Savā dziļākajā būtībā - cīnītāja

2017. gada 24. marts 13:04

7961

Smiltenes tehnikuma galvenā grāmatvede Genovefa Logina savos divdesmit sešos darba gados piedzīvojusi laiku, kad skolai nav piederējis pat krēsls, uz kura viņa sēdējusi. Un bijis arī periods, kad viņa kopā ar direktoru Andri Miezīti braukusi uz banku pēc algām ar kartupeļu maisiem. “Mana labā roka, kurai droši esmu varējis uzticēt tehnikuma naudas maku gan tad, kad skolas kontā bija palikuši vien 20 lati, gan daudz labākos laikos. Geņa nav skopa, bet taupīga gan. Ļoti zinoša un saimnieciska. Labi pazīst drēbi un zina tās cenu,” kolēģi raksturo skolas direktors.

“Labi apzinos, ka nevaru neko mainīt lielajā politikā. Taču savu iespēju robežās esmu izdarījusi visu, lai tehnikumā dzīve ietu uz augšu,” saka Genovefa, kuru ikdienā visi saucam par Geņu. Zemkopības ministrijas Izglītības un zinātnes departamenta direktors Pēteris Lībietis laikā, kad vairāki Latvijas tehnikumi pārvērsti par SIA, teicis: “Kamēr Smiltenes tehnikumā būs Geņa, šeit SIA neizveidosim!”

“Viņš mani pazina vēl no laika, kad kā revidente braucu pa visu Latviju,” smejas Geņa. “Laikam jau savā dziļākajā būtībā esmu cīnītāja. Taču, pirms pastāvu uz savu taisnību, pārliecinos, vai patiešām nekļūdos. Vienkārši mans darbs vienmēr bijis tāds: ja norādu uz kāda kļūdām, tad teiktajam jābūt pamatotam. Bet ikdienā, droši vien, būtu vieglāk, ja spētu biežāk paklusēt...” Taču Geņa nespēj un beigās jau bieži izrādās, ka viņai bijusi taisnība. Arī attiecībā uz skolu pārveidošanu par SIA – vairākums no tām, kuras šim solim piekrita, šodien vairs nav.

Revidentes laikos Geņu vairākkārt mēģinājuši uzpirkt. “Vienreiz kāds ļoti cienījams uzņēmums solīja skaistu polārlapsas apkakli, ja atskaitē neparādīsies tam, kam nevajag parādīties.” Taču tiem, kas kaut nedaudz pazīst Geņu, zina, ka ar šādām metodēm var panākt tikai pretējo… Pienāca laiks, kad viņas mētelim bija arī polārlapsas krāga – pašas godīgā darbā nopelnīta.

“Arī tas ir mīts, ka revidenti kādreiz dzīvoja kā nieres taukos. Braukājot pa dažādiem objektiem, vienā otrā vietā, lai nenosaltu, esmu gulējusi ar zābakiem kājās un kažoku mugurā. Savulaik nakšņots arī kantorī uz saliekamās gultiņas. Toreiz gan bija vēl otra iespēja - varēju - 40° C salā doties ar kājām uz labāku naktsmītni, kas atradās sešus kilometrus no darba.”

Geņa nekad nav bijusi no čīkstētājām, bet pirmais pusgads Smiltenē pagājis vienās asarās. “Pēc Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas (tagad – Latvijas Lauksaimniecības universitāte) Ekonomikas fakultātes beigšanas mani nosūtīja darbā uz Lauksaimniecības ministriju par revidenti, bet dzīvokli piešķīra Smiltenē, Vidzemē. No rīta agri aizbraucu, vakarā vēlu – atgriezos. Piekurināt nebija iespējams. Vakarā īsti nevarēju saprast – vilkt mēteli nost vai labāk tomēr atstāt. Ja padomju saimniecības “Vidzeme” direktore Lilija Plūme pēc pusgada man nepalīdzētu tikt pie labāka dzīvokļa, tad gan laikam būtu aizgājusi projām. Kaut neesmu no “staigātājām” – savā CV nevaru lepoties ar garu darba vietu sarakstu. Ne tad, kad biju revidente, ne tad, kad nolēmu savu ikdienu saistīt ar grāmatvedību. Taču tāda neesmu vienīgā. Daudzu lielu uzņēmumu grāmatveži vienā darba vietā strādā vairāk par divdesmit gadiem. Tikai šāds cilvēks, kurš pārzina visas nianses, var būt vadītāja labā roka.”

Paldies Latgalei!

