Kur iekapsulēties jūtu asnam

2016. gada 8. septembris 00:00

Šī svētdiena, 11. septembris, Latvijā ir Dzejas dienu datums. Tam nejauši pievērsu uzmanību, rakstot avīzei informāciju par Smiltenē šosestdien gaidāmo Dzejas dienu pasākumu un meklējot, kurā septembra dienā tad īsti svinami svētki dzejai.

Un tad arī aizdomājos, cik daudz ir tādu cilvēku, kuri lasa dzeju un kad vispār cilvēkiem rodas vēlme lasīt dzejoļus. Piemēram, es lasu daudz grāmatu, taču pavisam ko citu. Lai atpūtinātu smadzeņu šūniņas no darba, manā topā ir detektīvi (it īpaši skandināvu, un it īpaši Jū Nesbē Harija Hola “līnija”) un fantāzijas žanrs (kas var būt labāks par “Troņu spēļu” sāgu, un, ak, cik žēl, ka kaut kur šim stāstam pa vidu “Troņu spēļu” turpinājums vairs netiek tulkots latviešu valodā un jāizlīdzas ar seriāla skatīšanos, kas nav tik saistoši, kā lasīt grāmatu!).

Ak, jā, bet tomēr - par dzeju. Dzeju lasu tikai tad, kad mani uz to pamudina no malas, piemēram, kad autors uzdāvina savu grāmatu. Nesen atkal saņēmu šādu dāvanu - “Sagūstītās atmiņas. Valkai -730”, kurā lasāmi arī dzejnieka Pētera Brūvera meitu Indras Brūveres-Darulienes un Zanes Brūveres-Kvēpas dzejoļi un kuru veidojis arī valcēnietis Aivars Ikšelis.

Paldies dāvinātājam vēlreiz, jo šī grāmata gan vizuāli, gan saturiski ir tāda, ka ir prieks to paņemt rokās un lasīt, it īpaši Dzejas dienu mēnesī.

Taču atbildes uz jautājumu, cik daudz ir to ļaužu, kuri pēc pašu iniciatīvas lasa dzeju un kāpēc viņi to dara, man nav. Iespējams, dzejnieka vārsmās cilvēks kā spogulī meklē savu jūtu atspulgu un atbildes uz emocionālas dabas jautājumiem.

Šis laikmets, manuprāt, nav dzejai piemērots, jo šis laikmets prasa dzīvot un domāt ātri, racionāli, lietišķi. Taču kaut kur jau tam emocionalitātes asnam jāiekapsulējas, gaidot labākus laikus, un tad kāpēc to nedarīt dzejā?

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Kur iekapsulēties jūtu asnam

Kategorijas