Komentārs: Pa druskai no visa

2009. gada 14. novembris 08:11

774

Latviešiem, kā zināms, gudru ļaužu nekad nav trūcis. Bet vienā jautājumā - kā izkļūt no dižķibeles - tauta sastāv no vieniem vienīgiem ģēnijiem. Nelaime tikai tā, ka katram ģēnijam sava atšķirīga recepte. Sanāk kā Krilova fabulā par Gulbi, Vēzi un Līdaku, tikai tūkstoš reižu sarežģītāk.

Pirms kāda laika man uzstājīgi zvanīja viens vīrs no Smiltenes, lai es popularizējot viņa ģeniālo ideju, proti, Saeimā simts deputātu vietā pietiktu ar septiņiem. Ar septiņiem viedajiem. Bet kā lai atrod tos septiņus "nemirstīgos", ja ikviens piektklasnieks jūtas gudrāks par akadēmiķiem.

Tagad gandrīz visi spriež par progresīvo ienākuma nodokli. Taisnīgi tā būtu, tas tiesa. Bet mazajā Latvijā, kur katrs otrais bagātnieks īpašumus reģistrējis ārzemēs, nodokļus maksājošo skaits tik niecīgs, ka guvums varētu sanākt mazāks par administrēšanas izdevumiem. Kādai būtu jābūt VID ierēdņu armijai, kas spētu izkontrolēt pusotra miljona ienākumu deklarācijas?

Liela netaisnība ielikta Eiropas Savienības pamatprincipos. Tas attiecas arī uz platībmaksājumu apmēriem, kas latviešu zemniekiem divas reizes zemāki par poļu un sešas reizes par dāņu guvumu no kopīgā katla. Tāpēc gandrīz katrā novadā saimnieko dāņu zemnieki, kuri saimniecības reģistrējuši Dānijā.

Kamēr latviešu zemkopis nav spējīgs savilkt galus, tikmēr dānis reizēm nemaz necenšas novākt izaugušo ražu, izlīdzoties ar arklu, jo viņam izdevīgāk saņemt tikai platībmaksājumus. Ai, ak vai, kurš vainīgs, ka neprata pārliecināt Briseles ierēdņus?

Varam atcerēties - toreiz premjers bija Repše, bet finanšu ministrs Dombrovskis. Pēc tam Emsis teica savu slaveno frāzi: "Latvija deg zilās ugunīs." Jo izrādījās, ka Repšes valdība aizkavējusi kaudzi steidzamu mājasdarbu. Tā taču bija!

Sava vaina arī latviešu zemniekiem, daudzi no kuriem pirms iestājas ES centās viltot atskaites. Bet jebkurā gadījumā Latvijai bija jāpanāk pusotras reizes lielāki platībmaksājumi - apmēram Lietuvas līmenī. Iespējams, ka pirmajos gados vairāk atvēlēt arī nedrīkstētu, jo tikai paši nopietnākie saimniekotāji prastu šo naudu ieguldīt ražošanā. Daudzi sapirktos lepnus džipus un plazmas televizorus vai celtu savrupmājas ar Ziņģu Ješkas tornīšiem.

Mūžam mainīgais tirgus

Atcerēsimies, kāda bija pasaule dažus mēnešus pirms finanšu krīzes iezvanīšanas ASV, kad vienā baltā dienā sabruka viena no varenākajām bankām - "Brāļi Lēmaņi". Visi, kam nebija slinkums, pirms tam grāba kredītus bankās, un bankas pat vervēja aizvien jaunus kredītņēmējus.

Naudas bija tik daudz, ka naftas cenas uzlēca līdz 140 dolāriem mucā, un naftas eksportētājas valstis līksmoja. Daudzi miljoni pieticībā radušo cilvēku pēkšņi attapa, ka beidzot var ēst pilnu vēderu, un labības graudu cenas trīskāršojās un aizvien lielāks skaits uzņēmēju no pārtikas graudiem sāka ražot biodegvielu.

Gavilēja arī Latvijas graudaudzētāji, jo tādas cenas labas ražas gadā nebija paredzētas. Un piena ražotāji pieprasīja Briseles ierēdņiem, lai steidzīgi tiktu palielinātas ražošanas kvotas, jo pavērās jauni un jauni noieta tirgi.

Un tad pēkšņi viss nobruka pāris nedēļu laikā. Bankas izkāra baltos karogus un vaimanāja pēc valdību atbalsta. Naftas cenas kritās, līdz vienubrīd sasniedza 34 dolārus par mucu. Tiesa, pēc tam cenas it kā dubultojās, bet pa to laiku ASV sadrukāja tik daudz dolāru, ka to vērtība nobrauca līdz bīstami zemai robežai.

Cilvēki, kuri agrāk domāja, ka tā būs mūžīgi, sāka mazāk pirkt, mazāk un lētāk ēst, toties vairāk domāja par krāšanu, un, lūk, atkal graudu un piena izrādās saražots tik lielā pārpilnībā, ka cenas nobrauc zem pašizmaksas. Un tie, kas eiforijā ņēma milzu kredītus, ņem rokā vectēva skroteni un šaujas nost.

Kad vērīgākie uzņēmēji rūpīgi apskatījuši tālas un tuvas zemes, izrādās, ka gluži visa pasaule nav viena vienīga bēdu leja, ka ir produkti, kurus iespējams pārdot. Un vēl izrādās, ka patēriņam nebūt nav viss jāpērk no ārzemēm, ka daudzos gadījumos savas vajadzības varam apmierināt ar pašmāju ražojumiem.

Tad sākam rēķināt, ka 40 miljonus mūsu valsts iegūtu, ja pati ražotu cukuru. Un otrus 40 miljonus varam ietaupīt, ja motoros lejam pašražotu degvielu. Tad attopam, ka vēl tikpat varam ietaupīt, ja nolikvidējam kādas desmit aģentūras, kas saradītas, lai izpatiktu Briseles priekšrakstu sacerētājiem.

Un tad viens priekšnieks, kurš saņēma divus tūkstošus mēnesī tikai par to, ka no zemniekiem paģērēja nevajadzīgas atskaites, tagad kļuvis bezdarbnieks, aiz niknuma sācis nodzerties.

Varam apdedzināties

Tagad daudzi cer uz noieta tirgu Krievijā. Ja mūsu kaimiņzeme būtu prognozējama, tad varētu tikai priecāties. Teiksim, ja Krievijā nebūtu tik liela korupcija, tik birokrātiska muitas kontrole, tik untumaina politiskā vara, tad ikviens latvietis varētu braukt uz Kirovas apgabalu, kur gubernators ir demokrāts Belihs, un piedāvāt jebkuras preces jebkurā daudzumā.

Bet Krievijā labi spēj justies tikai ķīnieši, kuri ierodas kompaktās lielās kopienās ar savu pārvaldes hierarhiju un nopērk jebkuru ierēdni. Ne velti Prohanovs ironizē, ka Amūras apgabalā vairs neesot nevienas vardes. Ar latviešiem lietas citādas: atsūtīs Putins kādu savu "dakteri", un visam biznesam kirdik.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Komentārs: Pa druskai no visa

Kategorijas