Savā 65 gadu jubilejā Genovefa saka paldies Latgalei. “Kaut arī dzīves lielāko daļu esmu nodzīvojusi Vidzemē, pamats tiek ielikts bērnībā, ģimenē. Kā es raksturotu Latgales cilvēkus? - Viņi ir atvērtāki, neatlaidīgāki un sīkstāki. Domāju - to lielā mērā noteikuši vēsturiskie apstākļi, jo Latgalē vienmēr valdījusi lielāka nabadzība. Arī maniem vecākiem neklājās viegli, taču nekad dzīvē netiku dzirdējusi kādu no viņiem žēlojamies: “Mums nav tā vai pietrūkst šitā!” Viss nepieciešamais vienmēr tika sagādāts. Ģimenes naudas maka turētāja bija mamma. Nekad nebija tā, ka viņas maciņā nebūtu naudas. Ne vien šodienai, bet arī rītdienai, parītdienai un citām dienām. Un tā dzīvot viņa iemācīja arī mani un māsu. Mammīte nāca no ļoti trūcīgas ģimenes, viņas tēvs krita Pirmajā pasaules karā. Lai izdzīvotu, vajadzēja būt ļoti taupīgiem. Taču toreiz cilvēki ēda vienkāršāk. Gaļu – lielākoties tikai tad, kad kāva cūku. Bērniem nebija pilnas mājas ar rotaļlietām un viņu vecāki nepirka dārgas mantas, kas izmantojamas reizi gadā. Ikdienā nepieciešamo izaudzēja paši. Tagad vairākums laucinieku visu pērk veikalā un čīkst: “Cik grūta dzīve!”

Mammīte piepelnījās, aužot segas un padomju laikā no piena naudas sakrāja mums naudiņu mašīnai. Vēl šodien atceros – tā maksāja 8000 rubļus.”

Arī Geņa, studējot augstskolā, no 50 rubļus “lielās” stipendijas iekrājusi naudu skaistiem ādas zābakiem. Veikalā viņa vadās pēc principa – labāk samaksā mazliet vairāk, bet iegādājas kvalitatīvu preci, kas kalpo ilgāk. Lai justos laimīga, Geņai nevajag desmit mēteļus, divdesmit kleitas, sešas dažādu krāsu somiņas un piecpadsmit pārus kurpju. Viņa no sirds arī visiem jaunajiem novēl – uz mirkli apstāties un pateikties par to labo, kas dots jau šodien. “Mēs nudien nedzīvojam slikti!

Dažreiz domāju - kāpēc pasaulē, kur cilvēkam lemts uzturēties salīdzinoši tik īsu brīdi, ļaudis viens otram dara pāri, vēl cits citam ļaunu un gatavi nogalināt?

Dzīvojam vienā stresā. Dzenam cits citu izmisumā par lietām, kuras mierīgi var padarīt rīt vai parīt.”

Geņas ģimenē bijuši daudzi ilgdzīvotāji. “Viņi strādāja no agra rīta līdz vēlam vakaram. Taču viss tika padarīts vienā lielā mierā un mīlestībā.

Domāju: arī mums klātos labāk, ja mazākās cilvēku kopienās nenotiktu tāpat kā valdībā – runājam vienu, bet darām pavisam ko citu…”

Par mīlestību bez čubināšanās

“Geņa ir vieda. Viņa man ļoti palīdzēja, kad mūžībā aizgāja tētis,” saka skolas projektu vadītāja Inguna Avota. “Cilvēki bieži nāk pie manis pēc padoma. Ne vien grāmatvedības jomā, bet arī citos jautājumos,” atzīst Geņa un izstāsta par sava tēva aiziešanu. “Viņš nodzīvoja līdz 90 gadiem. Tāpat kā viņa tēvs. Jūtot, ka drīz jāaiziet, visu izrunājām, kā notiks bēres. Mazmeita sagādāja visu vajadzīgo. Tēvs vēl aizbrauca uz mazdēla kāzām. Kopā nosvinējām Ziemassvētkus. Agrāk pus pa jokam viņam lūdzām: “Tikai nemirsti Ziemassvētkos vai 1. janvārī!” Tēvs apsolīja un, tāpat kā visu dzīvi, doto vārdu turēja. Kad aizbraucām 31. decembrī, sapratu, ka dzīvu viņu redzu pēdējo reizi. Atvadījos. 2. janvārī tētis nomira. Klusi, mierīgi un skaisti. Nodzīvojis garu un bagātu mūžu. Visi darbi bija padarīti. Veci cilvēki saka: cik grūta dzīve, tik viegla aiziešana. Vienmēr jau tā tas gan nav, bet tēva gadījumā bija.”

Klausoties, cik Geņa mierīgi un gaiši runā par cilvēka aiziešanu, jādomā – varbūt mēs šobrīd tās priekšā jūtamies tik bezpalīdzīgi tāpēc, ka savā ikdienā cenšamies izlikties un dzīvot tā, it kā tādas nāves nemaz nebūtu?

