Atrod īsto atslēgu dzīvei, kurā var justies laimīgs

2016. gada 9. septembris 00:00

1145

Atrod īsto atslēgu dzīvei, kurā var justies laimīgs

Laimes jēdzienu var iztirzāt dažādos filozofiskos, gudros aspektos. Taču personīgi es esmu nokļuvusi līdz pārliecībai, ka laimīgs ir tas cilvēks, kurš dzīvo harmonijā ar savām vēlmēm un saviem talantiem, dara to, ko vēlas, un kuram blakus ir tie cilvēki, kurus viņš vēlas redzēt savā tuvumā.

Un tādu laimīgu cilvēku es nesen satiku Valkā. Vismaz tobrīd, tieši savā 25. dzimšanas dienā, viņš bija patiesi laimīgs un izstaroja tik spēcīgu pozitīvu enerģiju, ka tās lādiņi skāra arī manu enerģētisko lauku, uzlaboja manu noskaņojumu un tūlīt pēc intervijas dalījos priekā ar kolēģiem, - sak, cik labi, ka atliku malā citus darbus un atbraucu uz Valku pie šā laimīgā cilvēka, šās intervijas varoņa, mūziķa, Igaunijas (Tallinas) Mūzikas un teātra akadēmijas džeza nodaļas otrā kursa studenta Ilmāra Priedes.

Todien, 31. augustā, Ilmārs kļuva 25 gadus vecs un vēl joprojām dzīvoja to laimīgo emociju varā, ko viņam sagādāja iepriekšējā dienā, 30. augustā, notikušais, paša sarīkotais džeza mūzikas pasākums “Valka Jam”.

Jau rakstījām, ka Valkā nekas tāds agrāk nebija piedzīvots. “Valka Jam” izpelnījās ļoti labas apmeklētāju atsauksmes, kā, piemēram, “satriecoši! fantastiski! skaisti!” un pārsteigumu par augsto profesionālo sniegumu. Ilmārs pēc savas personīgās iniciatīvas Valkas kultūras nama lielajā zālē vienuviet sapulcināja teju 20 Latvijas un Igaunijas esošos un topošos džeza mūziķus, apmeklētājiem piedāvājot jaunās džeza mūziķu paaudzes sniegtās improvizācijas dažādās džeza mūzikas skaņdarbu interpretācijās un džema sesiju jeb saspēli, kurā var iesaistīties ikviens.

Ieradās arī Ilmāra uzaicinātā džeza un gospeļu dziedātāja Kristīne Prauliņa, kura ir nodēvēta par Maestro Raimonda Paula vienu no jaunākajiem atklājumiem.

Ja šī intervija būtu notikusi citā dienā, nevis uzreiz pēc “Valka Jam”, tad tā, ļoti iespējams, būtu citādāka. Taču todien Ilmārs bija tik bagāts ar pozitīvām emocijām un tik fascinējoši runāja par džezu, kas viņam nozīmē veidu, kā mīlēt mūziku, un veidu, kā dzīvot dzīvi, ka vienubrīd intervijas laikā Ilmāram taujāju, vai viņš pats apzinās, ka jau 25 gadu vecumā ir atradis dzīves jēgu, ko dažs labs cits meklē visu mūžu?

- Man patīk laiks, kurā dzīvojam. Esmu ļoti priecīgs, ka varu darīt to, ko daru, un būt pārticis, ar jumtu virs galvas un maizi uz galda, īsu brīdi padomājot, atbild Ilmārs. - Tāda veida pasākumu, kā “Valka Jam” organizēšana, un darbošanās Latvijas mūzikas tirgū priekš manis ir labākais, ko es varētu darīt, vismaz man tā šķiet. Es mīlu katru sekundi no tā visa, ieskaitot pārgurušās naktis ar aparatūras stiepšanām. Taču negribu sevi apzīmogot tikai ar vienu zīmogu “džezs”, jo manu interešu lauku pārklāj daudzas jomas. Mani interesē arī fotogrāfija un māksla. Es mīlu IT (informāciju tehnoloģijas, kuras Ilmārs pat sākumā izvēlējās par savu studiju priekšmetu - redakcijas piezīme). Tas ir lieliski, ja kabatā ir tehnoloģija, kas mums ļauj pieeju neizmērojamam informācijas daudzumam. Ja cilvēks vēlas kaut ko uzzināt, tad atbildes viņam ir burtiski rokas stiepiena attālumā, un mūsdienās katrs pats var iemācīties, kā, piemēram, saremontēt savu virtuvi vai daudzas citas lietas. Ja rezumē, tad tieši šī vasara man bijusi brīnišķīga. Esmu darījis to, ko vēlos, un ir pat atlicis laiks atpūsties. Tā ir viena no lielākajām dāvanām, kas, manuprāt, var būt cilvēkam. Brīži, kad es varu aizbraukt uz vecvecāku mājām Ērģemē un pārcirst malkas bluķi vai vienkārši pagulēt šūpuļtīklā, ir kā svētība. Šajās mājās esmu bijis kopš bērnības un, tur atgriežoties, vienmēr iekļūstu idilliskā miera zonā un divu dienu laikā varu uzlādēt bateriju atpakaļ.

