Aivars Viļumsons: Mums no citām tautām jāmācās

2009. gada 18. novembris 01:25

2326

Aivars Viļumsons: Mums no citām tautām jāmācās

Valcēnietim Aivaram Viļumsonam ir divas aizraušanās - ceļošana un fotografēšana. Ceļojumos viņš ir iepazinis citas zemes, to iedzīvotāju mentalitāti, bet savās fotogrāfijās cenšas notvert neatkārtojamus mirkļus.

Fotografēšana vēl apliecina to, ka Aivaram ir dārga Latvija, mīļa tās daba, viss, ko mēs ietilpinām vienā vārdā - dzimtene.

Savukārt ārvalstīs redzētais viņam ļauj salīdzināt, kā tur un pie mums cilvēki tur godā savu tēvzemi un cik liels viņos ir lepnums par savu valsti. "No dažām tautām mums patriotismu un dzimtenes mīlestību vēl vajadzētu pamācīties," secina A. Viļumsons.

Dzīvē tver mirkļusValkā Aivars pavadījis visu mūžu. Viņš piekrīt, ka savas valsts un dzimtenes mīlestība sākas ar vietu, kurā dzīvo. "Ja jau nekur citur neesmu devies, tad skaidrs, ka man Valka ir tuva un patīk. Tas nekas, ka daudzi to dēvē par mazpilsētu. Tas šai pilsētai dod arī vairākas priekšrocības. Jāatzīst gan, ka pilsēta neatkarības gados varēja vairāk attīstīties, lai nebūtu tā, ka viesiem kaut ko jaunu var parādīt vien Valgā," saka A. Viļumsons.

Ar fotografēšanu Aivars sāka nodarboties pēc vidusskolas beigšanas. Viņš ar smaidu atceras, ka pirmie mēģinājumi kaut ko iemūžināt bildēs gandrīz beigušies ar viņa arestu. "Toreiz kādai grupai tiku līdzi ārzemju ceļojumā.

Apstājāmies pie Rumānijas robežas un es ar savu mazo "Smenu" sāku knipsēt robežu. Piebrauca viens ar motociklu un piedraudēja ar arestu, ja turpināšot bildēt," stāsta A. Viļumsons. Ar to arī viss sācies, jo bijusi vēlēšanās ne tikai izstāstīt citās zemēs piedzīvoto, bet arī parādīt.

Viena no tēmām, kurai fotogrāfs pievērsies, ir daba. Otra ir veltīta cilvēkam. "Es tveru mirkļus un baidos, ka tikai kaut ko nenokavēju. Man patīk uzņemt kādu momentu, par kuru skaidri zinu - tas tādā pašā veidā nekad vairs neatkārtosies.

Tā var būt cilvēka sejas grimase kādā sekundes daļā vai, piemēram, interesanta suņa vai kaķa poza. Atceros, reiz Itālijā, Kapri, kuģu piestātnē sēdējām āra kafejnīcā un ievēroju, kā kāda sieviete emocionāli runā pa telefonu. Ik pēc mirkļa viņas sejā mainījās grimases. Centos kādu no tām iemūžināt," skaidro A. Viļumsons.

Par sevi paši liekam smietiesDabā fotogrāfam visvairāk patīk sagaidīt saullēktu, jo tas, pēc viņa domām, ir visskaistākais, ko daba var piedāvāt. "Ne jau tikai ar to man Latvija ir dārga. Te ir man draugi, bijušie darbabiedri - cilvēki, ar kuriem daudzus gadus būts kopā. Dārga man ir arī latviešu valoda. Tā veido saikni ar šo zemi," saka A. Viļumsons.

Savos ceļojumos Aivars ir pārliecinājies, ka katra tauta ir lepna par savu valsti un cilvēki ir priecīgi, ja var kaut ko labu pastāstīt un parādīt viesiem. "'Man ļoti patīk Itālija ar tās kalniem, jūru, laipniem un atsaucīgiem cilvēkiem.

Mazliet esmu pamācījies itāļu valodu, lai labāk iepazītu šo tautu. Īpaši laipni un atsaucīgi ir Dienviditālijas iedzīvotāji. Viņi ir vienmēr gatavi palīdzēt. Ir skaidri redzams, ka itāļi savu valsti mīl. Kad ieej veikalos, tad veikalnieki nereti uzsāk sarunu un tā parasti ir par sportu. Viņi ar lepnumu piemin savus labākos sportistus.

Un ne jau tikai Itālijā, arī citās valstīs cilvēki ar prieku rāda un stāsta, kas viņiem tas labākais. Mums to vajadzētu pamācīties. Bieži vien paši esam vainīgi, kad par mums runā ar ironiju. Nu kam bija vajadzīga tā ākstīšanās par it kā nokritušu meteorītu! Skaidrs, ka par mums tagad smejas, bet mums taču ir tik daudz laba, par ko varētu citiem stāstīt," spriež A. Viļumsons.

Latviešu aizbraukšana ir traģēdijaViņam nav pieņemams, ka pašlaik krīzes un valdības nekompetences dēļ daļa sabiedrības nievājoši izsakās par Latviju, un tūkstošiem darba spējīgu cilvēku aizbrauc peļņā uz ārzemēm.

