Nekur nav tik labi kā mājās...

2016. gada 6. septembris 00:00

Tikko cepta biezpienmaize, no pašu dārza plūkta pēc vasaras smaržojoša melone un salds, salds arbūzs, kas burtiski kūst uz mēles – tas viss celts uz svētdienas brokastu galdā Beverīnas novada sakoptākajā lauku sētā “Kalnaleimaņi”, kur saimnieko Lolita un Egons Zvirgzdi, kā arī Lolitas jaunākā atvase Didzis ar draudzeni Daigu.

Svētdienas rītā iebraucot Trikātas pagastā, laikapstākļi tā sadumpojas, ka saule paslēpjas un lietus gāž kā ar spaiņiem. Lieki teikt, ka pirmā doma ir griezt mašīnu uz māju pusi, jo ko gan tādā slapjumā būs iespējams ieraudzīt. Tomēr, saimnieces iedrošināta, dodos tālāk, un nākas atzīt, ka sapostai sētai lietus neko nevar padarīt.

Jau iztālis var pamanīt pār “Kalnaleimaņiem” plīvojošu sarkanbaltsarkano karogu, un tas simboliski stāsta par šīs saimniecības garu. “Nekur nav tik labi kā mājās!” Dzirdot šādus vārdus no jaunā saimnieka Didža Volrata, rodas pārliecība, ka ar Latvijas laukiem viss ir kārtībā.

Jau otro gadu viņš dala saimniekošanas rūpes ar mammas ģimeni kopjot gaļas lopus, savukārt vecākās paaudzes gādībā ir piena liellopi, kopumā “Kalnaleimaņos” šobrīd ir 80 govju, ja neskaita vairākus tūkstošus raibaļu, kas aizņem vienu no dzīvojamās mājas istabām – saimnieces gadu gaitā sakrātās kolekcijas rūpīgai aplūkošanai ar vienu stundu noteikti nepietiktu.

“Uz veikalu aizejam tikai pēc maizes,” stāsta Lolita. Vistas, truši, rukši, dārzs un siltumnīca nodrošina visu nepieciešamo.

Vaicāta par dalību novada sakoptības konkursā, Lolita smaida, ka ideja par pieteikšanos radusies pēkšņi. Visam pamatā bijusi izveidotā oriģinālā sēta, kurai materiāls krāts un iepirkts teju trīs gadu garumā. “Lai brauc apskatīties, tādas sētas citur Latvijā nav,” teicis saimnieks Egons, kura roku darbs tagad izdaiļo pagalmu, kā arī lieliski kalpo ikdienā, lai brūnaļas nesadomātu aiziet līdz siltumnīcai nogaršot kādu tomātu vai meloni. Jāpiebilst, ka sētā no dzīvojamās mājas durvīm līdz kūtij ir vien 14 metri, govis pārvietojas arī pa pagalmu, bet to var nojaust tikai no saimnieces teiktā. Atliek viņai noticēt, jo vizuāli nekas neliecina, ka sakoptā sētas daļa tiek dalīta ar piena devējām.

Uz “Kalnaleimaņiem” vajadzētu vest ekskursantus, jo tādu augu un izdomas daudzveidību reti kur var redzēt – jau pieminētie arbūzi un melones, ražojošas dzērveņu dobes un krūmmellenes, persiku kociņš un vēl, un vēl. Interesanti akcenti klētiņai un pirtiņai, visu pat grūti uzskaitīt. Pat izcili ražojoša redīsu šķirne ‘Kaspars’ saņem saimnieces uzslavu, izrādot savu zaļo valstību.

Darba pietiek, atbild Lolita, vaicāta, kā to visu var paspēt. Gandarījums viņai ir tas, ka visi savējie ir iekārtojušies un palikuši Latvijā, prieks par to, ka ciemos ierodas jau deviņi mazbērni. Redzamā vietā vecāmamma novietojusi mazbērnu apgleznotu paliela izmēra stikla pudeli, ko var ieraudzīt ienākot pagalmā.

Atvadoties caur lietus mākoņiem izlaužas arī pa saules staram, un atliek tikai minēt, vai pagalmā spožums ir no tiem vai tomēr no saimes kopāturēšanās un savas dzimtās zemas sajūtas.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Nekur nav tik labi kā mājās...

Kategorijas