- Kas vēl tev ikdienā rada noskaņojumu, lai tu varētu dzīvot ar prieku?

- Mani iepriecina atsaucīgi, gudri, inteliģenti cilvēki, kuriem ir kaut kas, ko pateikt un ar kuriem ir interesanti būt vienā istabā. Tikpat ļoti kā cilvēki mani iepriecina klusums un miers, un mīksts spilvens. Esmu parasts cilvēks. Man, tāpat kā visiem, patīk gulēt un patīk ēst. Man arī patīk redzēt cilvēkus esam kopā un pavadām labi laiku.

- Pieļauju, ka tu varētu būt vienīgais jaunietis no mūsu puses novadiem, kurš studē Tallinā, Igaunijas Mūzikas un teātra akadēmijā. Kāds ceļš tevi turp aizveda?

- Pēc tam, kad Valkas ģimnāzijā pabeidzu 12. klasi, devos uz Ventspili studēt informācijas tehnoloģijas. Nostudēju pusgadu un sapratu, ka tas nav mans aicinājums. Lēnā garā Ventspilī ieplūstot mūzikas apritē un iepazīstoties ar cilvēkiem, kuri mācījās džeza mūziku Ventspils mūzikas vidusskolā, nolēmu, ka turpināšu sekot savai vēlmei kļūt par labāku mūziķi. Redzēju citus cilvēkus spēlējam, redzēju, kā viņi to dara, lēnā garā sāku saprast, kas tas džezs ir, un tad atskārtu, ka tajā, visticamāk, slēpjas atslēga uz to, ko vēlos. Iestājos Ventspils mūzikas vidusskolā, studēju tur četrus gadus džeza mūziku un pagājušajā gadā pabeidzu kā basists. Īsti par studēšanu šo laiku gan nevar nosaukt. Tā man bija drīzāk koledžas izglītības programma, jo man nebija vispārizglītojošo priekšmetu. Bija tikai mūzika.

Pēc mūzikas vidusskolas man bija izvēle, ko darīt tālāk. Sākotnēji apsvēru studijas Nīderlandē, Amsterdamas konservatorijā, pat aizbraucu un nokārtoju eksāmenus. Taču Amsterdamas konservatorijā ir milzīga konkurence, jo cilvēki no visas Eiropas tur mēģina tikt iekšā. Igaunijā es biju viens no septiņiem vai astoņiem uz vienu vietu, bet Amsterdamā šis skaitlis ir no 50 uz augšu. Beigu rezultātā es no Amsterdamas konservatorijas nedabūju apstiprinājumu par uzņemšanu. Tad man bija atkal jāizlemj, ko darīt, un izlemt nebija grūti, jo iepriekšējā gadā palīdzēju kolēģim Edgaram Rugājam sagatavoties iestājeksāmeniem Igaunijas Mūzikas un teātra akadēmijā. Jau biju nedaudz sajutis šās akadēmijas garšu, un tagad domāju, ka Igaunija ir daudz labāks lēmums. Esmu valcēnietis, un Tallina ir viena vilciena stiepienā no šejienes. Arī studiju gaisotne Tallinā ir daudz eiropeiskāka un brīvāka nekā Rīgā. Igaunija ir cita valsts, ar citu likumdošanu, citu ekonomiku un citu mūzikas tirgu nekā Latvijā. Arī studiju maksai ir nozīme.

- Budžetā Tallinā netiki?

