“Pāri domām, pāri skaņām...”
Smiltenes jauktais koris “Vidzemīte” ar koncertu “Pāri domām, pāri skaņām...” pilsētas kultūras namā nosvinēja 35 gadu jubileju. Labs iemesls, lai uz brīdi apstātos, atcerētos skaistākos kopā pavadītos brīžus un padomātu par jauniem izaicinājumiem...
“Vidzemīte” dibināta kā padomju saimniecības “Vidzeme” pašdarbības kolektīvs. Pirmajos gados kolektīva mēģinājumi notika ciema padomes ēkā Vidzemē. “Korī dziedāja arī saimniecības direktore Lilija Plūme ar kungu. Kolektīvā valdīja dzelžaina disciplīna – ja kāds neieradās uz mēģinājumu, tam nākamajā dienā “ar paskaidrojumu zobos” nācās iet “uz paklāja.” Katru gadu, vērtējot padomju saimniecības, ņēma vērā arī kolhoznieku dalību un panākumus pašdarbībā. Tāpēc tiem, kam zilonis ausis pavisam nebija nobradājis, gandrīz vai piespiedu kārtā vajadzēja dziedāt. Gan slaucējām, gan traktoristiem, gan grāmatvežiem, gan šoferiem... Mobilizēti tika visi,” atmiņās dalās Andris Karlivāns, viens no “Vidzemītes” visu laiku spožākajiem otrajiem basiem, kuru nesekmīgi pie sevis mēģinājis pārvilināt ne viens vien pašdarbības kolektīvs.
Ar savu sargeņģeli
Taču laiki mainījās un korī palika tie, kuriem no sirds patika dziedāt un kuriem “Vidzemīte” bija kļuvusi par otru ģimeni. Tā par kori saka arī abas diriģentes, ilggadējās Smiltenes mūzikas skolas vokālās pedagoģes – Dzidra Jēkabsone un Baiba Žēbina. Dzidra Jēkabsone sadarbību ar “Vidzemīti” sāka kā kormeistare. “Kad kora pirmais diriģents Tālis Veismanis mani uzaicināja, sirds jau gan mazliet trīcēja,” ar smaidu atceras skolotāja. “Jaunībā biju izmēģinājusi, ko tas nozīmē. Zināju – viegli nebūs, bet pamazām sākām strādāt. Tad vienā brīdī situācija strauji mainījās. Tālim bija citi plāni, un koris pēc XX Vispārējo latviešu dziesmu un X Deju svētku koncerta mani vienbalsīgi ievēlēja par diriģenti. Ātri vien sapratu – lai kaut ko sasniegtu, ar vienu diriģentu ir par maz, tāpēc aicināju talkā kolēģi Baibu. Pa šiem gadiem esam labi sastrādājušās. Cenšamies gan viena otru, gan katru koristu pieņemt tādu, kāds viņš ir. Strādāt ar pieaugušajiem ir daudz grūtāk nekā ar bērniem, jo viņi vairāk ieciklējas sevī,” atzīst diriģente. “To var arī saprast – daudzi uz mēģinājumu atnāk pa taisno no darba, noguruši. Taču vislielākais gandarījums ir par to, ka koris aug un attīstās. Ar labiem panākumiem esam piedalījušies visos dziesmu un deju svētkos. Skatēs lielākoties saņemti pirmās pakāpes diplomi. Smiltenē bijām vieni no pirmajiem, kas sāka dziedāt baznīcā. Jau tad, kad tas vēl nebija modē un draudēja ar represijām. Mūs tās, par laimi, neskāra, jo cilvēki jau pamazām sāka saprast, cik tas ļoti vajadzīgs. Pirmajos koncertos arī pašiem dziedātājiem no tās īpašās auras, kas ir baznīcā un garīgajās dziesmās, acīs riesās asaras. Līdz pat šim brīdim neviens no koristiem nekad nav bijis jāpierunā dziedāt garīgo repertuāru. Izdziedāta lūgšana – tas ir spēks no augšienes.” Abas diriģintes ir pārliecinātas – “Vidzemītei” ir savs sargeņģelis. Visas kora lielākās jubilejas atzīmētas ne vien ar koncertu kultūras centrā, bet arī baznīcā. Šoreiz koncerts Smiltenes evaņģēliski luteriskajā baznīcā notiks 17. decembrī plkst. 16. “