"Es citās zemēs neesmu dzirdējis cilvēkus slikti izsakāmies par savu valsti, kaut dažviet ir bijis pat grūtāk nekā tagad pie mums. Man gadījās apmeklēt Horvātiju pēc tās kara ar Serbiju. Nomaļāku ceļu malā redzējām sabombardētas mājas. Karš bija radījis lielus zaudējumus, bet cilvēki nerunāja par prombraukšanu.

Varēja just, ka horvātu tauta ir apņēmības pilna savu zemi atjaunot. Es arī domāju, ka nav nekā sliktāka par to, ja iedzīvotāji masveidā pamet savu valsti un nedomā, ko paši tās labā varētu darīt. Tas ir traģiski, kad tūkstošiem latviešu pārceļas uz dzīvi citā zemē, neplānojot atgriezties. Traģiski, kad te nav ko darīt un aizbraucēji pēc laika atzīst, ka Īrijā jūtas labāk nekā Latvijā. Valdības vienaldzība pret šo procesu nav attaisnojama," apliecina A. Viļumsons.

Viņš atzīst, ka arī no Igaunijas cilvēki brauc strādāt uz Somiju, bet aizbraucēju ir daudz mazāk kā mūsu valstī. Kaimiņvalstī viņš nav novērojis arī ārstu aizbraukšanu.

Trūkst politiskās kultūrasAivars sievu Eni ir atradis Igaunijā, tādēļ arī vairāk iepazinis igauņu dzīvi. Pēc viņa domām, Igaunijā ir augstāka politiskā kultūra, kas veicina arī vairāk pozitīvu vērtējumu par šo valsti. "Mums dažreiz atklātībā parādās tādi brīnumi, kurus pēc tam galīgi negribas atcerēties, jo ir kauns.

Pirms kāda laika televīzijas raidījumā "100. pants" žurnālisti intervēja Aivaru Lembergu. "Es neesmu no tiem, kam simpatizē Lembergs, bet šoreiz visu cieņu viņam par prasmi savaldīties un ar smaidu izturēt pret sevi gandrīz necienīgu izturēšanos. Te nu bija reize, kad demokrātija bija uztverta kā visatļautība. Drausmīgi. Kaut kādām pieklājības robežām sabiedriski nozīmīgās intervijās jābūt.

Igaunijas televīzijā arī rāda asas intervijas ar politiķiem, bet tur nekādas vaļības un apvainojošu rīcību neatļaujas," saka A. Viļumsons.

Pēc viņa novērojuma, Igaunijā par valsts izaugsmi rūpējas vairāk nekā Latvijā. "Atšķirības redzamas varbūt pat sīkumos, nemaz nerunājot par daudzkārt jau apspēlēto labāku ceļu kvalitāti Igaunijā.

Pēc manām domām, igauņiem pret savu vidi un dzimto vietu citādāka ir arī attieksme. Šad tad esmu staigājis gar jauniekārtoto Pedeles krastu Valkā un arī Valgas teritorijā. Igauņu pusē es ne reizi neesmu redzējis kaut ko salauztu, apgāztu vai izdemolētu. Arī labiekārtošanas darbi igauņu pusē veikti rūpīgāk," stāsta A. Viļumsons.

Katram jābūt savā vietāPēc viņa domām, Latvijas tēlam daudz kaitējušas partiju ambīcijas. "Katram cilvēkam atbilstoši savai profesionālajai prasmei jābūt savā vietā. Nu kaut vai tāds amats kā iekšlietu vai aizsardzības ministrs.

Tādas jomas jāvada cilvēkiem, kuri ir attiecīgās jomas profesionāļi, nevis lielāko partiju pārstāvji. Tagad tikai tādēļ, ka politiķis ir pie varas nokļuvušas partijas biedrs, viņš var būt gan lauksaimniecības, gan aizsardzības ministrs. Var jau būt, ka starp tanku un traktoru nav lielas atšķirības," ar humoru piebilst Aivars.

Lai kaut kas Latvijā mainītos un cilvēki atkal sāktu ticēt savai valstij, pēc A. Viļumsona domām, pie varas jānāk jauniem politiskiem spēkiem. Viņš lielas cerības liek uz jauno paaudzi.

"Kas seko aunam? Viss pārējais ganāmpulks. Man šķiet, ka mums trūkst šāda auna labākajā nozīmē, kas ar savu enerģiju, iedvesmu prastu aizraut citus un virzīt Latvijas izaugsmes virzienā. Es zinu, ka daži cilvēki to mēģinājuši, bet sastapušies ar pretestību. Jāatrod sevī spēks šķēršļus pārvarēt, bet to palīdzēs izdarīt ticība Latvijas nākotnei.

Arī es tai ticu. Bez ticības nevar dzīvot, jo tad jau nekam vairs nav jēgas. Tad jājautā, par ko tad mūsu senči un mēs paši cīnījamies? Viņu izcīnīto nedrīkstam ignorēt. Mēs vienkārši nedrīkstam ļaut mūsu valstij nogrimt," apliecina A. Viļumsons.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Aivars Viļumsons: Mums no citām tautām jāmācās

Kategorijas