Līgas Pandalones misija ir dāvāt citiem svētkus

2009. gada 15. decembris 09:26

1193

Līgas Pandalones misija ir dāvāt citiem svētkus

Tuvojas Ziemassvētki, un katrs no mums šajā gaidīšanas laikā dzīvo ar lielāku vai mazāku svētku sajūtu sevī. Svētki nav tie paši biežākie notikumi dzīvē, tādēļ tajos gribam būt priecīgi un aizmirst ikdienas rūpes. Un ir labi, ja kāds palīdz kaut uz mirkli justies iepriecinātam un laimīgam.

Tāda darba ikdiena ir Valkas kultūras nama kultūras pasākumu organizatorei Līgai Pandalonei - dāvāt svētkus citiem. Šī profesija uzliek savus pienākumus. Gandrīz jāsaka ar dziesmas vārdiem - lai kādi vēji pūstu, svētku pasākumu rīkotājai jābūt vienmēr smaidīgai un optimisma pilnai.

Līga tāda ikdienā arī ir. Pasākumos viņu vienmēr redzam dzīvespriecīgu un enerģisku. Pati Līga gan atzīstas, ka ne vienmēr spēj smaidīt, jo, kā ikvienam cilvēkam, arī viņai ir savi pārdzīvojumi. Saņemties palīdzot pārliecība, ka ar skumšanu vai žēlošanos neko nav iespējams izmainīt.

Katrā pieaugušajā ir bērnsVēlējos uzzināt, vai citiem dāvināt svētkus ir viegli vai grūti? L. Pandalone atzīst, ka tad, kad viss jau iet vaļā, iekšējā sajūta ir viegla un patīkama, jo citiem sniegtais prieks skar arī pašu. "Tomēr, lai līdz tam tiktu, gadās arī pamatīgi papūlēties un tad par vieglumu nevar runāt.

Visvairāk mani ir skārušas radošās mokas, lai izdomātu, kā būtu vislabāk un kas apmeklētājiem patiktu visvairāk. Turklāt jārēķinās, ka ar labām iecerēm vien nepietiek, domājot par gatavojamo pasākumu, jāapzinās arī iespējas. Daudz kas atkarīgas arī finanšu līdzekļu daudzuma," saka L. Pandalone.

Viņa pastāsta, ka kopš rudens lielākoties viņas auditorija ir bērni un tiem prieks īpaši vajadzīgs. "Bērnu pasākumos noteikti jāpanāk, lai viņiem būtu interesanti. Tas nav vienkārši - izdomāt, vadoties no savām izjūtām, kas varētu mazos un arī līdzi atnākušos pieaugušos aizraut.

Idejas meklēju grāmatās un sevī, atceroties teicienu, ka ikvienā pieaugušajā slēpjas mazs bērns. Es zinu, ka tāds ir arī manī. Paļaujos uz viņa vēlmēm, bet katrā ziņā tas ir grūti. Pašlaik zinu, ka Ziemassvētku uzvedumā man būs rūķis un lācis, bet kas es pati būšu - pagaidām vēl nezinu," atklāj Līga.

Ziemassvētki vieno ģimeniLīgai pašai Ziemassvētki vairāk ir ģimenes svētki. "Tas man ir laiks, kad sapulcējas visi ģimenes locekļi. Es ar savu ģimeni dzīvoju Valkas pagastā, bet Ziemassvētkos braucam uz Ērģemi pie manas mammas. Tā ir brīnišķīga sajūta, redzot, ka visi esam kopā.

Līdz šim cits citam bijām sagādājuši dāvanas, tagad gan runājām, ka šogad to nebūs, bet tas, protams, nav galvenais. Svarīgākais, ka varam joprojām visi būt kopā," apliecina L. Pandalone.

Ziemassvētkos Līgas ģimene svin kopā gan latviešu tradicionālos ziemas saulgriežus, gan Kristus piedzimšanas brīdi. "Mums ir viss kopā. Neaizmirstam Dievu, bet tajā pašā laikā galdā mums ir gan zirņi, gan aukstā gaļa savā formā apaļa kā saule," smej Līga.

Sabiedriskumu aizguvusi no mammasSavās lauku mājās Līga ar vīru Ivaru audzina 11 gadus veco dēlu Jāni. Mamma ir priecīga, ka dēls piedalās daudzos kultūras pasākumos. Līga atceras, ka tāpat savu pašreizējo aktivitāti un vēlmi būt sabiedrībā, strādāt ar cilvēkiem pārņēmusi no savas mammas. "Mamma jau ir cienījamos gados, bet joprojām ir ļoti aktīva.

Viņa Ērģemē darbojas dramatiskajā kolektīvā, man pat šķiet, ka mammai enerģijas pat tagad ir vairāk nekā man. Iespējams, ka no viņas man arī pielipusi vēlme aktīvi iesaistīties sabiedriskajā un kultūras dzīvē," secina L. Pandalone. Viņa atklāj, ka pati gan pamatskolā vēlējusies Smiltenes tehnikumā apgūt zootehniķes profesiju, bet audzinātāja atrunājusi, pasakot, ka tas nav īstais viņas ceļš.

Vidusskolā viņai kļuvis skaidrs, ka jādodas uz Kultūras darbinieku tehnikumu, kaut arī toreiz vēl nav bijis īsti zināms, kas kluba vadītājam jādara. Toties tagad ir skaidrs, ka aiziets pa īsto ceļu.