Neviens nepiederam tikai sev pašam
Koris kopā piedzīvojis arī grūtus laikus. Padomju saimniecības pastāvēšanas pēdējos gados, kad mēģinājuma telpas savā varā pamazām pārņēma laika zobs, dziedāts pat mēteļos. Tā, ka redzama elpa. Dziedātāji joprojām ir pateicīgi Smiltenes bijušās 1. pamatskolas direktorei Ļubova Ņikiforovai par to, ka viņa, kad koris palika bez pastāvīgas mājvietas, divus gadus mēģinājumiem uzticēja savas skolas zāli, neprasot par to ne mazāko atlīdzību. Toreiz koristi uz visiem pasākumiem brauca par saviem personīgajiem līdzekļiem. Tostarp arī uz Ziemeļu un Baltijas valstu dziesmusvētkiem. “2002. gadā rakstījām iesniegumu Smiltenes novada domes priekšsēdētājam ar lūgumu kori pieņemt kultūras centra paspārnē,” stāsta Dzidra Jēkabsone. “No tā brīža korim sākās labāki laiki.” Arī diriģentei pēc vairāk nekā divdesmit gadiem izmaksāja pirmo algu. “Taču tas pilnīgi noteikti nav tikai algas darbs, bet vairāk - sirds un gara darbs, no kura nevar atiet ne dienu, ne nakti,” atzīst Dzidra Jēkabsone. “Kā saka diriģents Māris Sirmais: “Korī nevar būt egoists.” Arī vienā no evaņģēlijiem lasām: “Mēs neviens nepiederam sev pašam.” Tas, protams, domāts kā garīgais teksts, bet uzskatu, ka tas pats attiecas arī uz sadzīvi un uz mums uzticēto darbu.”
“”Vidzemīte” ir nākamā, pie kuras kavējas gandrīz visas manas domas ārpus darba,” saka arī diriģente Baiba Žēbina. No mūsu ģimenes korī esam iesaistīti pieci cilvēki. Savukārt pārējie radinieki zina: koncertu dienās jebkādi citi pasākumi jāatceļ.”
Katarse un veselums, kurā svarīgs ikviens
Jubilejas koncerta programmu veidoja korim īpašās dziesmas – daudzveidīgas gan skanējuma, gan izpildījuma ziņā. Madaras Kalniņas daudzkrāsainās tautasdziesmu apdares. Ingas Sīmanes vijoles vitālais stāstījums. Ritmu un tembru daudzveidība Pētera Vilka basģitāras spēlē. Īpašā noskaņa, kas koncertā ienāca Zaigas Petrovskas sintezatora izpildījumā. Emocionāli piesātināto Raimonda Tigula dziesmu “Lec, saulīte!” papildināja Egijas Abarovičas un Reiņa Rešetina profesionālā saspēle laikmetīgajā dejā. Tas viss kopā arī palīdzēja veidot to netveramo un vārdos neizsakāmo pasauli - pāri domām, pāri skaņām...
Skaistākais kompliments, ko diriģentes saņēmušas pēc koncerta – “Vidzemīti” ir bauda gan klausīties, gan skatīties. “Taču tas ir ārkārtīgi liels darbs – dabūt laukā no cilvēkiem statiskumu, panākt to īpašo mirdzumu viņu acīs,” atzīst diriģentes. “Paldies ikvienam koristam, kurš savu iespēju robežās apmeklēja mēģinājumus un bija gatavs ieguldīt lielāku darbu nekā ikdienas mēģinājumos. Tāpat pateicamies ikvienam, kurš ar savām idejām un darbu palīdzēja pasākuma organizēšanā. Īpaši jau kora prezidentei Ingai Štrālei un fotogrāfei Ingai Zaļkalnei, kura atlasīja fotogrāfijas no skaistākajiem kopā piedzīvotajiem brīžiem.
Koris – tas ir veselums, kurā ārkārtīgi svarīgs ikviens dziedātājs. Ja gribi salikt rokas lūgšanā, bet tev viena pirksta nav, tad viņa nav...”
