Politikas stunda ar bēgli no Sīrijas

2016. gada 10. novembris 09:34

180

Jasirs Abeits ir sīriešu bēglis, kurš jau gadu kopā ar sievu un meitām, bēgot no kara patvēries Vācijā. Jens Grabovskis skolā, kurā mācās imigrantu bērni, māca vācu valodu. Jasirs tagad ir viņa asistents un palīdz komunikācijā ar skolēniem, kuru dzimtā valoda ir arābu.

Smiltenes tehnikuma trešo kursu audzēkņi politikas un tiesību stundā, apgūstot tematu migrācija, tikās ar Jasiru un Jenu. Jauniešiem tā bija unikāla iespēja vienlaikus dzirdēt divus īpašus stāstus.

Jasirs tehnikuma audzēkņiem rādīja fotogrāfijas, kurās redzami Sīrijas cilvēki un skaistākās pilsētas pirms kara – arhitektūras pērles, ar kurām ļaudis lepojās simtiem gadu, greznas mošejas. Jaunieši bauda brīvdienas diskotēkā un atpūšas pludmalē...

Dažu gadu laikā senās ēkas pārvērstas graustos. Vairāk nekā seši miljoni sīriešu devušies bēgļu gaitās, tūkstošiem cilvēku gājuši bojā, apmēram 300 000 ieslodzīti cietumos.

Jasirs dzimtenē ieguvis juridisko izglītību. Pirms aizbraukšanas no dzimtenes strādājis tiesā. Ģimenei netālu no Damaskas piederējis skaists, labiekārtots dzīvoklis, no kura tagad vairs nav palicis pāri tikpat kā nekas. Jasirs lepojas ar savas dzimtās valsts kultūru un valodu, kas ir viena no senākajām pasaulē. Viņš rāda tehnikuma jauniešiem arābu burtus - tie atgādina miniatūras glezniņas. "Kādreiz Sīrijā draudzīgi sadzīvoja visu tautību un ticību pārstāvji. Svinējām gan islāma, gan kristiešu reliģiskos svētkus. Lai izprastu Sīrijas vēsturi un kultūru, jāņem vērā, ka apmēram tūkstoš gadus Sīrijā valdīja romieši, pēc tam ienāca musulmaņi.”

Jasirs centās jauniešiem vienkāršotā veidā pastāstīt par militāro konfliktu Sīrijā, godīgi atzīstot, ka attiecībā uz šo tematu jautājumu joprojām ir vairāk par atbildēm. “Jau piecdesmit gadus Sīrijā valda diktatūra. Ir policija un tiesa, bet taisnības un brīvības nav. Vairāk nekā pusi valstij piederošās teritorijas kontrolē “Islāma valsts”. Viņi ir gandrīz visur, kur pieejama nafta... Sīrijā ienākuši daudzi, kas publiskajā telpā saka: “Mēs esam ar tautu, par tās brīvību,” bet realitātē notiekošais vēsta par pretējo... Sīrijā šobrīd ir visi, izņemot pašus sīriešus. Daudz kaujinieku no Afganistānas, Irākas un Pakistānas, kas nepārstāv nevienu valsti, bet islāmu. ” Jasirs rāda fotogrāfijas, kurās redzams, kā tūkstošiem sīriešu viņa dzimtenē pirms sešiem gadiem pirmoreiz uzdrīkstējās iestāties par vārda brīvību. Viņiem pretī izgāja karaspēks...”

Ir arī daudz tādu fotogrāfiju, kuras bēglis nolemj jauniešiem labāk nerādīt – tajās redzami viņa tautieši, kas dažādos apstākļos gājuši bojā.”

“Sākoties pilsoņu karam, tūkstošiem ģimeņu pārcēlās uz Jordānu,” stāsta Jasirs un rāda fotogrāfijas no bēgļu nometnēm. “Miljoniem bērnu vairs neapmeklē skolu. Lielākie piegādā ģimenei dzeramo ūdeni un veic citus nepieciešamākos darbus, mazie laika lielāko daļu pavada rotaļās. Viņi visi ļoti grib dzīvot...”

