Ar ērču pārnēsātajām slimībām saslimst mazliet vairāk nekā pērn

2016. gada 16. augusts 00:00

Slimību profilakses un kontroles centra (SPKC) speciālisti informē, ka šogad saslimšanas gadījumu skaits ar ērču pārnēsātajām slimībām ir lielāks nekā 2015. gadā šajā pašā periodā, tomēr prognozēt lielāku saslimušo skaitu neesot pamata.

No 2016. gada 1. janvāra līdz 25. jūlijam ziņots par 51 apstiprinātiem ērču encefalīta gadījumiem (pērn tajā pašā periodā – 36), 12 ērlihiozes (pērn – 1) un 138 Laimas slimības gadījumiem (pērn – 144), skaidro SPKC speciāliste Edīte Tettere.

Aktivitātes sezona – gara

Ērču aktivitātes sezona Latvijā parasti ilgst no aprīļa līdz oktobra beigām, bet labvēlīgos meteoroloģiskajos apstākļos var būt ievērojami garāka. Ērces kļūst aktīvas, ja gaisa temperatūra pārsniedz +3...+5°C.

Pašlaik Latvijā ērču aktivitāte vairs nav tik augsta kā pavasara pacēluma laikā, tomēr vidējais to blīvums saglabājas augsts un sastopamas arī ērču nepieaugušās stadijas, kas grūti pamanāmas. Tādēļ, uzturoties dabā vai pat īslaicīgi iebrienot garā zālē, krūmājos, briksnājā, jāpielāgo apģērbs, lai pasargātu sevi no ērču piesūkšanās, – bikšu gali jāieliek zeķēs, aprocēm un apkaklei jābūt cieši piegulošai, blūze vai krekls jāieliek biksēs. Sēņojot vai ogojot ieteicams arī valkāt cepuri vai lakatu. Ik pa brīdim jāapskata apģērbs, īpaši kājas, lai savlaicīgi ieraudzītu un notrauktu pa drēbēm rāpojošas ērces. Pēc uzturēšanās ārā jāpārliecinās, vai tās nav uz ķermeņa, jāizsukā mati. Var lietot arī ērču atbaidīšanai domātos līdzekļus, apsmidzinot ar tiem apģērbu, tomēr tie nepasargās, ja apģērbs nebūs pareizi pielāgots un ērce varēs zem tā nokļūt.

SPKC dati liecina, ka 2014. un 2015. gadā bijis salīdzinoši zems saslimstības līmenis ar ērču encefalītu – attiecīgi 173 un 169 gadījumi (jeb 8,64 un 8,51 uz 100 000 iedzīvotājiem); nav reģistrēti arī letālie gadījumi. Salīdzinājumam – 2011. gadā tika reģistrēti 494 gadījumi (19,24 uz 100 000 iedzīvotājiem).

«Ērču ir visvairāk tām piemērotos ainavas tipos, pārsvarā vietās, kur ir brikšņi un gara zāle. Tādas vietas ir visos novados, citos vairāk, citos mazāk, bet cilvēku saslimstību ietekmē ne tikai ērču blīvums un inficētība, bet arī kontakts ar šīm ērču dzīvei piemērotajām vietām,» atzīst E. Tettere.

Īpaši daudz mitrās

un ēnainās vietās

Pasaulē izplatīti vairāki simti ērču sugu. Latvijas mežos un krūmājos sastopamas divas epidemioloģiski nozīmīgas, ārēji līdzīgas – suņu un taigas ērces. Suņu ērces sastopamas gandrīz visā Latvijas teritorijā, bet retāk austrumu daļā, kur izplatītas taigas ērces. Ērcēm tīk mitras un ēnainas vietas, tāpēc tās vairāk mīt jauktu koku mežos ar labi attīstītu pamežu. Daudz ērču ir nekoptās mežaudzēs ar ievērojamu lapukoku, īpaši alkšņu, piejaukumu, bet maz – sausos skrajos priežu silos. Tās nereti sastopamas arī gadiem nekoptās un krūmiem aizaugušās pļavās.

