Nav jādomā par saviem gadiem, bet jādzīvo šodienā

2017. gada 27. janvāris 00:00

114

Nav jādomā par saviem gadiem, bet jādzīvo šodienā

Vakar Alfons Putniņš - valcēnietis, īsts savas Latvijas un novada patriots, 1991. gada janvāra barikāžu dalībnieks, bijušais zemessargs, kaislīgs mednieks un makšķernieks, ogotājs un sēņotājs, Tautas daiļamata meistars, vīrs, tētis un opītis – nosvinēja 85 gadu jubileju.

Lai gan Alfonam matos jau sudrabs, joprojām viņš ir možs un par dzīvi un veselību negaužas. Gluži pretēji, viņš joko: “Ja no rīta pamostas un nekas nesāp, tad ir miris!” Alfons dzīvo ar pārliecību, ka nav jādomā par gadiem, jādomā par to, kas notiek šodien.

Viņam ir daudz aizraušanās, bet vislielāko prieku sagādā ģimene. Un kā nu ne, jo kopā ar sievu Dzintru nodzīvoti skaisti un neaizmirstami 62 kopdzīves gadi un izaudzināti divi dēli. Katru gadu savā kāzu dienā (Putniņi apprecējās 1955. gada 31. decembrī) Alfons savai Dzintrai pasniedz ziedus un kādu smieklīgu nieciņu, kas liek domāt, ka viņiem joprojām kopā ir interesanti. Turklāt aizvadītā gada nogalē Alfons savai ģimenei, radiem un draugiem sarūpēja vēl kādu pārsteigumu – uzaicināja uz izstādi savā dzīvoklī, kurā bija aplūkojami viņa roku darinājumi no koka – trīsžuburu svečturi, šķīvji, kokgriezumi, ķocīši ar vāciņiem, brošiņas ar dzintariņiem un citas latviešiem tuvas un pazīstamas lietas, kuras joprojām daudziem glabājas sekcijās un plauktos kā ģimenes relikvijas. Diemžēl šī izstāde ir bijusi kā atvadu sveiciens savai sirdslietai, jo, kā saka pats meistars, pirksti vairs neklausa un redze ar vairs nav tā labākā. Alfona dabā ir, ja nevar izdarīt kārtīgi un ar glanci, tad jāmet miers.

“Brāķi taisīt negribu,” stingri nosaka Alfons.

Turklāt visi, kas bija ieradušies apskatīt izstādi, ļaujot pašiem izvēlēties, saņēma meistara dāvinājumu – ar mīlestību un lielu atbildību darinātu lietu.

Mums – laikraksta “Ziemeļlatvija” kolektīvam - par šo izstādi pavēstīja meistara radi un draugi, iesakot apciemot Alfonu. Tā arī darām, un saruna ar Putniņu pāri izvēršas par pēdējā laika sirsnīgāko tikšanos.

Meistara vārds ierakstīts

Latvijas konversācijas vārdnīcā

Izrādās, Alfonam pēc vārda kabatā nav jāmeklē, jo viņš ir aizrautīgs un interesants stāstnieks, kā arī vēsturisko faktu zinātājs. Aplūkojot meistara veikumu, nenoliedzami, rodas jautājums, kur viņš apguvis šīs prasmes.

Ar koka darbiem Alfons sācis aizrauties kopš agras bērnības, kad mācījies trešajā ceturtajā klasē. Tolaik modē bija taisīt visādas plintes un zobenus, kā arī būvēt koka automobiļus. Alfons stāsta, ka vecāki – gan īstais tēvs, gan audžutēvs, arī mammīte - bijuši piensaimnieki. Strādājuši pienotavā, un netālu atradies liels šķūnis, kur arī notika visa darbošanās. Meistars joprojām atceras, ka viņš deviņu gadu vecumā uzmeistaroja koka automobili ar metāla riteņiem, kas pārvietojās pa sliedi. Mašīnā varēja pats iekšā sēdēt un, ja citi stūma, braukt arī uz priekšu, arī stūre bija, tikai pret kalnu bija grūti pavilkt. Alfons atceras, ka pats visu izdomājis, ko un kā darīt, jo tēvs, kā izrādās, lāga nemācējis sienā naglu iedzīt. Meistars pieļauj, ka viņš vēlmi nodarboties ar praktiskām lietām pārmantojis no vectēva, kas Ļaudonā savā privātmājā audis brīnišķīgas segas. Joprojām mazdēls kā piemiņu glabā dažu segu gabaliņus.