Jens stāsta, kā skolā, kur viņš strādā par skolotāju, bērni katru dienu saņem ziņas par draugiem un tuviniekiem, kas gājuši bojā. “Daudzi no šiem bērniem redzējuši tādas lietas, kas viņu vecumā nebūtu jāredz. Tas viss, protams, nav palicis bez sekām. Piemēram, vienreiz, kad laukā pēkšņi sākās pērkona negaiss, divi skolēni sāka trīcēt kā apšu lapas un gandrīz nokrita no krēsliem. Viņi domāja – sākusies bombardēšana...

Vācija šobrīd iegulda lielus līdzekļus imigrantu izglītošanā. Vienīgi cenšamies mācīties no pašu un citu valstu pagātnes kļūdām – bēgļiem nedodam iespēju dzīvot visiem kopā, radīt vidi, kur viņi varētu veidot valsti valstī – ar savu valodu, tradīcijām utt. Ņemot vērā nesenos notikumus, Vācijas valdība attiecībā uz bēgļu uzņemšanu bija spiesta izstrādāt stingrākus noteikumus. Bēgļa statusu piešķir tikai tiem patvēruma meklētājiem, kuriem patiešām ir pamatots iemesls pamest savu valsti. Piemēram, karš.”

Jens strādā skolā, kur mācās dažādu tautību imigrantu bērni no Itālijas, Grieķijas, Maķedonijas, Irākas, Afganistānas, Sīrijas un Kanādas. “Vairākumam no viņiem dzimtene ir Sīrija un Irāka. Viņi visi ir bērni un neviens viņus nevar vainot par to, ka viņi ir šeit. Katram no šiem bērniem ir savs stāsts. Piemēram, skolā vienu brīdi mācījās ļoti jauks albāņu puisis Alberts. Klase viņu ļoti mīlēja. Albertam nekad nebija naudas un viņš visu laiku staigāja vienās un tajās pašās drēbēs. Klasesbiedri savāca naudu un uzdāvināja viņam futbola bumbu un kreklu ar Vācijas izlases simboliem. Taču kādā dienā Alberts vairs skolā neieradās – viņa ģimenei nebija tiesiska pamata atrasties Vācijā, tāpēc viņus aizsūtīja atpakaļ uz Albāniju. Vācijā tas viss notiek pieklājīgi – cilvēkus divas trīs nedēļas iepriekš pabrīdina un tad agri no rīta atbrauc pakaļ un aizved. Nesen vēl vienas manas audzēknes vecāki saņēma šādu vēstuli. Viņi prasīšot politisko patvērumu Spānijā vai Beļģijā. Meklējot patvērumu citās valstīs, šī meitene labi apguvusi vācu, itāļu un franču valodas. Politisko situāciju Albānijā nevar salīdzināt ar Sīriju, taču arī tur cilvēkiem, kas neieņem augstus amatus, dzīve ir ļoti smaga.

Bērniem imigrantu skolā ir ļoti atšķirīgs izglītības līmenis. Daudzi vairākus gadus nav apmeklējuši skolu. Vispirms viņiem māca vācu valodas pamatus, tad pakāpeniski visu pārējo, t.sk. Eiropas vēsturi un kultūru. Vārds politika vairākumam bēgļu asociējas ar diktatūru. Bērni, kas pieraduši, ka par katru mazāko pārkāpumu tiek fiziski sodīti, mēnesi pamācījušies Vācijas skolā, sēžot, sāk celt kājas uz galdiem... Ar viņiem daudz jārunā par to, kāpēc svarīgi būt pieklājīgiem arī tad, ja par nepieklājīgu uzvedību nesaņems sodu.

Tajā pašā laikā vairākums imigrantu bērnu un jauniešu, īpaši tie, kas nāk no Sīrijas un Irākas, ir ar ļoti augstu motivāciju mācīties. Daudzi astoņos mēnešos vācu valodu apgūst tādā līmenī, ka zināšanu ziņā var droši stāties blakus ģimnāzijas audzēkņiem, kas mācījušies septiņus gadus. Šo bērnu vecāki labi apzinās, ka viņu dzīves pamats ir laba izglītība.

Taču sākums bieži ir ļoti smags. Skolā izveidotas arī atbalsta grupas. Divtikt grūti sākt mācīties četrpadsmit piecpadsmit gadu vecumā. Bērniem, kas līdz šim runājuši tikai arābu, kurdu vai turku valodā, bieži mācības jāsāk ar alfabētu, pēc tam mācām viņus lasīt un rakstīt,” stāsta Jens.

