Migranti uzbrūk strencēnieša busiņam

2016. gada 19. augusts 00:00

2509

Strencēnietis Valdis Graumanis nesen “uz savas ādas” piedzīvojis “Džungļu” agresiju, turklāt tā, ka viņam pēc tam no bailēm trīcēja rokas. Šajā gadījumā ar “Džungļiem” nav domāti tropu lietus meži, bet gan migrantu nometne pie Francijas ziemeļu ostas pilsētas Kalē.

Valdis jau teju piecus gadus ar kravas furgonu (busiņu) pārvadā sīkpakas no Latvijas uz Lielbritāniju un atpakaļ, un viņa ierastais ceļš no Francijas uz Lielbritāniju pāri Lamanša šaurumam ir prāmis, kas atiet no Kalē ostas.

Pie Kalē ir ierīkota migrantu nometne. Pēc dažādām aplēsēm tajā dzīvo trīs līdz pieci tūkstoši migrantu, galvenokārt no Tuvajiem Austrumiem, Afganistānas un Āfrikas. Nometne, kuras iedzīvotāji uzturas galvenokārt paštaisītās būdās un graustos, iesaukta par “Džungļiem.”

Tur dzīvojošo migrantu mērķis ir nokļūt Lielbritānijā, nelegāli ierāpjoties kravas automašīnās. Pēdējā gada laikā viņu metodes kļūst arvien agresīvākas, kā rezultātā ceļš uz Kalē un tā apkārtne naktīs kļūst par teju kara zonu ar uzbrucējiem (migrantiem) maskās, ar barikādēm un granātmetējiem, kas pielādēti ar asaru gāzes lādiņiem migrantu apturēšanai. Tādā “kaujas laukā” ar savu busiņu nokļuvis arī Valdis Graumanis.

“Ziemeļlatvija” pie Valda viesojās Strenčos aizvadītajā nedēļā, tiklīdz viņš bija pārradies mājās no kārtējā reisa. Tikmēr Latvijā jau plaši tika apspriests strencēnieša piedzīvotais ceļā uz Kalē ostu, jo Valdis savā Facebook kontā bija ievietojis fotogrāfiju ar sadauzītu un saplaisājušu sava busiņa priekšējo stiklu, kas ir migrantu uzbrukuma sekas. Par to īsumā vēstīja arī Kasjauns.lv un LNT ziņas.

Par to, ka migranti pie Kalē uz autobāņa ceļ barikādes no visa, kas pieejams (veikalu ratiņiem, vecām riepām, koku atlūzām un tamlīdzīgi) un tās aizdedzina, lai apturētu satiksmi un varētu iekļūt uz Lielbritāniju braucošajās smagajās automašīnās, Valdis bija dzirdējis jau kādu gadu un pēdējos trīs mēnešus nevienu no reisiem arī pats nebija izbraucis bez problēmām. Taču reālu uzbrukumu savam busiņam un materiālos zaudējumus viņš līdz šim nebija piedzīvojis.

- Kas īsti notika šajā reisā?

