Eiropa kā duļķaina peļķe

2016. gada 19. augusts 00:00

Droši vien visiem uznāk pārdomu brīži, kad gribas domāt līdzībās. Man kārtējo reizi tāds bija šīs nedēļas sākumā, kad biju aizskrējusi līdz Valmierai papildināt nepiepildāmo ledusskapi.

Nav noslēpums, ka Valmierā aktīvi notiek ielu remonti, tāpēc no punkta A līdz punktam B nākas pārvietoties pa neierastākiem maršrutiem, šaurākām ieliņām. Tā, braucot pa A. Upīša ielu, pēkšņi pavērās neierasts skats – teju pašā peļķē, kas iepletusies pie 24.a nama, neierastā pozā stāv opis, lietus sega nedaudz traucē saskatīt, bet pietuvojoties saprotu – kalsnējais vīrelis filmē. Izdodas sabremzēties, un večukam acīmredzot gaidītais kadrs nesanāca – neapšļācu.

Tālāk jau raisījās pārdomas. Vai visas mūsu mazās un lielās dzīves likstas nesākas tieši no šīs attieksmes? Nostāšos lielākās peļķes malā vai pat tās vidū un gaidīšu, kurš mani apšļāks no galvas līdz kājām. Tad zināšu, kur doties un no kā prasīt atbildību – protams, no tā, kas mani apšļakstīja!

Tā vietā, lai paņemtu lāpstu un ļautu ūdenim tecēt grāvī. Vai vēl vienkāršāks risinājums – nekāpt tajā peļķē, nestāvēt tai blakus.

Globālās problēmās iedziļinoties, tā situācija ar peļķi ir līdzīga Eiropas bēgļu krīzei. Vai tikai man šķiet, ka visi vienkārši cenšas kā šaha figūriņas pa Eiropas karti bīdīt nevienam nevajadzīgos migrantus, kuri pamet savas mītnes zemes. Joprojām nespēju saskatīt lielvalstu politiķu patiesu vēlmi novērst galveno problēmu – risināt nereti tīši uzspiestos konfliktus, kas ir iemesls cilvēku plūsmai un bēgšanai. Nevar pārmest, ka daļa no viņiem vēlas glābt savu dzīvību, daļa – vienkārši vēlas mierīgāku un labāku dzīvi.

Taču politiķi, kas ir nostājušies “pelķes” vidū, nedrīkst pārmest mierīgo valstu pamatiedzīvotājiem to, ka arī viņi vēlas tieši to pašu – mieru un drošību savām ģimenēm – un nevēlas savā zemē uzņemt tūkstošiem citas mentalitātes cilvēku.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Eiropa kā duļķaina peļķe

Kategorijas