“Brīdis, kad pēkšņi rodas “saslēgums” starp balsīm – man tā ir katarse,” saka Dzidra Jēkabsone. “To panākt visgrūtāk.” “Arī koncertu sajūta, šie mirdzošie, uz tevi koncentrētie dziedātāju skatieni un prieks, par to, ka skan daudz labāk nekā mēģinājumā – tas sagādā vislielāko gandarījumu un dod spēku strādāt turpmāk,” papildina Baiba Žēbina. “Un vēl, protams, ir liels prieks, redzot, kā cilvēki dziedot pārmainās. Reizēm atnāk pavisam noguruši, īgni un kašķīgi, bet mājas aiziet smaidīgi, pabijuši citās domās un pasaulē. ”
“Par to jau aizvien vairāk runā arī presē – mūzika dziedina gan fiziski, gan garīgi. Liela nozīme ir arī elpošanas vingrinājumiem. Citi iet uz jogu, mēs – uz kori,” smaida Dzidra Jēkabsone.
“Lielā labestība, kas staro no šā kolektīva, un apziņa, ka šeit vienmēr esmu ļoti gaidīta, arī ir tā, kas mani visvairāk motivē sadarboties ar “Vidzemīti”. Kaut nu jau vairākus gadus vairs nedzīvoju Smiltenē,” atzīst daudzsološā komponiste un mūzikas pedagoģe Madara Kalniņa. Viņa, dziedot “Vidzemītē”, piedzīvojusi pirmos dziesmusvētkus. “Tas, ka man ir bijusi iespēja pašai dziedāt jauktajā korī, viennozīmīgi ietekmējis arī radošo procesu.” Tagad koris ar nepacietību gaida katru komponistes tautasdziesmu apdari. Sadarbībā ar Madaru izskanējušas dziesmas, kuras dziedātas gandrīz ikvienā lielākā koncertā - “Tumša nakte, zaļa zāle”, “Div’ pļaviņas es nopļāvu”, “Kur gaimiņa zila ausa”. Komponiste “Vidzemītei” novēl arī turpmāk būt radošai un dziedot saglabāt acīs to īpašo mirdzumu, kas tā patīk arī klausītājiem.
Firmas zīme – humora dzirksts
Abas diriģentes - tāpat kā koristi - atzīst, ka īpaši vienojošas korim bijušas kopīgās ekskursijas un ārzemju braucieni, kas parasti apvienoti ar koncertēšanu. Daudziem tie bijuši pirmie ceļojumi ārpus Latvijas. “Katram tad ir iespēja parādīt sevi no pavisam citas puses, atklāt talantus, par ko citi reizēm pat nenojauš. Šie braucieni vēl vairāk nostiprina saikni, kas izveidojusies kopīgā darbā, dziedot,” atzīst Dzidra Jēkabsone. Kora koncertmeistare Inga Strazdiņa atceras, kā koristi, pilnībā atbrīvojušies no jebkādiem kompleksiem, dejojuši uz neliela kuģīša Horvātijā. “Šis brauciens mums ar vīru atmiņā palicis kā ļoti īpašs arī tāpēc, ka tikko bijām apprecējušies. Tas bija mūsu medusmēnesis. Pagājušā vasarā, desmit gadu kāzu jubilejā kopā ar visu ģimeni aizbraucām uz Horvātiju vēlreiz, izstaigājām vietas, kur toreiz guvām daudz skaistu emociju. Kora ārzemju braucienos man vienmēr īpaši aizkustinoši šķituši brīži, kad koncertā kopā dziedam pēdējās dziesmas – vienu - mūsu jauno draugu dzimtajā valodā, otru – latviešu. Pirms tam viens otram izsūtam notis, lai visi var iemācīties.
Agrāk ceļojumos bija arī jauka tradīcija – izlozēt, kurš kuram būs tas īpašais cilvēks, par kuru viņš ceļojuma laikā nemanāmi rūpēsies. Braucot mājās, bija liela jautrība, kad sākām minēt, kurš tad kuram bijis viņa slepenais draudziņš.”
