Laiks, kas atmiņā paliek vienmēr

Inga Karpova,Ingūna Johansone, Sandra Pētersone, Santa Sinka

2016. gada 1. septembris 00:00

1472

Ingūna Johansone, laikraksta “Ziemeļlatvija” galvenā redaktore

- Jāteic, ka laikam biju visai neapzinīga skolniece, jo kaut kā atmiņā algebras vienādojumi nav saglabājušies, taču visādi niķi un stiķi gan. Kad satiekamies klases salidojumos, tos stāstām un pārstāstām neskaitāmas reizes. “Atceries, kā mēs talkā pieteicām boikotu, ka lietū nelasīsim kartupeļus? Atceries, kā mēs ekskursiju bez klases audzinātājas organizējām, un mums lika atvainoties?” daudz šādu atceries. Daudz enerģijas patērējām, lai dabūtu labas atzīmes, kad mūs izsauca, kā toreiz teica, pie tāfeles un kontroldarbos, kas, mūsuprāt, bija šausmīgi daudz. Visādām metodēm centāmies vai nu tikt vaļā no pārbaudījumiem vai špikot un teikt priekšā. Katram skolotājam, kā jau dzīvam cilvēkam, ir savas stiprās un arī vājās puses. Mums bija skolotāja, kura pat nemanīja, cik savtīgi mēs sākām stundas sākumā sarunas par dažādām tēmām, diskutējot, kā labāk darīt, līdz laika izsaukšanai vairs nebija. Tad varējām nopūsties – fū, izsprukām. Pats neglītākais, ko laikam esam darījuši, – sarunājām lielākās klases puikas, lai viņi nāk un traucē vācu valodas stundu. Sēžam visi rātni un nobijušies, jo tūliņ kādu izsauks atbildēt, te pēkšņi atveras klases durvis un ielido klasē slota. Nez kāpēc pat tagad, saprotot, ka tas nav nekas labs, nāk smiekli. Ak, piedodiet, skolotāja Frīdmane! Vēlme nedabūt sliktu atzīmi bija stiprāka par saprašanu, ka tā darīt nav labi. Protams, skolotāja skrēja kliekdama pakaļ ļaundariem. Tos, protams, nenoķēra, pēc tam,kad skolotāja atgriezās klasē, loģiski, bija sarunas, kā šitā var darīt, kas tie varētu būt, kas šitā dara. Un te jau skan ilgi gaidītais zvans! Urā!

Lilita Kreicberga, Valkas Jāņa Cimzes ģimnāzijas direktore:

- Mācījos Valkas 1. vidusskolā. Ziemā fizkultūras stundās slēpojām pāri Pedelei uz estrādes mežu. Reiz kopā ar vienu no manām labākajām draudzenēm Ivetu Ikali pēc sporta slēpojām atpakaļ uz skolu un sapratām, ka ļoti negribam iet uz nākamo stundu - uz latviešu valodu un literatūru, ko mācīja ļoti cienījama un stingra skolotāja Jadviga Mekša. Izdomājām samelot. Pateicām klasesbiedram, lai aiziet pie skolotājas un pasaka, ka es un Iveta ielūzām Pedeles upē, esam slapjas un nevaram atnākt uz skolu. Manai draudzenei bija stingri vecāki, tāpēc, lai būtu lielāka ticamība, viņa manās mājās saslapināja cimdus un šalli un tikai tad gāja uz savu māju. Smieklīgi, bet tagad pati esmu latviešu valodas un literatūras skolotāja.

Senos laikos vidusskolniekiem bija tā laime vasarās piedalīties Lotos nometnēs, un vienu gadu šāda nometne notika Vijciemā. Neskatoties uz to, ka dzīvojām Vijciema skolas otrajā stāvā, mēģinājām naktīs izlavīties laukā. Vienam šādam nakts pārgājienam mērķis bija nogaršot Vijciema zemenes. Vēl konkrētāk, - zinājām, ka te kaut kur ir skolotājas Marijas Gobas māja un vēlējamies nogaršot viņas audzētās zemenes, ko arī izdarījām. Cik laimīga es jutos pēc daudziem gadiem, kad jau kā skolotāja un kolēģe viesojos pie Marijas Gobas viņas Vijciema mājā un sapratu, ka tās zemenes, ko mēs ēdām, nebija no viņas mājas. Tās bija kāda cita vijciemieša labi izaudzētas zemenes.