- Budžeta vietas ir igauņiem, taču man kā ārzemniekam studiju maksa ir gaužām pieticīga - 550 eiro gadā. Un tad vēl cilvēkiem ir jautājums, kāpēc es aizgāju studēt uz Igauniju? Igaunijas valsts ir sapratusi, kur ir vērts ieguldīt naudu, un viņi arī redz, ka cilvēks normālos apstākļos nav spējīgs samaksāt lielu naudu par studijām, kas Latvijā ir aptuveni pāris tūkstošu eiro gadā. Tad ir jāņem studiju kredīts, kas pēc tam jāatmaksā padsimt gadus. Mans iemesls, kāpēc es studēju, nekādā gadījumā nav tikai tāpēc, lai dabūtu papīru (diplomu - redakcijas piezīme), vai arī, lai ietu uz lekcijām. Es uzskatu, ka viens no lielākajiem iemesliem, kāpēc vispār ir vērts iet studēt, ir iegūt kontaktus, sapazīties ar cilvēkiem. Piemēram, pasākums “Valka Jam” bija iespējams tikai tāpēc, ka es lielāko daļu viesu, kuri atbrauca, personīgi pazīstu.

- Mūzikā ir tik daudz žanru. Kāpēc tevi no tiem visiem fascinē džezs, turklāt tik ļoti, ka tu to studē (Ilmāra studiju priekšmets ir džeza kontrabass - redakcijas piezīme)?

- Man džezs kā vairākumam cilvēku sākumā bija mistērija, kad īsti nevar saprast, kas tas ir. Daudziem cilvēkiem pirmā ir pretreakcija - džezs, tas ir sarežģīti! Uz skatuves sanāk mūziķi, kaut kas notiek, taču nav īsti skaidra koncepcija, kā tas darbojas. Mana pirmā saskarsme ar džeza mūziku bija, kad vēl mācījos Valkā un uzgāju Somijas trio (klavieres, bītbokseris un ģitārists) ierakstu, kas bija populārās roka un džeza mūzikas īpatnējs sakausējums ar ļoti daudziem efektiem. Par spīti tam, ka es pat īsti nesapratu, ko klausos, zināju, ka tajā mūzikā ir kaut kāda vērtība. Tā bija pirmā reize, kad sapratu, ka klausos džezu. Taču viena lieta ir redzēt video internetā vai klausīties ierakstu, bet pavisam cita - redzēt džeza mūziķus uz skatuves vibrējam un komunicējam, jo džeza mūzika ir komunikācija, cilvēku saspēle, enerģijas apmaiņa. To es piedzīvoju Ventspilī, kādā klubā, kur pulcējās mūzikas vidusskolas audzēkņi. Tur redzēju cilvēkus, kuri muzicē no sirds, atklāti, kaislīgi un spēlē ne tikai džezu, bet arī rokmūziku. Mani tas tik ļoti uzrunāja, ka es gribēju būt tur, darīt to pašu, ko viņi, un tikpat labi un vēl labāk. Sāku lēnā garā pēc tā tiekties. Pēc savas būtības neesmu super mērķtiecīgs un nenormāli centīgs. Varbūt mana centība neizpaužas tradicionālās manierēs. Taču gadi gāja, un džezs kļuva par aizvien lielāku daļu no manas dzīves. Man džezs ir veids, kā mīlēt mūziku, veids, kā dzīvot dzīvi. Mūziķa dzīve ir būšana kustībā, spēja mācēt komunicēt.

- Kā tev radās ideja sarīkot “Valka Jam”?

- Daudzus gadus piedalījos pasākumā “Ventspils Groove”. Tās ir nedēļu garas, intensīvas meistarklases un koncerti, kad pedagogi un Eiropas mērogā atzīti mūziķi dod savus gudrības graudus jaunajiem mūziķiem, strādā ar viņiem, rada mūziku uz vietas. Piedaloties arī redzēju, kas veido šā pasākuma veiksmes formulu. Protams, koncerti, mēģinājumi, privātas meistarklases, - tas viss ir labi, bet to kamolu kaklā es dabūju tad, kad vakarā visi putekļi ir nosēdušies, kad cilvēki ierodas relaksēties, izbaudīt vakaru un pavadīt kopā labi laiku arī džema sesijā. Veiksmes formula ir telpa, skaņa, uzkodas, galdiņi, kas rada šo brīvo atmosfēru, un pietiekami daudz mūziķu. Un, kad rats sāk griezties, to nevar apturēt. Ja mūsu pasākumā Valkā nebūtu nolikts beigu laiks līdz pulksten 1 naktī, tad rats būtu griezies līdz rītausmai.

