Kapusvētki

2016. gada 12. augusts 00:00

Nekad nebiju izbaudījusi sajūtu, kāda pārņēma kapsētas pievārtē: ziedu smarža, sajaukusies ar sveču aromātu, pilnīgs bezvējš un saulrieta izgreznota sārtu mākoņu sega virs galvas papildināja emociju gammu. Šķita, ka atrodos kādā mums paralēlā pasaulē, reizē tālā un arī tuvā. Mūžu atmiņu dārzā, kur dienā bija notikuši Latvijā populārie un ierastie kapusvētki, novakarē bija maz apmeklētāju. Vēlīnie kapsētas viesi varbūt tāpat kā es te meklēja mieru un atbildes uz dzīves uzdotajiem jautājumiem. Varbūt kapusvētku viesi tikai pastaigājās, izbaudot klusumu, mieru un īpašo gaisotni, kas uzjunda dažādas domas: gaišas atmiņas, sāpes, mieru un klusumu. Te ir arī tikšanās ar bijušajiem klasesbiedriem, paziņām un radiem. Dažādas ir atklāsmes un atmiņas par aizgājušo laiku un kapsētā dusošajiem tuviniekiem. Ir svētku sajūta. Valda sakoptība un miers. Lasu dažādos uzrakstus uz kapu pieminekļiem. Te ir sen iegravēti vārdi, cilvēku dzīvošanas un mūžībā aiziešanas dati, kas reizē izteic daudz un sasummējas frāzē: reiz bija. “Vien paliks atmiņas kā sētā pavedieni” - vēsta uzraksts uz medicīnas darbinieces mīļu siržu pasūtītā pieminekļa. Te es bieži piestāju un domāju par kopīgi ietajām takām, par dzīvi kā mirkli, kurā jāpaspēj tik daudz. Dažādu profesiju cilvēki raduši mieru kapu kalnā un reizēm dod mums dzīves sparu ar saviem dzīvesstāstiem. “Vien mātes klēpim nemirstība dota” - lasu uz rakstnieka Kārļa Skalbes vecmāmiņas Edes Brūklenes jeb, kā mēs viņu saucam, “Kaķīša dzirnaviņu” vecmammas kapa pieminekļa. “Šeit svētā vietā krietnu vīru tikums sev radis apgarotu atpūtu” - pauž vārdi uz pieminekļa, kas veltīts mūsu brīvības cīnītājiem. Politiski represēto piemiņas vietā Elzas Ķezberes vārdi aicina atcerēties, saprast un neaizmirst vēstures bargo un nežēlīgo elpu - “Pusnakts – lietus – vēji salti… Aizrestoti ešeloni...”.

Kapu mežmalā domās savā dvēselē izdziedu dzejnieces Tirzmalietes nemirstīgo „Es dziedāšu par tevi, tēvu zeme”.

Visi, kas reiz bija dzīvi, darīja savus darbus un pildīja likteņa lemto, jutās laimīgi vai nelaimīgi, vai varbūt par to nedomāja. Viņi uz mūžīgiem laikiem ir te, un vārdi uz pieminekļiem ir kā atskaņa un atbalss. Visvairāk sirds sāp par mirušajiem un nelaimes gadījumos aizgājušajiem bērniem un jaunajiem cilvēkiem. Jāsamierinās, ka tāds bijis viņu liktenis? Tomēr - sevišķi jau kapusvētkos daudzi ir ar mums domās un atmirdz atmiņās. Raudāt vai samierināties ir mūsu - dzīvo - daļa, bet pieminēt - svēts pienākums.

Kapusvētku vakarā satieku paziņas un bijušos draugus - ilgi neredzētus un telefonā nedzirdētus. Ar dažiem apskaujamies, pačalojam, nekādas nopietnas runas, jo te nav tā vieta, kur izplūst garās emocijās. Tikai: kā klājas, kā dzīvo, kā ar veselību? Cik virspusēji jautājumi, tik īsas atbildes: labi! Vai varbūt - ne visai labi? Varbūt būtu daudz ko teikt vai varbūt vairs nav par ko runāt, jo ilgi esam klusējuši nesatiekoties, un šīs satikšanās krēslainajā kapsētā vakara stundā izvēršas kā mazs teātris varbūt ar nedaudz pārspīlētu sajūsmu par tikšanos. Satieku Ilzi - senu draudzeni un bijušo darba kolēģi, kurai radusies vēlme izrunāties un paraudāt, kā saka, uz pleca, daloties dzīves kolīzijās. Ilzi pamanu, tikai būdama dažu soļu attālumā: viņa sēž sakoptā kapu laukumiņā, ko mūsu pusē saucam par placīti, un izskatās priecīga, mani satiekot. Viņa ir krāšņa sieviete pēc piecdesmit. Apsēžos līdzās. Vārds pa vārdam par darbu, dzīvi kā tādu, emocijām kapu svētku svinīgajā daļā, un tad seko beztēmas sarunas, kuras var nosaukt arī par klačiņām. Vaicāju, kā klājas privātajā dzīvē, un te nu nāk vaļā visas Ilzes emociju slūžas: vīrs jau pirms kāda laika pēkšņi aizgājis pie citas! Tik dzirdēts stāsts! Dzīvojuši gandrīz kā cimds ar roku, ne strīdu, ne citādu nesaskaņu, bet vienā vakarā vienkārši pateicis, ka aiziet, jo, redz, mīlestība uz Ilzi pārgājusi.

“Un tu ko?” vaicāju.