Vēlme nodarboties ar koka darbiem un zelta rokas Alfonam dzīvē palīdzējušas vienmēr. Pēc Valmieras pedagoģiskās skolas beigšanas, kurā apgūts pirmo četru klašu pedagoga arods, pirmā darbavieta jaunizceptajam skolmeistaram bijusi Lugažu sākumskola. Tolaik skolas direktore teikusi, ka viņas vadītās skolas pedagogiem nebūs jāiet dienēt, bet tā neizrādījās patiesība.

Atnākot no dienesta padomju armijā tolaik slepenajā Kaļiņingradas apgabalā, jauneklim bijusi tikai armijnieka forma un mātes dotais spilvens, gultasveļa un sega. Uzsākot skolotāja gaitas Valkas 1. vidusskolā 1954. gadā, pirmo mēnesi staltais skolotājs nostaigājis armijnieka formā, jo pirms diviem gadiem uzšūtais uzvalks vairs nav derējis. Tolaik par skolas mācību pārzini strādājis rakstnieks Harijs Gulbis. Viņš skolotāju Putniņu iesaucis pie sevis kabinetā un teicis: “Zini ko? Labāk staigā virsnieka formā, jo tev tā klase ir nešpetna.” Skolotājs atceras, ka tolaik trīs klases puišus formēja nosūtīšanai uz koloniju. Skolotāja Putniņa klasē pārsvarā mācījās tikai puikas, tāpēc neviens to klasi nav gribējis audzināt.

Jaunajam skolotājam ierādīta vieta skolas internātā, istabiņā atradās tikai dzelzs gulta. Tolaik vidusskolā bija arī darbnīca, kurā Alfons pats uzmeistarojis grāmatu plauktu ar redelītēm un mazu galdiņu. Bufete tapusi no divām koka sviesta kastēm.

Skolotāja dzīve krasi izmainījusies, kad vidusskolā par praktisko darbu darbnīcas vadītāju sāka strādāt Mintauts Knope. Viņa vecākiem Latvijas laikā Valkā piederēja prestiža galdniecība. Alfonam Mintauts kļuva par skolotāju un darbaudzinātāju. Viņš atceras, ka Mintauts labi zīmējis, viņam bijis glīts kaligrāfisks rokraksts, laba izdoma. Kopīgi darbojoties un, kā saka Alfons, funktierējot, abi sāka piedalīties izstādēs un reizēm ieguva arī godalgas. Turklāt abi nekādās augstās skolās nebija gājuši, paši vien visas zināšanas apguvuši pašmācības ceļā.

“Meistars bija divas galvas tiesas pārāks, bet es no viņa daudz mācījos. Reiz abi uz Cēsīm aizsūtījām savus darbus, lai iegūtu daiļamata meistara nosaukumu. Darbus atgrieza atpakaļ, nosaukumu neiedeva, jo teica, ka koks esot par daudz sagraizīts. Nu nekā, nevajag arī,” atminas jubilārs. Tomēr pēc kāda laika abi valcēnieši, aktīvi piedaloties izstādēs, ieguva ilgi gaidīto Tautas daiļamata meistara nosaukumu. Alfons palepojas, jo viņa un meistara M. Knopes vārds ir ierakstīts Latvijas konversācijas vārdnīcā. Alfons lepojas ar saviem tālaika skolniekiem, kuri arī savām zelta rokām ieguvuši Tautas daiļamata meistara nosaukumu. Piemēram, viens no viņiem ir sievas Dzintras māsas vīrs Leons Vjaževičs, kurš vēl kā vidusskolnieks sāka apgūt koka apstrādes zināšanas un knifus.

Piedaloties izrādēs, valcēnieši noskatījās, ko taisījuši citi meistari, un mēģināja paši to paveikt. Tolaik bijuši arī meistari, kuri neparko neatklāja savus aroda noslēpumus.

Klausoties meistara stāstījumā, skaidrs ir viens, ka cilvēks savā dzīvē var daudz ko panākt ar neatlaidību un gribasspēku. Apbrīnojami, ka savulaik ģimenei Alfons ir uzmeistarojis arī vairākas sekcijas, grāmatu plauktus, rakstāmgaldu, televizora galdiņu. Kā pats saka – visu, izņemot guļamos un drēbju skapi. Putniņu goda istabā joprojām stāv sekcija, kuru apskatot, jūtama meistara individuālā izdoma un risinājums. Tā nav padomju laikā veikalā “izkarotā” standarta skaidu plākšņu sekcija, kādas tolaik bija vai katrā otrajā mājoklī.

