Senču mantojumā dzīvesprieks un darba mīlestība

2016. gada 23. augusts 00:00

Organizācijas attīstības centra “Spring Valley” valdes priekšsēdētāja, vadības attīstības direktore, konsultante un pasniedzēja Rūta Lūse no darba brīvo laiku vislabprātāk pavada dzimtas mājās Lejaskukros Valkas novada Ērģemes pagastā. Te cieņā tiek turēts senču atstātais mantojums un pētītas dzimtas saknes.

“Tā ir tāda vieta, tāda svēta vieta, kuru tu esi saglabājis. Kur visi lielie koki ir apkārt un stādījumi tādi, kādi viņi ir bijuši. Prieks ir saglabāt tās vecās lietas un brīnīties, kā viņi ir strādājuši,” tā par savām dzimtas mājām Lejaskukriem saka Rūta Lūse. Rūpīgi koptā lauku sēta ar glīti nopļauto mauriņu, sakoptajām ēkām, krāšņām puķu dobēm, augļu kokiem un ogu krūmiem jau pirmajā acumirklī rada iespaidu par saimnieku čaklumu un cieņu pret apkārtējo vidi.

Dzimtas saknes

astoņās paaudzēs

Rūtas mazdēls Kārlis ir jau astotās paaudzes pārstāvis, kas staigā pa Lejaskukru pagalmu, kas ir Poļu dzimtas mājas. Savu dzimtu Rūta izpētījusi līdz pat savam vecvecvecvectēvam Kasparam, par kuru gan citas ziņas, kā vien vārds, nav saglabājušās. Vienas no pirmajām datētajām ziņām dzimtas kokā ir no 1770. gada, kad viena no Jāņa Lielauša meitām izprecināta Kukru Reinim, kas ir Rūtas vecvecvectēvs. Pie šīm ziņām izdevies tikt pateicoties laimīgam gadījumam, kad Rūtas māsīca atradusi sava vectēva Oskara Cābuļa dienasgrāmatu. Viņš bijis Turnā iecienīts skolotājs un, piedzimstot dēlam, sācis aprakstīt viņa gaitas. Tā kā skolotāja pienākumos tajā laikā ietilpa arī kristību, iesvētību un bēru ceremoniju vadīšana, dienasgrāmatā skolotājs sazīmējis pat shēmas, pēc kurām iespējams izpētīt apkārtnes iedzīvotāju radurakstus.

Senči zem genogrammas lupas

Lai vairāk uzzinātu par savas dzimtas veidošanos un attīstību, Rūta apmeklējusi genogrammas semināru. Tajā profesors no Vācijas palīdzējis saskatīt dažādas likumsakarības gan gēnu līmenī, gan arī, piemēram, dzimtas uzvedībā. Genogramma palīdz noskaidrot dažādus dzimtas aspektus – vai dzimta attīstās vai iznīkst, kādas ir stiprās un vājās vietas, kas pārņemtas no dzimtas. Kā uzsver Rūta, katram tādas ir, arī vājās, pat ja nav vēlēšanās to atzīt. Genogramma palīdzējusi viņai savu dzimtu saskatīt lielās līnijās. Atklājies, ka visi dzimtas vīrieši gan no tēva, gan mātes puses līdz pat Rūtas vectēvam, miruši jauni, nesasniedzot 45 gadu vecumu. Savukārt dzimtas sievietes dzīvojušas ilgu mūžu un no šīs dzīves aizgājušas ar sirdskaitēm vai vienkārši no vecuma. Pārmaiņas sākās ar Rūtas tēva paaudzi, kur gandrīz visi dzimtas pārstāvji miruši no vēža. Kā atzīst Rūta, slimību visdrīzāk izraisījuši tās paaudzes piedzīvotie kari, izsūtījums, gūsts, nepārtraukts stress un pazemojumi, ko nācies pārciest padomju laikā dzīvojot kolhozā.

Savs laiks darbam, savs jautrībai

“Tāda ir dzīve. Tas viss sastāv no momentiem, no izvēlēm,” saka Rūta, stāstot par to, kā no kara gaitām pārnācis viņas tēvs. Viņas vecāki apprecējās 40. gadu sākumā, bet vēlāk tēvu iesauca vācu armijā. Tur viņam palaimējās kļūt par denščiku jeb kapteiņa adjutantu. Viņš bija piegādes daļā, tādēļ aktīvā karadarbībā nenonāca. Izgājis cauri visai Vācijai, Rūtas tēvs nonāca amerikāņu gūstā, kur pavadīja trīs gadus līdz 1948. gadam. Laikā, kad tika pārdalīta Vācija, nometnē parādījās krievu vervētāji, kas aicināja gūstekņus atgriezties dzimtenē, piesolot dažādus labumus. Lielākā daļa vervētājiem neuzticējās un palika Vācijā, bet vēlāk aizceļoja uz Ameriku, Austrāliju un citam valstīm. Savukārt Rūtas tēvs ar draugu no kaimiņmājas nolēma atgriezties mājās. Viņu tur gaidīja sieva un četrgadīgā meita, Rūtas vecākā māsa.

Rūta atceras, ka Lejaskukros viņas bērnībā valdījusi liela jautrība – sestdienās un svētdienās ciemiņi vienmēr cienāti ar alu un pīrāgiem, dziedātas dziesmas un strādātas visādas ēverģēlības. “Viss sašķīda, kad mamma nomira,” atceras Rūta. Viņai tad bija tikai 13 gadu, bet māsai 18. No sava tēva un pamātes Anitas Rūta mantojusi darba mīlestību, ko nodevusi arī savām meitām Anetei un Žanetei.

Kur senais satiek jauno

Rūpes par senču mantojumu Rūtai paņem daudz laika, bet vēl tik daudz darāmā, viņa atzīst. Lejaskukros saglabātas un atjaunotas ne vien saimniecības ēkas, bet arī simtiem grāmatu, žurnālu, dažādu sadzīves priekšmetu. Saglabājušās gan senās svētku svinēšanas tradīcijas, kad visa ģimene sanāk kopā Ziemassvētkos un Jāņos, gan iedibinātas pavisam jaunas. Tā jau otro gadu Lejaskukros notiek Ieviņu saiets. Savukārt Muzeju naktī tiek atvērta klēts, kur apskatāmi dažādi seni sadzīves priekšmeti, bet goda vieta atvēlēta Poļu un tagad arī Lūšu dzimtas sieviešu izšuvumiem.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Senču mantojumā dzīvesprieks un darba mīlestība

Kategorijas