Aktīva (uzbrukumam gatava) ērce parasti sēž uz zāles stiebra apmēram 10 centimetru augstumā (maksimāli – līdz metram) no zemes, gaidot, kad garām ies piemērots upuris. Ērces attīstība no olas līdz pieaugušai ilgst divus trīs gadus, un šajā laikā tā izaug no dažām milimetra desmitdaļām līdz pat četriem milimetriem. Ērcēm ir trīs attīstības stadijas – kāpurs, nimfa un pieaugusi ērce (mātīte un tēviņš). Katrā attīstības stadijā tām nepieciešams sūkt asinis. Barošanās parasti ilgst dažas dienas, retāk – nedēļu (ērču tēviņi nevar uzņemt asinis, tāpēc spēj piesūkties tikai uz īsu brīdi). Kāpuriem un nimfām barošanās nepieciešama, lai pārietu nākamajā attīstības stadijā, bet mātītēm, lai producētu olas.

Piesūcoties ērce caur atskabargaino snuķīti ielaiž koduma brūcē siekalas. Tajās ir vielas, kas mazina sāpes un neļauj asinīm sarecēt. Parasti cilvēki kodienu nejūt, tādēļ iespējams, ka ērce nokrīt, pirms pamanīta. Ērces attīstības sākuma stadijās niecīgo izmēru dēļ to ir grūti saskatīt.

Ja tomēr piesūcas

Piesūkusies ērce jānoņem, cik iespējams, ātri, un tas jāveic ļoti uzmanīgi, jo, saspiežot ērces ķermeni, koduma brūcē var iekļūt tās iekšējais saturs un palielinās iespēja saslimt ar kādu no ērču pārnēsātajām slimībām. Vispirms dezinficē vietu, kur tā piesūkusies. Izvilkšanai izmanto smailu pinceti, ar ko satver ērces snuķīti pēc iespējas tuvāk ādai, un lēni ar apļveida kustību izvelk ārā. Ja nav pieejama pincete, ap snuķīti apsien stipru diegu un, velkot aiz diega galiem, izņem ērci. Koduma brūci dezinficē un rokas nomazgā ar ūdeni un ziepēm. Mēnesi pēc ērces piesūkšanās vēlams lietot vairāk vitamīnu, labāk dabiskā veidā, kā arī vairāk šķidrumu, izvairīties no saaukstēšanās, pārmērīgas sauļošanās, alkohola lietošanas un intensīvas fiziskas slodzes. Pret ērlihiozi un Laimas slimību īpaši aizsargāties nav iespējams, bet pret ērču encefalītu var vakcinēties. Pēc SPKC datiem, ar ērču encefalīta vīrusu inficētas ērces pēdējos gados konstatētas mežos un krūmājos visā Latvijas teritorijā. Ap 30 procentu ērču, kas piesūkušās iedzīvotājiem, bijušas inficētas ar šo vīrusu, tādēļ risks saslimt pēc to koduma ir ievērojams.

Encefalīta vīruss atklāts zīdītāju, īpaši sīko grauzēju, asinīs, un ērces to pārnes uz cilvēkiem. Ērcēs vīruss atrodas galvenokārt siekalu dziedzeros un siekalās. Putni un lielākie dzīvnieki spēj pārnest inficētas ērces lielos attālumos. Ērču encefalīta endēmiskie rajoni lokalizējas noteiktos apgabalos Centrāleiropā, Baltijas valstīs, Krievijā un citur.

Personām, kas pēc ērces koduma inficējušās ar encefalīta vīrusu, vienas līdz trīs nedēļu laikā var novērot gripai līdzīgus simptomus (paaugstinātu temperatūru, galvassāpes un sāpes ķermenī). Pēc tam notiek izveseļošanās vai arī vīruss izplatās smadzenēs un smadzeņu apvalkos. Šādos gadījumos novēro augstu temperatūru, stipras galvassāpes, spranda stīvumu, vemšanu, reiboņus un smagu vispārējo stāvokli. Jau parādoties pirmajiem slimības simptomiem, nekavējoties jāvēršas pie ārsta.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Ar ērču pārnēsātajām slimībām saslimst mazliet vairāk nekā pērn

Kategorijas