“Esam bijuši Ungārijā, Slovākijā, Čehijā, Norvēģijā, Lietuvā, Igaunijā un Itālijā,” stāsta kora prezidente Inga Štrāle. “Katrs brauciens bijis ar kaut ko īpašs, no katra palicis tik daudz jauku atmiņu – gan par iepazītajiem kolektīviem, gan par visām šīm valstīm un to kultūru. Mums ir bijusi iespēja uzstāties Svētā Matiaša katedrālē Budapeštā, kur nemaz tā kuram katram neļauj dziedāt.” Kora prezidente nav tikai goda tituls. Aiz tā slēpjas daudz neatlaidīga darba. Piemēram, izstrādāt ekskursiju maršrutus un ar tiem iepazīstināt visu kolektīvu. Garākos ceļojumos izplānot – kurš kuram sēdēs blakus vai kurš ar kuru kopā nakšņos. “Tā nemaz nav joka lieta,” ar viņai raksturīgo humoru smejas Inga, kurai bieži jāuzņemas arī tāda kā vidutājas loma starp kori un diriģentēm. Taču tas nepavisam nenozīmē, ka “Vidzemītē” nav diskusiju. Gluži pretēji – ikviens nopietnāks lēmums tiek apspriests ar visiem. “Iespējams, tas ir viens no kora veiksmes stāsta galvenajiem stūrakmeņiem, “ domā koncertmeistare Inga Strazdiņa. “Tāpat kā vienmēr ar milzīgu gandarījumu esmu skatījusies, kā koris prot sasparoties un no labākās puses sevi parādīt koncertos un skatēs. Un vēl man “Vidzemīte” vienmēr asociēsies ar humora dzirksti, kas valda ne vien izbraukumos, bet arī mēģinājumos. Tā spēj izkliedēt pat vistumšākos mākoņus.”
Pakavi uz pēdām
Andris Karlivāns atceras, kā kora meitenes kādam kolēģim, kas pēc saviesīgās pasēdēšanas Horvātijā aizmidzis ātrāk par citiem, ar lūpu krāsām sazīmējušas uz pēdām pakavus. Kādā citā ārzemju braucienā Andrim istabiņas pārinieks gadījies nelabojams krācējs. Nelīdzējusi ne lūpu čāpstināšana, ne šmakstināšana, ne svilpošana. Beigās kāds ierosinājis šim iespiest mutē nedaudz zobu pastas. Rezultātā – pūšot laukā gaisu, no mutes sākuši velties milzīgi burbuļi...
Andris ir liels dziedātājs jau no bērnības. Tāpat kā viņa tēvs un vecaistēvs, kurš, būdams, drēbnieks, šujot bieži dziedājis: “Skroders sēd uz akas, lāpa savu fraku. Mīļā meitiņ garām iet, grib tam ūden’ virsū liet!” Un Andris vilcis līdzi. Jaunībā dziedājis Smiltenes vīru korī “Dziedonis” un SIA “8CBR” korī. “ Vidzemītē” rupjās balss dēļ iesaukts par Rupekli. Ilggadējais dziedātājs savu cienījamo gadu dēļ kolektīvam nolēmis teikt ardievas, vēlot korim cītīgi gatavoties dziesmusvētkiem, veiksmi Eiropas koru olimpiādē un vairāk jaunu “rupekļu”. Daudz jauniešu ir ikviena kora sapnis, un šis vēlējums jubilejas koncertā izskanēja visbiežāk.
Kora dziedāšanas sezona parasti sākas ar kopīgu zupas vārīšanu pļaviņā pie Cērtenes pilskalna.
Ingai Strazdiņai atmiņā spilgti palikušas Jāzepa Vītola Mūzikas dienas Gaujienā. Tajās koris vienmēr piedalījies un mājās braucis visu ceļu dziedādams. “Rīgas 800 gadu jubilejas pasākuma laikā tā sāka gāzt lietus, ka meitenes uz skatuves gan kāpa tautiskajos brunčos, bet - gumijniekiem kājās... Slapjš izņēmums – tās, kurām vajadzēja stāvēt pirmajā rindā...
“Vidzemīte” allaž bijusi atvērta jaunām radošām iecerēm. Aizvadītā gada rudenī īsts izaicinājums koristiem bija iesaistīšanās Māra Druvas uzvedumā “Neaizbrauksim! Paliksim! Nesadegsim!”
