Kā podiņš ar vāciņu

2016. gada 29. septembris 00:00

1560

Sestdien daudzviet Latvijā, tostarp arī Valkā, notiks Senioru dienai veltīti pasākumi. Valkā viens no spilgtākajiem senioru pāriem ir Mārīte Magone un Raimonds Reinholds. Viņi ir apbrīnas vērti pensionāri, kuri paspēj ne tikai rosīties divos dārzos, bet arī dziedāt vairākos pašdarbības kolektīvos, pašiem rīkot un apmeklēt pasākumus, kā arī teātru izrādes, kopā ar draugiem svinēt jubilejas, četriem mazbērniem būt jaukiem mamsim un papītim. Vārdu sakot, aizejot no aktīvā darba, abi turpina dzīvot ar pilnu krūti.

Sarunā aktīvais senioru pāris atzīst, ka viņu vislielākā likteņa dāvana ir būt kopā, dzīvot ar līdzīgām interesēm, kā arī joprojām nežēloties par veselību. Katrā ziņā zālēm lielas naudas no ģimenes budžeta neesot jāatdod.

Nesaprot, kā var sēdēt

tikai mājās

Mārīte pēc dabas ir daudz skaļāka un pamanāmāka, jo visu savu mūžu ir bijusi spilgta, bijušajā Valkas rajona teritorijā pazīstama personība. Savukārt Raimonds ir precīzs, pedantiski kārtīgs, piekāpīgāks un daudz, daudz mierīgāks cilvēks. Taču abi kopā viņi ir kā viens vesels un rada pārliecību, ka arī vecumdienās dzīve ir skaista un piepildīta. Gan ar noteikumu, ka paši ir aktīvi un dzīvespriecīgi cilvēki.

Mārīte nesaprot, kā cilvēks, aizejot pensijā, var sēdēt tikai mājās vai, labākajā gadījumā, rušināties pa dārziņu un reizēm, tiekoties ar līdzcilvēkiem, apspriest savas vainas, aprunāt citus vai pārrunāt televīzijas seriālos redzēto. Tā gan neesot, ka Mārīte vispār neskatās televīziju. Kopš viņai vairs nav jāiet uz darbu, diena sākas mierīgi ar seriāla “Mīlas viesulis” noskatīšanos. Vēl Mārīte fano par itāļa Roberto Meloni pavāršovu “La Dolce Vita”, kas skatāms Rīga TV24 televīzijas kanālā. Raimonds savu brīvo laiku gan netērējot seriāliem. Tā vietā viņš ir kaislīgs sporta kanālu skatītājs, avīžu lasītājs un krustvārdu mīklu minētājs. Taču viņiem abiem joprojām kā svaigs gaiss nepieciešams būt cilvēkos un darīt noderīgas lietas sabiedrības labā. Atklāti sakot, vieglāk būtu uzskaitīt, ko viņi nedara, nevis nosaukt aktivitāšu un sabiedrisko pienākumu sarakstu. Jāatzīst, tādi pensionāri kā Mārīte un Raimonds Latvijā nav daudz. Pateicoties Mārītes prasmei rakstīt projektus, šogad pielikts punkts senioru jauktā kora “Dziesmu rota” dalībnieku tērpu ieguvei. Kā saka Mārīte – dziedātāji ir apģērbti no galvas līdz kājām. Abi ir aktīvi pilsētas Dāmu kluba dalībnieki un novada literārās apvienības biedri. Mārīte atzīstas, ka bez vīra draudzīgā atbalsta un šoferēšanas daudz kas neizdotos. Mārīte un Raimonds ir tie, kas pilsētas kultūras namā organizē sirsnīgos tējas vakarus sveču gaismā ar dziedāšanu un tikšanos ar literātiem. Pateicoties Mārītes nerimstošajai enerģijai un uzņēmībai, dienas gaismu ieraudzīja literārās apvienības darbu kopkrājums “Ritums”. Pašlaik pa galvu maisoties ieceres par otras grāmatas izdošanu. Abi ir senioru kora “Dziesmu rota” un kultūras nama dziesmu draugu kopas “Nāburgi” ilggadēji dalībnieki, turklāt, uzsākot jauno sezonu, Mārītei jāuzņemas kolektīva vadības stūre. Viņa atzīstas, ka šis pienākums drusku baida, bet laiks rādīs, vai kolektīvs spēs pastāvēt un noturēt savu īpašo “nervu”. Tikko viņi ir atgriezušies no Dānijas galvaspilsētas Kopenhāgenas, kur kopā ar Limbažu un Alojas tautas mūzikas grupu “Kokle” piedalījās pasaules tautas mūzikas dienās. Valcēnieši šajā kolektīvā darbojas jau trešo gadu. Cik atļauj laiks un personīgie līdzekļi, tik valcēnieši ar limbažniekiem dodas koncertceļojumos ārpus Latvijas robežām.