- Tev nebija bail, ka Valkā publika šāda veida mūziku nepieņems, nesapratīs?

- Es neredzēju iespēju, ka tas varētu izgāzties pat sliktākajā gadījumā. Manā galvā visu laiku bija vīzija par lietu kārtību, par organizatorisko pusi, jo man patīk būt punktuālam. Uzskatīju, ka viss būs kārtībā. Protams, biju satraucies, jo publiskus pasākumus nebiju vadījis, taču centos runāt no sirds. Pēc tam dzirdēju daudz labu vārdu par to, cik Valkā ir skaists kultūras nams. Cilvēki to novērtēja. Noskaņa pasākumā bija burvīga. Skaņu aparatūra - lieliska, par ko paldies Andrim Niklavičam! Cilvēki bija forši. Ēdiens - garšīgs. Esmu laimīgs un pateicīgs visiem cilvēkiem, kuri atnāca un aplaudēja. Paldies viņiem, un liels paldies Valkas novada domei un Valkas kultūras namam, kas daudz palīdzēja, lai viss izdotos.

- Varbūt “Valka Jam” kļūs par tradīciju?

- Jā, jo pirmo pasākumu es pat sauktu par testa versiju, par ieskrējiena veida pasākumu, lai paskatītos, kāda ir Valkas publikas reakcija uz ko šādu. Cilvēki aplaudēja, cilvēkiem interesēja. Domāju, ka šis ir sākums kaut kam foršam.

- Un kā būs ar tevi pašu? Kādu tu saredzi savu nākotni?

- Lai iegūtu bakalaura grādu, man vēl jāstudē divi gadi, ieskaitot šo. Domāju, ka pēc tam maģistrantūru meklēšu Eiropā. Kaut Tallinā mana specialitāte ir kontrabass, džeza basists, es laikam sevi sauktu par basģitāristu. Es mīlu arī tradicionālo džezu, kas ir svings un latīņu mūzika no 40. gadiem un kur ir nepieciešama kontrabasa skaņa. Taču man vairāk patīk basģitāra, tas, kādas tai ir ergonomiskās opcijas, kāds ir solo potenciāls un kādas konfigurācijas.

- Labi, pabeigsi maģistrantūru, un kādas iespējas tev pēc tam būs darba tirgū?

- Lielākā daļa mūziķu, kuri darbojas Latvijā un ne tikai, pārsvarā sevi uztur ar pedagoģiju. Es pieļauju, ka vienā vai otrā brīdī pedagoģija būs tas, ar ko es nodarbošos paralēli mūzikai. Jau šobrīd to nedaudz daru, Valkā vadot ansambļu darbnīcu. Pedagoģija ir drošības saliņa jebkuram mūziķim.

Man ir sapnis, ka tad, kad būšu nobriedis savā gudrībā par to, kas ir džeza mūzika, tad kopā ar saviem tuvākajiem kolēģiem, domubiedriem es varētu pasākt kādu jaunu izglītības kustību džeza mūzikā, popularizējot to bērniem jau sākumskolas vecumā. Džeza mūzika ir ļoti izaicinoša jauniem klausītājiem biezā harmoniskā un ritmiskā konteksta dēļ. Šāda mūzika ir jāklausās. Tas ir tāpat, kā tu aizej uz kino vai teātra izrādi. Džeza mūzika ir jāabsorbē pilnībā, ar visām savām maņām.

Līdz tam, kad es pabeigšu maģistrantūru, gan paies vēl četri gadi no šā brīža. Nezinu, kāds vējš šajos gados man izsvilps caur galvu, nezinu kur es pēc četriem gadiem atradīšos, ko es darīšu, ko spēlēšu, ar ko es būšu. Taču zinu, ka vēlos paturēt sev tuvumā cilvēkus, kuri man ir vismīļākie un vistuvākie, tai skaitā manus kolēģus. Pateicoties viņiem, esmu tur, kur šobrīd esmu. Un tas, ko es vēlos darīt, ir nodarboties ar mūziku, būt uz skatuves, kustināt jaunus projektus un palīdzēt jaunajiem mūziķiem atsperties un darīt lietas, ko viņi vēlas.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Atrod īsto atslēgu dzīvei, kurā var justies laimīgs

Kategorijas