“Es neko! Pauzēju. Aizgāja bez nekā: ne drēbes, ne mantas nepaņēma, ar mašīnu aizbrauca. Dīvaini, vai ne? Neatgriežas ne pēc nedēļas, ne mēneša. Zvanu! Telefons laikam nomainīts: adresāts nav pieejams! Domāju, ka gājis vai bojā. Uztraucos ne pa jokam: cilvēks kā ūdenī iekritis. Biju arī policijā. Tur noskaidroju, ka ir sveiks un vesels, strādā turpat, kur agrāk. Pie manis piedeklarēts... Jutos kā tāda muļķe. Eju uz Vismanta darbavietu. Pazīstamā mašīna stāvlaukumā. Nolemju gaidīt un izrunāties. Jāaicina mantām pakaļ, lai man tās ik dienas neatgādinātu par bijušo. Nemetīšu taču ārā pa logu cilvēkus smīdināt.”

“Vai zini, pie kuras aizgāja?” tincinu.

“Uzzināju! Pat satiku. Vienas farmācijas firmas īpašniece, gados krietni jaunāka, skaista kā uzplaukusi magone. Redzēju un ne tikai... Izskatījās izaicinoša! Dekoltē vai līdz nabai, apģērbs – kā karalienei.”

“Un tu neko? Satiki, redzēji un viss? Neteici neko?”

“Pateicu tā, ka dabūju pēc tam maksāt kompensāciju par morālā kaitējuma nodarīšanu un vieglu miesas bojājumu veikšanu: iecirtu ģīmī pliķi, biju kā nepieskaitāma. Viņa to nepiedeva, aizskrēja pie medicīnas eksperta, iesūdzēja tiesā, ko visu tikai nedarīja. Sabiedriskajos darbos dabūju pastrādāt. Aprūpes namā malku krāvu! 120 stundas! Aptver?”

“Un tu neko! Un tagad ko te sēdi? Viss beidzies? Vai esi izšķīrusies?”

“Kad paies tie trīs gadi, kas likumā noteikti, bez kopdzīves, izšķirs, ja Vismants agrāk neierosinās. Tikai gadu kā esmu viena. Lai uztraucas tā otra, brūtīte vien skaitās. Zini, ko es te gaidu? Vismantu! Saņēmu īsziņu: gribot beidzot satikt. Tas būs pēc stundas. Sēžu un domās runājos ar viņa vecākiem, kas te dus. Kapiņus kopju es un te vienmēr labi jūtos. Viņi mani cienīja, te arī savas bēdas izsūdzu un mājās aizbraucu mierīga.”

Uz brīdi saruna apsīkst. Tad Ilze man pastāsta traģisku notikumu no Vismanta vecāku dzīves. Vismanta tēvs Kārlis arī bijis ar plašu sirdi. Kad dēlam tēvu visvairāk vajadzējis, arī viņš „ņēmis vagu”. Māte audzinājusi puiku viena, oficiāli izšķīrušies. Kārlis puiku atbalstījis materiāli, un par viņa naudu uzcelta maza mājiņa bijušajai sievai. Pats pārcēlies uz jauno dzīvi tā patālāk... Uzcēlis arī sev jaunu māju, un ko tu domā: pirmajā vasarā uznācis bargs pērkons un iespēris jaunuzceltajā mājā! Un pie reizes arī Kārlis dabūjis zibens triecienu, no tā iedarbības sākušas sirds aritmijas un mūžīgā slimošana. Agri nomiris...

“Un tālāk?”

“Vismanta mamma Anna uzaudzināja dēlu viena. Kad mēs precējāmies, mamma jau bija slima. Pārnāca pie mums un nomira ar vēzi. Apglabājām Kārlim blakus. Te arī abi atdusas! Un es te šovakar gaidu Vismantu un uztraucos, ko viņš man teiks un kas no šīs kapusvētku tikšanās sanāks. Varbūt piedošanu lūgs vai varbūt šķiršanos prasīs. Varbūt atgriezīsies pie manis vai varbūt ieradīsies kopā ar savu madamu, par ko es visvairāk nervozēju. Neesmu droša, ka neiepļaukāšu viņu vēlreiz, tomēr ceru, ka viņš būs viens.”

“Nedari muļķības! Esi lepna un mierīga! Miers un pārākuma izrādīšana sāncenses ļoti satrauc. Cikos tad tā tikšanās?” vaicāju un vēlos laikus aiziet.

“Nu jau pēc piecpadsmit minūtēm. Viņš visu dzīvi bijis ļoti precīzs, pēc viņa pulksteni varēja uzstādīt.”

“Un ko tu darīsi, ja viņš gribēs atgriezties pie tevis?”

“Es nopietnus aizvainojumus tā vienkārši nemēdzu aizmirst. Nezinu... Varbūt tieši kapos mēs esam vispatiesākie un svarīgus lēmumus te pieņemt ir vieglāk nekā parkā uz soliņa.”

Ievēroju, ka nedaudz apsūnojušajā kapa piemineklī, kas iezīmējis Vismanta vecāku atdusas vietu, redzama akmeņkaļa iecirsta tāda kā zibens bulta, un lasu puspadzisušos vārdus - “Pat pērkons dzied slavu, to pieminiet!”.

Pamazām pietuvojas krēsla. Pie daudzām kapu kopiņām mirdz piemiņas sveču guntiņas. Fantastiska un sirreāla sajūta! Pie kapu vārtiem satieku Ilzes vīru, saņemu steidzīgu labvakara sveicienu, pamanu viņa rokās ziedus. Varbūt tie vecāku piemiņai, varbūt tiks sniegti Ilzei? Katrā ziņā viņi satiksies, un varbūt arī ģimenes lietas šādā vakarā būs vieglāk risināt.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Kapusvētki

Kategorijas