Uz Mežaparka estrādi – ar navigāciju
Īpašām emocijām piesātināta korim vienmēr bijusi piedalīšanās dziesmusvētkos. “Tās izjūtas, kad stāvi starp daudziem tūkstošiem koristu un, dziedot “Gaisma pili”, esi vienā elpā ar visiem – patiesībā nemaz nav izsakāmas vārdos. Tas ir kaut kas tik liels un spēcīgs, ko novēlu piedzīvot ikvienam. Šādi un tāpat citi emocionāli piesātinātie brīži arī ir tie, kas neļauj aiziet no kora tad, kad varbūt iestājies zināms pagurums,” atzīst Inga Zaļkalne, kura “Vidzemītē” dzied no 1995. gada. Viņai no kuriozajiem gadījumiem visvairāk palicis atmiņā tas, kā pirms kāda dziesmusvētku lielā koncerta aizkavējušies pie Andra Karlivāna meitas, kura kori šādās reizēs vienmēr ļoti laipni uzņēmusi savās mājās Daugavas krastā. Rezultātā – iekļuvuši sastrēgumā un vienā brīdī sapratuši – ja nerīkosies radikālāk, līdz Mežaparkam laikā netiks. Visi, kas spējuši paskriet, lēkuši no autubusa laukā. Viens no kora puišiem ar telefonā ieslēgtu navigāciju joņojis pa priekšu un meitenes, gaisā saceltiem brunčiem, skrējušas pakaļ. Brīžiem neviens nezinājis, kur atrodas – skrējuši pa visādām meža takām un celiņiem, cauri brikšņiem, bet sarkaniem vaigiem un aizelsušies pēdējā brīdī paspējuši... Tie, kas braukuši ar autobusu, koncerta pirmajā daļā uz estrādes netikuši, jo nokavējuši.
“Patiesībā jau aiz katras kora bildes ir kāds stāsts,” stāsta Inga Zaļkalne. “Par to, kā meitenes pēc dziesmusvētku balles Ķīpsalā lika uz sejas gurķu maskas. Kā, ciemojoties Preiļos, gandrīz pazaudējām vienu kora puisi. Cik pēc tam bijām laimīgi, ka viss beidzās labi... Varam būt lepni, ka mums ir pašiem sava prezidente, kas vajadzības gadījumā prot gan stingru vārdu pateikt, gan iziet no situācijas ar kādu labu joku.
Reizēm jau ikdienā gadās arī pa rūgtumiņam, bet tie ātri aizmirstas. Kad koncertos atkal stāvam plecu pie pleca cits citam blakus vai sadevušies rokās. Kā jubilejā dziedot “Buramdziesmiņu”. Šādos brīžos visas mielītes aiziet kā putekļi pa gaisu. Ja arī kādreiz kādam kaut kas neiznāk tā, kā gribētos, neviens nekad otram pēc tam to nepārmet. Mīlestība citam pret citu ir daudz lielāka par vēlmi būt perfektiem. Dziesma arī ikdienā dod daudz labu emociju un paceļ spārnos. Tas palīdz “atslēgties” no ikdienas. Mēģinājumu laikā visas rūpes un raizes aizmirstas.”
Diriģente Baiba Žēbina atceras, kā vienā koncertā, kur “Vidzemītei” bijis jādzied Andra Sējāna dziesma “Tu kā, es kā”, viņa iznākusi kora priekšā un... sev pretī ieraudzījusi pavisam citāda izskata vīrus, nekā mēģinājumos – visus - ar lielām, melnām ūsām... “Tā samulsu, ka vajadzēja lielu iekšēju spēku, lai to neizrādītu skatītājiem. Kādā citā reizē, dziedot dziesmu “Ardievu, meitenes!” vietā, kur jādzied par to, ka “Man tagad ķeizaram ir jāatdodas”, pēkšņi atskanēja īsts šāviens. Tā kā mūsu vīrieši vienmēr prot sagādāt pārsteigumus. Pēc Ziemssvētku koncerta Variņos mums parasti ir pašiem savs svētku salūts.”
Zvērinātā advokāte Inga Strāle saka: “Man ir arī daudzi citi vaļasprieki, bet koris – tas ir kas īpašs. Nezinu, vai to maz vajag formulēt vārdos. Tā ir daļa no manas dzīves. Neemu pārliecināta, ka bez tās pat mācētu dzīvot.” Inga, 1985. gadā, būdama “Vidzemes” kluba vadītāja, organizējusi kora sagaidīšanu no XIX Vispārējiem latviešu dziesmu un deju svētkiem. Drīz vien pēc tam tajā sākusi dziedāt arī pati. “Šajos gados ieguldīts liels darbs, lai “Vidzemīte” izskatītos tāda, kādu to klausītāji dzird un redz šobrīd. Paši braucām uz Ogri, lai izvēlētos dzijas tautastērpu brunčiem. Rakstījām projektus, lai iegādātos pirmos nopietnos koncertu tērpus. Taču vēl jau, ko darīt pietiek,” atzīst enerģiskā kora prezidente, vēlot savam ģimeniskajam kolektīvam dzirdīgas ausis un jūtīgu sirdi.
