Apgūsim prasmi lepoties

2009. gada 6. decembris 08:24

3015

Katram cilvēkam mūžā derīgi pāris reižu palūkoties tālu zemju brīnumos. Bet par savas zemes patriotiem var kļūt tikai tad, ja esam iemācījušies lepoties ar savu valsti, ar savu novadu, ar savu vistuvāko apkaimi.

Bet sen zināms, ka pravietis dzimtenē dzīves laikā netiek cienīts, un tas pats attiecas arī uz tuvākās apkārtnes dabas un vēstures apzināšanu. Mans bērnības kaimiņš stāstīja par savu draudzību ar Rūdolfu Blaumani, kuru tāpat laikabiedri neesot atzinuši par tādu, ar kuru jālepojas. Atceros viņa salīdzinājumu ar augstu un stāvu kalnu, kura virsotnē deg gaiša uguns - kamēr šī uguns apgaismo tālus novadus, kalna pakājē valda pakrēslis.

Cik nav nācies dzirdēt, ka Valkā un tās apkārtnē nav nekā ievērības cienīga, nekā tāda, ko rādīt tūristiem. Tieši tāpēc izjutu pateicību vides sakopšanas grupas entuziastiem un Mārim Oltem, kuri ar savu ciemošanos daudziem valcēniešiem lika mainīt iesīkstējušos viedokli.

Ceru, ka tagad arī novada vadībai un ierēdņiem radīsies interese par tūrisma apskates objektu sakopšanu, jo Valkas ģeogrāfiskā atrašanās ir pietiekams iemesls, lai pie mums uzkavētos tūristi pat no ārzemēm.

Vairākkārt esmu rosinājis atbildīgos darbiniekus izveidot pastaigu taku no estrādes līdz Līgavu akmenim un tālāk līdz Zāģavotam, bet vienmēr man atbildēts, ka trūkst naudas. Varbūt tagad tā sauktie simtlatnieki to var izdarīt, jo vajadzīgs tikai paplašināt un nolīdzināt jau esošo taku gar Pedeles kreiso krastu gar Sarkano klinti. Tūrisma pārgājienu dalībniekiem maršrutu iespējams pagarināt līdz "Vindedzēm", kur dzimis ģenerālis Radziņš.

Par Līgavu akmeniTeiku par Līgavu akmeni esmu publicējis grāmatā "Akmenim dziļas saknes", kurā gan korektore Pedeli pārlabojusi par Pededzi. Agrāk šī teika publicēta rajona laikrakstā un arī Valgas avīzē mūsu drauga Toivo tulkojumā.

Pirms gadiem piecdesmit akmens bija viegli sasniedzams, mitrā pļaviņa starp akmeni un upi vēl nebija aizaugusi alkšņiem, arī avotiņš, kas it kā radies no raudošās līgavas asarām, bija mazāk aizsērējis. Talcinieku paveiktais ļauj uz šo objektu atkal palūkoties visā krāšņumā.

Romantiskā teika ir fantāziju rosinoša, par šo tēmu varētu sacerēt gan oratorijas, gan operas. Zinām taču, ka Vācijā Lorelejas klints kļuva slavena tieši Heines dzejoļa iespaidā, starp citu, šis dzejolis esot komponēts vismaz 170 reižu.

Piebildīšu, ka Līgavu akmenim ar Zāģavotu nav nekāda sakara. Populārais avots, kura veldzi iecienījuši valcēnieši, savu vērtību slēpj apstāklī, ka ūdens ir viegli jonizēts un zināmā mērā pat dziedniecisks. Labs nogurušu acu skalošanai.

Labā krasta dižakmensŠo iespaidīgu izmēru granītu agrāk bija grūti sameklēt, kaut runas par Mednieku parka lielo akmeni tika dzirdētas. Jau 1956. gadā, kad Jānis Jundzis man izrādīja to, kas pēc postīšanas palicis pāri no Varoņu kapiem, tiku dzirdējis, ka postamenta akmens bloki izkalti no apkaimē rodamiem laukakmeņiem, un viens no "klučiem" ticis apskaldīts kādam dižakmenim Pedeles krastā.

Kad 1988. gada rudenī dibinājās Tautas fronte, publiski rosināju valcēniešus sākt Emīla Meldera veidotā pieminekļa atjaunošanu. Sanāksmes starpbrīdī pie manis pienāca divi apņēmīgi vīri - Kārlis Puķīte un Laimonis Dreimanis - un teica, ka viņi to var nokārtot. Skulptūru atrada ātri, izdevās sameklēt arī vienu no postamenta blokiem, liekas to, kas bija izmantots Staļina uzstutēšanai, bet otrs granīts netika atrasts, un to pilsēta pasūtīja no Somijas vai Karēlijas.

Ka it kā no jauna atklātais dižakmens iepretī Lauktehnikai ir bijis tas, kuram Melderis 1922. gadā atskaldīja prāvu fragmentu, liek domāt skaldīšanas atstātās pēdas, galvenokārt raksturīgais urbums. Kad akmeni vajadzēja pāršķelt saudzīgi, izmantojot ķīļus vai tā saucamo šaušanu, kad izkaltajā caurumā sapildīja amonija salpetri ar cukuru. Pēc kara šādu paņēmienu vairs nelietoja.

Par Valkas akmeni nosauktais milzis ir iezīmīgs arī citā ziņā, jo spēj liecināt par mūsu tālo senču dzīvestelpas enerģētisko sakārtošanu jeb harmonizāciju. Akmens piesaista neredzamās kosmiskās enerģijas, par to pārliecinājās tie, kas mēģināja to fotografēt ar digitālo kameru - akmens šķita paslēpies it kā zem blīvas miglas cepures.

Man šāda veida fotoattēli sakrājušies prāva kolekcija, un pats iespaidīgākais attēls reproducēts uz manas grāmatas "Latvijas mezgli Indras tīklā" vāka - bez baltās miglveida parādības pārsteidz spilgti zila ugunsbumba.

Tas nav viltojums, fotografēts ir Gaujas krastā agri no rīta, bet šo ļoti spēcīgo anomāliju zonu esam nolēmuši ziņkārīgajiem neatklāt. Par anomālajām enerģiju zonām un to ietekmi uz dzīvības procesiem iesaku izlasīt žurnāla "Dārzs un Drava" jaunākajā numurā (novembris-decembris). Pētījuma autore ir ģeoloģijas doktore Lija Bērziņa.

Var apbrīnot seno cilvēku prasmi harmonizēt savu apkaimi, katru akmeni, koku, kalnu un avotu iekļaujot tā sauktajā Indras tīklā. Arī pirmie kristieši savus dievnamus cēla senajās svētvietās, un vienīgi 20. gadsimtā sakrālās sistēmas tika intensīvi postītas. Un kolhozu voluntāri būvētās lopu lielfermas nesa milzu zaudējumus, kad govis masveidā slimoja ar leikozi.

Manos spēkos nav ar kompasu rokā apsekot visu mežu, bet varu droši teikt, ka atradīsies mazāki sistēmu veidojošie akmeņi, kur dižakmens kalpo par sakrālo kalendāru saulgriežu atzīmēšanai. Novada vadībai vajadzētu parūpēties, lai starp meža stādītāju cūku rakumiem izveidotu gludu taciņu no ceļa līdz akmenim.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Apgūsim prasmi lepoties

Kategorijas