Pēc horoskopa Līga ir dzimusi Auna zīmē. "Zinu, ka Auns ir egoists, un kaut kur tāda esmu arī es. Auns ir arī stūrgalvīgs. No šīs īpašības arī es neesmu gluži brīva. Esmu sevi pieķērusi, ka dažreiz strīdos pretī kādam viedoklim un beigās izrādās - man nav bijusi taisnība.

Nu ko lai dara, no kļūdām jāmācās," secina Līga. Dažkārt dzird minam, ka Auns ir arī vadonis, kas aiz sevis ved citus. To gan Līga attiecībā uz sevi kategoriski noliedz. "Es nekad nevarētu būt priekšniece un komandēt citus. Tas vienkārši nav manā dabā. Jā, esmu darītāja, bet priekšniece no manis nekad neiznāktu," sevi raksturo kultūras darbiniece.

Patīk būt cilvēkosJa vēl jārunā par vieglumu vai grūtumu, tad Līga zina tikai teikt, ka visādi gadās. Šad tad darbošanās ar mērķi citus iepriecināt viņu uzlādējot, bet citreiz tā paņemot visus spēkus. "Ir dienas, kad enerģija plūst manī pārpārēm, bet gadās arī, kad darbu beidzu galīgi izlādējusies. Nezinu, kādēļ tas tā. Iespējams, tas atkarīgs no zvaigžņu stāvokļa," spriež Līga.

Izvēlētajā darbā Līgai visvairāk patīk tas, ka viņa pastāvīgi atrodas cilvēku vidū. "Es dzīvoju pēc principa - ja būšu atvērta pret citiem, tad viņi tādi būs arī pret mani. Tas taču ir jauki - eju Valkā pa ielu un visu laiku sasveicinos ar pretimnācējiem, jo mani daudzi pazīst," saka L. Pandalone.

Attiecības ar apkārtējiem Līga savā darbā uzskata arī par galveno ieguvumu un sasniegumu. "Ja jūs man vaicājat, kas man visvairāk ir izdevies, tad atkal jāsaka viens vārds - cilvēki. Man visapkārt tiešām ir ļoti jauki cilvēki, sākot ar ģimeni, radiniekiem, darba kolēģiem un beidzot ar visiem pārējiem, ar kuriem esmu sadarbojusies," atzīst kultūras darbiniece.

Līga piekrīt, ka pašreizējais laiks nav tas pateicīgākais, lai rosinātu cilvēkus atrast prieku. "Mūsdienās daudziem klājas grūti un nav viegli likt cilvēkiem pasmaidīt un justies laimīgiem. Man jau arī grūti izvairīties no skumjām domām, klausoties ziņas par to, kas notiek Latvijā. Tādos brīžos es pati sev jautāju, vai kādam kļūs vieglāk, ja par visu notiekošo žēlošos un raudāšu.

Nē taču! Tādēļ cenšos nekad nenokārt degunu un priecājos par tiem, kas dara tāpat," saka Līga. Pasākumu organizatore piebilst, ka tādā ziņā pateicīgs ir viņas darbs. "Kad vadu kādu kultūras pasākumu, es ar visu sirdi esmu tajā iekšā un tad aizmirstas ikdienas rūpes. Par tām vienkārši nav laika domāt. Jā, protams, brīvākos brīžos gadās, kad prātā ielaužas skumjas, bet, kā jau teicu, nav jēgas no tām iegrimt pesimismā," apliecina Līga.

Lauku mājas Valkas pagastā Līgai kalpo līdzsvara saturēšanai sevī. "Kaut arī man patīk atrasties sabiedrībā, mājās es vēlos izbaudīt klusumu un dabu apkārt. Tā man palīdz atjaunot spēkus. Nezinu, vai pilsētā spētu dzīvot," saka Līga.

Bez kultūras cilvēks nevarViņa ir gandarīta par savu darbu, kaut arī mūsdienu sabiedrībā prioritātes piešķirtas biznesam un visam citam, kas saistās ar lielas naudas pelnīšanu. Kur tas mūs novedis, to tagad redzam. L. Pandalone uzskata, ka cilvēka interesēs noteikti jābūt arī garīgumam.

"Bez kultūras cilvēks nevar dzīvot. Viņš varbūt var nejust vajadzību nākt uz kultūras nama pasākumiem, bet kādam garīguma avotam, kur pilnīgot savu personību, jābūt. Grāmatas arī ir kultūra. Kurš gan būtu nodzīvojis mūžu, neizlasījis nevienu grāmatu? Šķiet, tādu cilvēku būtu grūti atrast, un tas ir saprotams. Bez kultūras mēs vispār nevarētu runāt par civilizētu sabiedrību," uzskata L. Pandalone.

Savstarpējās attiecībās Līga visvairāk ciena godīgumu. "Man ir ļoti svarīgi, lai es varu uzticēties citiem. Galīgi nav pieņemams tas, ja cilvēks runā vienu, bet domā pavisam ko citu," atzīst Līga.Lasītājiem viņa nākamo gadu novēl labāku par šo. "Galvenais ir ticēt visiem saviem sapņiem, jo ar stipru ticību tie agri vai vēlu piepildās," saka L. Pandalone.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Līgas Pandalones misija ir dāvāt citiem svētkus

Kategorijas