Sarunā iesaistās arī meistara sieva Dzintra. Viņa stāsta, ka abi domājuši un plānojuši, kādu plauktu vai sekciju meistarot, lai visam pietiktu vietas. Taču, jāatzīst, Alfons par savu sirdslietu varētu stāstīt visu dienu, bet, ja reiz sarunā iesaistās sieva, tad jautāju, kā abi iepazinušies un kopā sagājuši.

Visu mūžu vīrs lutina savu sievu

Dzintra smejas, ka savu Alfonu ir nosapņojusi, viņu izzīlējusi arī čigāniete un Andreju dienā kā vidusskolniecei pareģojusi Smiltenē īrētās istabiņas lādzīgā saimniece.

Tāpat kā Alfons, arī Dzintra sāka strādāt par sākumskolas klašu skolotāju. Viņas pirmā darbavieta bija Valkas vidusskola. Tolaik blakus skolai atradās armijas daļa, tāpēc itin bieži vidusskolā apgrozījās armijas formā tērpušies vīri. Pirmo reizi skolā ieraugot Alfonu, Dzintra jaunajām kolēģēm teikusi: “Re, cik smuks krieviņš!” Izrādījās, tas smukais krieviņš bija jaunais skolotājs, kurš, kā tagad atzīst pati smējēja, iekrita sirdī un tur palika uz mūžu.

Atceroties savu kāzu dienu 1955. gada 31. decembrī, stipri putinājis un jaunie uztraukušies, vai maz kolēģis varēs iedarbināt savu moskviču un aizvest uz izpildkomiteju, kur tolaik reģistrēja jaunos pārus. Laulības gredzenu viņiem nav bijis, jo vidusskolā strādājusi stingra partijas sekretāre, kas nemaz nav pieļāvusi, ka viņi kā savas laulības apliecinājumu pirkstā varētu uzvilkt zelta riņķus. Arī baltās kleitas Dzintrai nav bijis. Jaunie ātri sarakstīti sveču gaismā, jo tobrīd nodzisusi elektrība, un palaisti mājās. Dzintras tēvs nokāvis teļu un paši gatavojuši kāzu mielastu. Skatoties ar šodienas mērauklu, Putniņu kāzas bija pieticības kalngals, bet tas nu nekādi neesot ietekmējis patikšanu, mīlestību un kopdzīvi. Gluži pretēji – abi dzīvojuši kā cimds ar roku, kopā cīnījušies par izdzīvošanu un audzinājuši bērnus. Dzintra atzīst, ka ģimenē tas stiprais plecs vienmēr ir bijis vīrs, kurš visu mūžu viņu lutinājis un joprojām to turpina darīt. Viņai nav jāuzņemas rūpes par pārtikas sagādāšanu, jo to visu dara Alfons. Tāpat kā meža velšu sezonā brauc uz mežu lasīt gailenes un mellenes, bet Dzintrai ļaut ieelpot spirdzinošo gaisu un baudīt dabu.

“Es nevaru bez viņa. Vienmēr visur esam kopā gājuši. Tikai tagad viņam vairs uz veikaliem līdzi neeju. Man bija garlaicīgi veikalos, kas viņam interesēja, bet viņam – apģērbu veikalos. Es Dieviņam lūdzu, lai mani ņem pirmo. Es bez vīra dzīvot nevaru,” atzīstas Dzintra.

To, ka Putniņu pāra laulība ir īpaši svētīta, apliecina arī viņu laimīgā roka, ievadot laulības dzīvē 22 pārus. No tiem tikai viens ir izšķīries. Atceroties vedējmātes un vedējtēva piedzīvojumus, Dzintra smejas, ka paši gandrīz izšķīrušies. Tas tā – pa jokam. Pirms kāzām Dzintra, kā jau skolotāja būdama, visu rūpīgi saplānojusi un uzrakstījusi scenāriju, bet kāzās viss scenārijs nobrucis, jo vedējtēvam padevusies improvizācija, arī paticis darīt un runāt pa savam prātam. Sieva atzīst, ka jau pieradusi, ka Alfons ir patstāvīgs, un pieņem vīra lēmumus.

