bērnību, jaunību un strādājoša cilvēka mūža gadus Vilma dzīvoja “Pulkās” pie Gaujas. Bija dabas bērns. Bieži peldējās Gaujā. Kamēr vecumdienās nepasliktinājās veselība, bija strādīga, izturīga, kā jau lauku cilvēks, gan fiziski gan garīgi stipra, ar raksturu un saviem uzskatiem.

Pēdējos gados Vilma vairs neiet ārā no istabas. Kādreiz, kad viņa vairs nestaigāja uz pilsētu un kad es varēju palīdzēt, nesu viņai produktus un kārtoju visus maksājumus. Tagad Vilmu aprūpē cita kaimiņiene. Es aizeju Vilmu apciemot, šad tad uzcepu un aiznesu pankūkas, jo viņai garšo, kā es tās cepu. Vilmai savas ģimenes nav, taču viņa ļoti mīl savas māsas mazmeitas un gaida ciemos. Meitenes arī ik pa pāris nedēļām reizi noteikti atbrauc.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Spēku dzīvot sasmēlusi Gaujā

Kategorijas