- Ir tā, ka katru nakti 300 līdz 500 bēgļu (pārsvarā migranti - redakcijas piezīme) sadalās grupās un tad veic vairākus uzbrukumus vairākās vietās. Viņiem vajag vieglās mašīnas un busiņus, lai apturētu satiksmi, jo vieglajām mašīnām ir problemātiskāk izlauzties cauri barikādēm. Taču galvenais mērķis ir smagās automašīnas, kurās bēgļi grib paslēpties un nelegāli iekļūt Anglijā. Tāpat uzbrukumi notiek, lai aplaupītu automašīnas. Konkrēti pēdējais uzbrukums, kurā cieta mans busiņš, notika uz autobāņa 8,5 kilometrus pirms pagrieziena uz Kalē ostu. Nekad vēl nebiju piefiksējis, ka viņi uzbrūk tik tālu no ostas. Jau braucot redzēju, ka priekšā notiek kaut kas nelabs. Vairākas automašīnas bija sastājušās ar izslēgtām gaismām. Piebraucu tuvāk, ieraudzīju uzceltas un aizdedzinātas barikādes. Man priekšā bija vēl četras vai piecas automašīnas. Tajā brīdī apkārt bija pāris simti bēgļu, priekšā pie barikādēm - vēl kādi 30, kuri bija atbildīgi par vieglo mašīnu noturēšanu. Pārējais bars aizskrēja pie fūrēm, kas bija sastājušās mums aizmugurē. Tajā brīdi īsti nesapratu, ko darīt, līdz redzēju, ka priekšā esošās vieglās mašīnas sāk lauzties cauri barikādēm. Domāju, ko es viens palikšu, arī pamēģināšu tikt cauri. Redzēju, kā viens bēglis vicinās ar garu koku, taču sākumā nesapratu, ka tas ir koks, domāju, - vienkārši baida, taču, kā braucu cauri, tā manam busiņam uzbruka tāpēc, ka neapstājos. Viens sita pa atpakaļskata spoguli, taču netrāpīja. Otrs ar garo koku blieza pa mana busiņa stiklu tā, ka tas saplaisāja. Braucu ar tādu stiklu uz ostu. Kādus piecus kilometrus tālāk bija ugunsdzēsēji un policija, kas vāca nost iepriekšējās barikādes. Tur apstājos. Redzēju, ka vēl vienam busiņam un vieglajam ir izdauzīti stikli. Varbūt varēju palikt, rakstīt iesniegumu, taču neredzu tam jēgu. Tas, kas notika, nav nekāds ekstra gadījums, kas pēkšņi noticis vienu reizi 100 gados. Tā notiek katru nakti, un kravu pārvadātāji cieš vēl lielākus zaudējumus, jo bēgļi, rāpjoties iekšā, pārgriež tentus. Un vēl, - ja es paliktu, kamēr policija sastāda protokolu, tad nokavētu prāmi un mani izdevumi būtu vēl lielāki. Tā ar visu sadauzīto stiklu aizbraucu uz Angliju un tur arī to nomainīju, samaksājot no savas kabatas 140 mārciņu.

- Tev tagad nav bail braukt pa šo ceļu?

- Visvairāk bija bail pašā pirmajā reizē. Arī tad rokas trīcēja. Pēc tam jau katru reizi kļūsti nedaudz drošāks, domā, ka izspruksi cauri. Laupīt laupa, taču, ja tevi personīgi nelaupa, tad viss ir kārtībā. Taču, kā redzi, līdz vienai reizei, kad pats jau kļūsti par cietēju. Protams, ir risks braukt pa šo pašu ceļu. Es tagad domāju alternatīvas, piemēram, varu braukt ar drošāku prāmi, kas atiet nevis no Kalē, bet no Denkerkas, taču tas man ir finansiāli neizdevīgi, jo tad ceļa izdevumi ir lielāki, piemēram, starpība uz prāmja biļeti busiņam vien ir aptuveni 100 eiro. Otrs risinājums ir mainīt brauciena grafiku un Kalē nebraukt naktī, bet pa dienu, kad ir drošāk. Kaut kas ir jādomā un jāmaina, jo otrreiz ko tādu es vairs negribu piedzīvot.

- Esi redzējis arī pašu migrantu nometni? Kā tur, pie Kalē, vispār izskatās?

- Apmēram trīs kilometrus pirms ostas, kur ceļš nogriežas no autobāņa, ir uzcelta trīs metrus augsta sēta jeb žogs ar dzeloņdrātīm, kā cietuma zonā, lai bēgļi netiktu ostas teritorijā. Pa vidu ir aptuveni metru plata eja, un tad ir otra sēta, nedaudz zemāka. Un visa šī sēta ir vienos caurumos, ielāps pie ielāpa, jo katru nakti bēgļi sētā griež caurumus, lien cauri, un katru dienu valsts iestādes vai kāds cits to sētu remontē.

Visu nakti sētas tuvumā dežurē policija, bet tur reāli ir kā kara zonā. Visās malās mirgo policijas mašīnu bākugunis. Pirms sētas ir pļavas, un tur stāv policisti ar granātmetējiem un šauj pļavas virzienā asaru gāzes lādiņus, kas uz lauka sprāgst un kūp. Ne velti bēgļi tagad praktizējušies barikādes celt uz autobāņa, jo tur policisti nespēj visam baram izsekot: noķer vienu bariņu, bet citi bēgļi paiet pa labi vai kreisi un uzceļ jaunu barikādi.