Andris Miezītis, Smiltenes tehnikuma direktors:

- Nezinu, vai visu var atklāt, jo pats savulaik mācījos tehnikumā par zootehniķi. Pirms tam gāju skolā Raunā, vispār biju prātīgs mācībās, taču 5. un 6. klasē nebija tāds mēnesis, kad manā dienasgrāmatā nebūtu piezīmes. Pašas labākās skolas gadu atmiņas man saistās tieši ar Smiltenes tehnikumu, tas bija laiks, kad izveidojāmies par pieaugušiem cilvēkiem, kad piedzīvojām emociju virsotnes.

Sākumā kopmītnes vēl nebija uzceltas, tāpēc dzīvojām tehnikuma trešajā mājā. Vienā istabā atradās 14 gultas. Atceros, ka mēs ar zēniem bijām nosituši vairākas žurkas, bet pēc tam tās ielikām kurpju kastē un taisījām svinīgu bēru ceremoniju, nesot kastes uz pleciem. Visādi gājieni ir bijuši.

Reiz iepazinām Kalnamuižu un nedaudz arī Smilteni, dārziņos nogaršojot ķiršus un zemenes. Sākām ar zemenēm, iegājām pa kādiem vārtiņiem un tumsā taustījāmies pēc ogām. Tās, kas mīkstākas, likām mutē. Pēkšņi atvērās mājas durvis un iedegās gaisma. Bēgām lecot pāri sētai. Izrādās, ka otrā pusē atradās kaimiņi. Uzlecām uz suņu būdas, pārbijāmies paši un suns, taču mūs nepieķēra. Izklausās traki, bet toreiz mēs nerīkojāmies ļauni. Mēs bijām pusaudži, un arī mums patika nerātnības, kā jau tajā vecumā visiem.

Šādas tādas nerātnības tika izdarītas arī dienesta viesnīcā, bet tajos laikos mēs vienmēr pēc sastrādātā aizgājām pie audzinātājas Rūtas Ozolas un godīgi atzināmies, nevis gaidījām, kad mūs pieķers.

Laura Reimane, deju kolektīvu “Knēveīši” un “Abuls” vadītāja:

- Līdz pat 8. klasei mācījos Blomē tā saucamajā Siļķītes skolā. Sevi atceros kā godīgu meitenīti, kas plikšķināja acis un brīnījās par visu. Protams, bērni nerātnības darīja visos laikos. Skolā man drīzāk patika vērot, ko citi dara – kas slinkoja, nemācījās, bastoja stundas, tēloja slimu. Man piedzīvojumi sākās, dodoties mājās pēc stundām. Dzīvoju piecus kilometrus no skolas, līdz pagasta centram atveda autobuss, bet vēl divi kilometri bija jānoiet kājām. Vienā ziemā ar draudzeni Dainu stāvējām pieturā, bet autobuss vēl nebrauca. Toreiz lielceļa malā bija sasietas sētas, aiz kurām uz lauka bija sapūsta sērsna. Izdomājām, ka iesim pa taisno kājām. Krizdamas klupdamas bridām, mums pašām bija bezgala jautri, bet pa to laiku garām jau bija pabraukuši trīs autobusi. Toreiz līdz vecākiem šī ziņa nenonāca. Bet kādā citā reizē mums čaļi sastāstīja, kā atkal no skolas aiziet pa taisno uz mājām. Tā mēs gājām gar un pa upītēm, līdz vakarā nokļuvām galā. Tad gan mātes bija satraukušās un dusmīgas.

No Kultūras un izglītības darbinieku tehnikuma laikiem atceros 1. kursa ballīti kopmītnēs. Pie mums atnāca dežurante un teica, lai beidzam. Tikko bija parādījušies magnetofoni ar lentām. Dežurante nemācēja izslēgt, bet mēs viņai teicām, ka jādejo, kamēr lenta beidzas. Viņa ienāk vienu, otru, trešo reizi, bet mūzika vēl skan, bet mums jau tā lenta septiņas reizes nomainīta un mūziku spēlē no jauna. Beigās dežurante neizturēja un izrāva magnetofona vadu no sienas.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Laiks, kas atmiņā paliek vienmēr

Kategorijas