“Dzimtenē mums bija tikai viena iespēja – agrāk vai vēlāk iet bojā,” atzīst Jasirs. “Tiem, kas gribēja palikt dzīvi, neatlika nekas cits kā bēgt.”

Neilgi pirms aizbraukšanas no Sīrijas Jasirs aicināts stāties armijā. “Taču nevēlos nevienu nogalināt vai nonākt situācijā, kurā, ja gribu palikt dzīvs pats, jānogalina kāds cits,” atzīst Jasirs un rāda fotogrāfijas, kurās viņa meitiņas – divpadsmit gadus vecā Dala un desmitgadīgā Maija kopā ar draudzenēm atgriezušās no ceļojuma. “Sīrijā viņām nebūtu nedz ceļojumu, nedz skolas.”

Jasiram ar meitām paveicies – viņi uz Vāciju devušies no Libānas ar lidmašīnu. “Vispirms gan vajadzēja nokļūt Libānā. Braucām ar mašīnu. Tā kā ceļā bija neskaitāmi kontrolpunkti, salīdzinoši īsais ceļojums aizņēma 11 stundas. Taču bēgļiem ekskluzīvo iespēju – lidot pa taisno uz Vāciju varējām atļauties tikai tāpēc, ka mūs jau gaidīja sieva, kura bija ieguvusi bēgles statusu un saņēmusi atļauju – apvienot ģimeni. Viņai “ceļojums” uz Vāciju bija daudz garāks – caur Turciju, Grieķiju, Itāliju un Austriju. Līdz brīdim, kad saņēmām atļauju apvienot ģimeni, pagāja deviņi mēneši. Visu šo laiku kopā ar meitiņām kā vientuļais tēvs dzīvoju Sīrijā un gaidīju... “

Jasira māsīca no Grieķijas uz Vāciju gāja ar kājām. Ceļā pavadīja divus mēnešus. “Tūkstošiem cilvēku gājuši bojā, mēģinot tikt pāri jūrai,” nopūšas bēglis.

Agrāk viņš labāk par vācu valodu runājis angliski. Tagad, pēc intensīviem astoņu mēnešu vācu valodas kursiem, angļu valodā sāk pietrūkt vārdu.

Dzimtenē Jasirs bija pieradis pie lielākas rocības. Ģimenei nevajadzēja “knapināties”. Šobrīd viņa vienīgais iztikas avots ir neliels pabalsts. Taču sīriešu bēglis ir neizsakāmi pateicīgs par iespēju izvēlēties brīvību, nevis karu. Viņš strādā kā brīvprātīgais darbinieks skolā un gatavs darīt visu iespējamo, lai augstākajā līmenī apgūtu vācu valodu un papildinātu zināšanas savā izvēlētajā profesijā. Tad viņš varēs strādāt par jurista asistentu. Tiesa, līdz šim brīdim vēl tāls ceļš ejams – tas prasīs vismaz trīs gadus. Vācijā viņš nekad neieņems tik augstu amatu kā dzimtenē, bet Jasirs ir laimīgs, ka varēs strādāt savā profesijā. Viņam ir 48 gadi un vēl tik daudzkas priekšā... Runājoties ar tehnikuma audzēkņiem, Jasirs atzīst, ka labprāt iemācītos arī latviešu valodu.

Vislabprātāk viņš, protams, atgrieztos dzimtenē. “Taču pat tad, ja notiktu neticamais un karš tuvākajā laikā beigtos, Sīrijā arī pēc piecpadsmit gadiem vēl nebūs brīvības. Šajā konfliktā iesaistīti pārāk daudzi. Katrs ar savām, viņam vien zināmām interesēm...

Labi apzinos – paies vairāki gadi, kamēr pilnībā izpratīšu Vācijas kultūru un tradīcijas.. Taču šeit varu mācīties un sūtīt skolā bērnus, mierīgi strādāt un nodoties vaļaspriekiem. Kaut vai savā vecumā doties uz gleznošanas kursiem. Sīrijā par to visu vēl ilgi varēs tikai sapņot...”

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Politikas stunda ar bēgli no Sīrijas

Kategorijas