Ja viņam nebūtu bijis savas darbnīcas, kur ņemties, nez kā tad dzīvē klātos. Bez strīdiem tāpat neiztikt, tāpēc labi vien ir, ka Alfonam ir savas lietas. Jautāju, kā tagad būs, kad koka darbi vairs netiks darīti, Dzintra atklāj, ka vietā jau ir citi darbi. Mednieki, ne tikai pašmāju, bet no visas Latvijas, meistaru iecienījuši kā medību trofeju apstrādātāju. Proti, Alfons balina ragus un tos glīti piestiprina pie koka pamatnes. Tas nav nekāds joka darbs, bet pacietīgs un darbietilpīgs pasākums. Pašreiz darbnīcā savu kārtu gaida staltbrieža ragi.

Dzintra priecājas, ka vīram ir savas iešanas un darīšanas, jo tas nozīmē, ka viņi abi dzīvo un rod spēku un prieku no tā, ko dara. Jautāju, vai Dzintra nekad nav uztraukusies par Alfona veselību un vēlmi kā Latvijas patriotam stāvēt pirmajās rindās. Viņa atzīst, ka nav lielas jēgas viņam pateikt, ka uztraucas, jo tāpat Alfons darīs to, ko iecerējis. Tā tas bijis 1991. gada janvārī, kad Rīgā iedzīvotāji no visas Latvijas, tostarp Valkas rajona, būvēja barikādes, kā arī tad, kad brīvvalsts laikā tika formēta Zemessardze. Alfons bijis viens no pirmajiem, kas pieteicies kalpot Zemessardzes rindās.

Prasīs, lai dod ieroci,

vienalga kādu

“Ja Latvijā nāks zaļie cilvēciņi, mašīnā iekšā un prom uz Valmieru, uz štābu. Prasīšu, lai dod man ieroci, vienalga kādu, lai varētu aizstāvēt savu tēvzemi – savu Latviju,” braši saka bijušais zemessargs. Viņš uzskata, ja tagad vajadzētu doties uz barikādēm, nedomājot to darītu, jo aizstāvētu savu zemi, nevis valdību.

Tikpat patriotiski un braši Alfons runā par savu Valku, kur aizvadīta lielākā daļa darbīgā mūža. Viņam kremt, ka Valkā nav kārtīga saimnieka. Alfons atzīstas, ka viņam patīk pērn Lāčplēša dienā uzstādītais lielgabarīta Latvijas valsts karogs, bet viņš neizprot, kāpēc Valkai bija jābūt vienai no trim Latvijas pilsētām, kas tērēja savus līdzekļus, lai šis karogs plīvotu.

“Vai tad mums nav citu svarīgāku darbu? Godinām Jāni Cimzi, bet kādi izskatās Cimzes kapi? Man tiešām ir kauns, ka katru gadu Varžupītes krasti ir neapkopti, pati upīte pie kapiem piedrazota. Kāpēc vairāku gadu garumā nevar pie kapiem ierīkot kārtīgu stāvlaukumu. Vienkārši upes krastus nostiprināt, uzbērt zemi un sakārtot šo teritoriju. Kādas pilsētā ir ietves? Katru dienu eju pa Rīgas ielu. Vājprāts, ietves vidū neizbrienamas peļķes un bedres. Piekrītu, Valkas centrs ir uzspodrināts, bet pārējā pilsētas teritorija izskatās nožēlojami. Kas tā par lietu, ka pašā Valkas sirdī – Lugažu laukumā - katru ziemu un pavasari rēgojas sastumtas netīra sniega kaudzes? Nevienā pilsētā neko tādu neesmu redzējis. Tā jau nav, ka viens pats tikai dusmojos un parunāju. Esmu teicis arī novada vadībai, bet tas viss paliek tikai runu līmenī,” nesaudzīgi secina Alfons. Viņš cer, ka, tuvojoties pašvaldību vēlēšanām, novada iedzīvotāji neklausīsies saldās runās un solījumos, bet vērtēs padarītos darbus. Pats Alfons ir vairāk darītājs, tāpēc viņam joprojām rūp savas Valkas un Latvijas izaugsme un nākotne.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Nav jādomā par saviem gadiem, bet jādzīvo šodienā

Kategorijas