Ja ir vēlme darboties, viss sanāk

To, ka kaut kas nevarētu sanākt, dzīvesbiedri pat nepieļauj. Ja vien pašiem ir vēlme darboties, viss sanāk! Turklāt bez sabiedriskajām aktivitātēm Mārīte un Raimonds ir lieliski un izpalīdzīgi draugi. Daudziem no draugu loka gadu nasta liek manīt savu, bet Mārīte un Raimonds ir no tiem, kas neprasot sniegs palīdzīgu roku, izvadās, kur vajag, un vēl kopā jautri nosvinēs svētkus.

“Vai jūs zināt, ka mēs, pensionāri, jubilejas svinam kafejnīcās? Par katru no tām varam jums pastāstīt,” smejas abi seniori. Viņiem ir nemainīgs dārza draugu loks, kuri izlēmuši, ka mājās pagatavot mielastu nemaz nav tik izdevīgi, tāpēc svētkus svin ārpus mājām. Viņi regulāri apmeklē teātra izrādes Rīgas teātros.

Jautājot, vai mūsdienās ir daudz pensionāru, kas tā var atļauties kafejnīcas un teātrus, abi atzīstas, ka kopš vairs nestrādā algotu darbu, arī viņiem ir jārēķina līdzi ienākumiem un jābūt prātīgiem. Mārīte smej, ka Raimonds maksā par komunālajiem pakalpojumiem, bet viņa pērk gaļu. Raimonds tam mēģina iebilst, atklājot, ka viņš pērk arī maizi un biezpienu.

Klausoties abu dialogu, neviļus aizdomājos, cik labi, ka dzīvē satiekas īstie cilvēki, par kuriem mēdz teikt – kā podiņs ar vāciņu. Abi atzīstas, ka novērtē šo likteņa dāvanu – būt kopā un dzīvot tā, kā pašiem tīk, nevis kā spiež apstākļi. Abi cenšas nedomāt, kas notiktu, ja kāds sāktu slimot. Tā vietā labāk domāt gaišas domas un darīt labas lietas, nevis sūkstīties par visu, kas ienāk prātā. Uz jautājumu, kas viņiem abiem pietrūkst, dzīvesbiedri kopā izsaucas: “Laiks!” Mārīte vēl piebilst – mājdzīvnieks kaķis un laiks grāmatu lasīšanai. To ir vesels grāmatplaukts, kas piepildīts ar domu, ka, aizejot pensijā, nu tik varēs lasīt un lasīt. Nekā! Kas attiecas uz kaķi, tad abi saprot, ka viņu dzīvesveids nav piemērots nabaga kaķītim, kuram bieži būtu mājās jābūt vienam un jācer uz kaimiņu labvēlību. Mārītei ir cerība, ka tomēr kādreiz mājās reiz murrās kaķis, bet tikai tad, kad viņi vairs neskries riņķī pa pasauli. Cerams, ka tas nebūs tik drīz, jo abiem lieli plāni. Abi cer atkal pavasara pusē rīkot Raimonda kausa izcīņas turnīru galda tenisā. Tā ir vīra lielā aizraušanās, lai neierūsētu ne tikai fiziskais ķermenis, bet arī smadzenes. Tā esot viņa recepte, lai vecumdienās dzīvotu pilnu krūti. Un, protams, dzīve kopā ar aktīvo sievu, kas neļauj ne sevi žēlot, ne sūdzēties par dzīvi. Viens otru stutējot un pieskatot, laiks aizrit nemanot, bet tik un tā tas sagādā neizmērojamu prieku un baudu.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Kā podiņš ar vāciņu

Kategorijas