Juris Vaivads: Par vainas apziņu

2009. gada 25. novembris 13:08

1701

Neliegšos - kā skolotājam, vadot mācību stundu, dažkārt ir nācies krasi mainīt stundas darba plānu. Redzot, ka lielais vairums skolēnu neizprot tēmu, neuztver viņiem skaidroto, apstājos un sāku savādāk, līdz rezultāts ir sasniegts.

Protams, vēlāk sajūta nav laba, jo saprotu, ka, strādājot pēc iepriekš sagatavotā plāna, esmu kļūdījies, neņēmis vērā kādus faktorus, lieki iztērējis gan bērnu, gan savu laiku.

Neskatoties uz visām šīm pēcgaršas rūgtajām mielēm, esmu gatavs tās izbaudīt, jo skaidri zinu - tā ir mana, konkrēti mana atbildība un pienākums: palīdzēt skolēniem saprast objektīvo realitāti, gan mācību priekšmeta, gan vispāreksistenciālā līmenī.

Neesmu, protams, arī gatavs skaidrot un pārskaidrot bezgalīgi, jo vienmēr ir kāds, kas nesaprot un negrib saprast, arī tā ir darba daļa, kas jāpieņem kā nenovēršamība. Es runāju par gadījumiem, kad ir šī iekšējā sajūta - „neesmu izdarījis visu", nevis viņi nav mācījušies, viņi nav klausījušies, bet es esmu bijis paviršs. Un, ja ir tā, tad nav nekādas kopējas atbildības, ir konkrēta atbildība man, kas nav izdarījis savu darbu.

Ja es kā skolotājs (kuru viena no profesionālām „slimībām" ir nemaldīguma oreols, vismaz skolēnu un ģimenes locekļu priekšā) to varu atzīt, kāpēc savas kļūdas un muļķību nevar atzīt mūsu valsts augstākie priekšstāvji?

Domāju tāpēc, ka kļūdu un muļķību nav - ir precīzs aprēķins un savtīgas intereses, ir liekulība, krokodila asaras un augstprātība. Ir vienaldzība, nežēlība un bailes no atbildības.

Kāpēc pēdējā laikā gandrīz katrā pie varas esošu cilvēku vai „pietuvināto" (ha, ha) publiskajās runās, intervijās un tamlīdzīgos komunikatīvos pasākumos piesauc kolektīvo vainas apziņu? Sak' nebūtu jūs, muļķi, ņēmuši tos kredītus, nebūtu centušies dzīvokli vai mašīnu pirkt, nebūtu studēt savus bērneļus laiduši, nebūtu tā riktīgi „pa trekno" dragājuši, i tagad būtu labi, gan maizītei jums sanāktu, gan mums nebūtu jāstreso.

Nekādas kolektīvās vainas nav, tāpat kā nav nekādu „trekno gadu". Vienkārši bija un ir valsts izlaupīšana, kuru piesedzot kā ar miglu, pa pilei „treknumu" atmeta 90-to gadu noskrandušajiem skolotājiem, mediķiem, policistiem un pārējiem pingvīniem. Ko no treknuma baudījuši pensionāri, daudzbērnu ģimenes, piecu govju zemnieki, zinātnieki un bērnudārzu pedagogi? Varbūt pārāk viegli izdzīvojuši - atraduši no melno santīmu pārskaitīšanas katru dienu, izlaidušies izšķērdētāji tādi!

Brīnišķīgi skan arī prātula, ka jāsāk mainīties un jāsāk ar sevi. Lielākā tiesa, kas to saka, neapzinās, ka šiem vārdiem nav seguma, vienkārši - tie izklausās jauki un ļoti cilvēciski, reizē gudri un sakrāli. Es domāju, ka risinājums ir daudz prozaiskāks, cilvēkiem jāizvērtē, ko grib sasniegt savā atlikušajā mūžā, kādi ir pieejamie resursi, lai to īstenotu, kas ir galvenie traucējošie iemesli un kā tos novērst.

Tieši tāpat kā uz indivīda attīstību, tā uz valsts izaugsmi iedarbojas dažādi ierobežojošie faktori. Diemžēl Latvijā šis galvenais uzplaukumu bremzējošais, pareizāk sakot, nepieļaujošais spēks ir mūsu valsts augstākajos varas ešelonos mītoši konkrēti cilvēki, ne abstrakta ierēdņu masa, ne „ļaunās" partijas kā tādas, bet konkrēti vīri un sievas, kas pieņem lēmumus, paraksta vienošanās, neko nepaskaidrojot, jo nav jāzina, atpūšas naktslokālos, vizinās ar jahtām, dažu gadu laikā kļūst par multimiljonāriem, smēķē Kubas cigārus, maina sievas kā zeķes, ņem kukuļus, veido shēmas, iepērk īpašumus, pārdod sirdsapziņu.

Nožēlojama un reizē pretīga man šķiet, mūsu varas spices cenšanās pēdējā laikā spēlēt uz nacionālās nots. Izskatās, ka šiem ļaudīm ir pilnīgi vienaldzīgi, ka, turpinot šādā garā, diena, kad Latvija būs divkopienu valsts, sliktākajā Ziemeļīrijas variantā, nav aiz kalniem. Protams, savu devu ogļu piemet arī radikālā krievu daļa. Šajā eskalācijas vilnī daudzi cer „izsprukt sveikā" - saglabāt savu ietekmi un varu, nerēķinoties ar neko. Tas ir bēdīgi, ka vēl joprojām ir cilvēki, kas lēti uzķeras uz āķa ar ēsmu - „krievi nāk".

Tas ir arī bīstami, jo nespējot rast vienošanos starp visiem Latvijas iedzīvotājiem par turpmāko valsts attīstības gaitu, pastāv iespēja zaudēt pašu valsti.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Juris Vaivads: Par vainas apziņu

Kategorijas