Pati bēgļu nometne smird aptuveni kilometra rādiusā. Neviens īsti nezin, cik daudz cilvēku tur dzīvo. Plašsaziņas līdzekļos tiek minēts, ka trīs līdz pieci tūkstoši. Apstākļi nometnē ir antisanitāri. Nav ne tualetes, ne dušas, ne ūdens. Cik zinu, vietējie iedzīvotāji raksta petīcijas, jo viņiem ir izlaupītas mājas, izlaupīti pagalmi, taču neviens neko īsti nedara. Šopavasar kādu daļiņu no bēgļu nometnes nošķūrēja nost, vietā piedāvājot dzīvošanai piemērotus konteinerus citur, taču bēgļi sarīkoja protesta akcijas. Izcēlās sadursmes ar policiju. Bēgļi negrib pārcelties, jo viņu mērķis ir nelegāli iekļūt Anglijā. Tāpēc pie ostas arī nemitīgi notiek šie uzbrukumi. Ja bēgļi tā regulāri dara katru nakti, tad viņu darbībām bijuši rezultāti, - kāds no tā bara arī iekļūst Anglijā.

-Tu redzi Eiropu pārņēmušo bēgļu krīzi tās izpausmēs reāli, klātienē, nevis no plašsaziņas līdzekļos redzētā un lasītā. Ko tu domā par šo problēmu?

- Pēc maniem novērojumiem, bēgļi kļūst nekaunīgāki un agresīvāki. Man izskaidrojums ir tikai viens - viņiem ir izveidojusies nesodāmības sajūta, jo viņi var darīt, ko grib, un viņiem par to nekas nav. Francijai ir pietiekami spēcīga armija, un migrantus kaut ar varu varētu pārvest uz citu vietu. Ja gribētu, tad risinājumu atrastu. Es pieļauju, ka tas nemaksā lēti - katru nakti labot sētu, uzturēt policijas spēkus stresa režīmā, izšaut asaru granātas. Kas to visu apmaksā - Anglija, Francija vai visi kopā - man nav ne jausmas. Taču skaidrs ir tas, ka ar miermīlīgām metodēm galā ar migrantiem netiks. Tie cilvēki nav tādi, kuri ieklausīsies.

Vispār šī bēgļu problēma, manuprāt, nav radusies no zila gaisa - no tā, ka Sīrijā karo un netīšām uz Eiropu tāpēc atbrauc bēgļi. Mans viedoklis ir tāds, ka zem tā visa slēpjas kaut kāda liela politika un tas ir apzināti. Es nerunāju par Kalē, bet par kopīgo bēgļu problēmu. Reālo kara bēgļu no kara darbības zonām procentuāli ir ļoti maz. Ja palasām informāciju, tad bēglim vajag lielu naudu, lai nokļūtu līdz Eiropai. Ir dzirdētas dažādas summas - 3000, 5000, 10 000 eiro. Ņemot vērā to, ka bēgļi nāk no salīdzinoši nabadzīgām zemēm - Sīrijas, Alžīrijas, Irākas, tad man ir jautājums, kur viņi izrauj tādu naudu? Ja Latvijā sāktos karš un tagad teiktu - “ jūs varat bēgt, bet tas jums maksās 3000 līdz 5000 eiro”, tad cik cilvēku Latvijā varētu savā makā vai bankas kontā paņemt tādu summu? Reiz mēs ar kolēģi braucām uz Angliju katrs ar savu busiņu, iegājām degvielas uzpildes stacijā uz īsu brīdi samaksāt par degvielu, nācām atpakaļ un ieraudzījām, ka kolēģa busiņam aizmugurē durvis nav līdz galam aiztaisītas. Taču pirms tam bija ciet! Attaisām durvis, un ko redzam? Busiņā sēž divi bēgļi. Sakām - “veči, rāpieties ārā!”. Viņi izskatījās ļoti nelaimīgi, piedāvāja mums ap 3000 eiro katrs, lai mēs viņus pārvedam uz Angliju. Taču mēs pat neiedziļinājāmies šajā tēmā un “izlidinājām” viņus ārā no busiņa. Man rodas aizdomas, ka bēgļus kāds sponsorē, iedod naudu, lai viņi masveidā ieplūst Eiropā. Kam tas ir izdevīgi un kas aiz tā visa stāv, domāju, uzzināsim pēc gada, diviem vai trijiem. Viss nav tik nevainīgi, kā tagad izskatās.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Migranti uzbrūk strencēnieša busiņam

Kategorijas