Dzimšanas dienas priekšvakarā Geņas domas aizvien biežāk aizkavējās bērnībā. “Toreiz nebija modē liela mīlināšanās un čubināšanās. Cilvēki mīlestību viens pret otru izpauda savstarpējās rūpēs un esot kopā visos priekos, bēdās un darbos. Bērnus jau no pirmajiem dzīves gadiem radināja pie darba. Arī es no astoņu gadu vecuma gāju mammai palīgā slaukt govis. Vienā mājā dzīvojām trīs paaudzes – mamma, tēvs, viņa tēvs – mans vectēvs Kazimirs un es ar māsu. Vectēvs bija īsts mīlestības iemiesojums. Vēl tagad, viņu atceroties, sirdī ielīst patīkams siltums. Dievs dod katram bērnam piedzīvot tādu mīlestību, ar kādu vectēvs mīlēja mūs! Viņa seja staroja labestībā, ko nebija pa spēkam izdzēst pat nāvei. Kaimiņi runāja: “Vai tas Kazimirs maz’ ir nomiris? Nu nevar būt tik skaists mironis! Viņam pat sārtums no vaigiem nav pazudis!”

Tēvs pēc profesijas bija celtnieks. Viņš ļoti mīlēja zemi un pārdzīvoja, ka neviens no bērniem nepaliks mājās, kurās mūsu dzimta dzīvojusi no 1928. gada. Turpat – upītes otrā krastā bija mammas mājas. Kara laikā tēvs iekļuva “Kurzemes katlā”, no turienes viņu paņēma gūstā, pēc tam iesauca padomju armijā. Tēvs atgriezās 1950. gada sākumā. Drīz vien pēc tam ieskatījās kaimiņu Marijā – manā mammā un jau augustā svinēja kāzas. Pēc diviem gadiem piedzimu es. Tā bijusi auksta marta sestdiena. Laukus vēl klājis sniegs. Spīdējusi saulīte. Tēvs mammu satinis kažokā un kamanās aizvedis līdz lielceļam, no kurienes viņa tālāk nogādāta uz Viļakas slimnīcu. Dažreiz domāju – es laikam esmu tāda pati kā tā marta diena, kurā ienācu šajā pasaulē – ārēji paskarba, bet tajā pašā laikā arī tā saulīte tomēr ir kaut manī atstājusi.”

1957. gadā tēvs mūsu mājiņu mazliet pārbūvēja un tāda tā saglabājusies līdz pat mūsdienām. Kamēr notika lielā remontēšanās, visi dzīvojām pirtiņā. Ļoti spilgti atmiņā palikuši Ziemassvētki, kad mājai jau bija ielikta jauna grīda, arī pārējais – viss tīrs un skaists. Es no pirtiņas ar plikām kājām aizskrēju uz savu istabu un paziņoju: “Uz pirti vairāk atpakaļ neiešu!” Visi lielie darbi jau arī bija pabeigti un varējām atgriezties mājās.

Ikdienā biju diezgan paklausīgs bērns. Neatceros, ka būtu pērta vai īpaši bārta. Tikai vienreiz mamma uzdeva pa pēcpusi ar skaliem. Tā bija pirmā un vienīgā reize, kad savā dzīvē esmu atļāvusies pateikt: “Labāk nebūtu piedzimusi!”

Mamma vēlāk vairākkārt man atgādināja arī, cik “laipni” esot sagaidījusi mājās mazo māsiņu. Ieraudzījusi viņu tādu, pavisam mazu, raudošu un nočurājušos, un teikusi: “Ved viņu prom!””

Tagad Geņai tēva mājas Šķilbēnos ir miera osta, uz kuru aizbraucot, raizes aizmirstas, domas sakārtojas un, atgriežoties Smiltenē, atkal ir spēks dzīvot un strādāt. “Tur joprojām aug tēva stādītie ozoli, liepas un kļavas. Māsa sastādījusi puķes. Kamēr vien spēsim, abas par šo vietu rūpēsimies. Satiekoties ar vecajām kaimiņienēm, “uzraujam” vecās latgaliešu dziesmas. Cik tas ir jauki!”

Iztikusi bez partijas

Geņa nekad nav bijusi partijā. Pazīstot viņu, nav arī brīnums. “Zemkopības ministrijā neviens pat nemēģināja pierunāt. Atnākot strādāt uz Valkas rajonu, gan solīja visādus labumus – rajona izpildkomitejas galvenā ekonomista amatu, sūtīt uz saimniecības vadītāju kursiem un ne to vien. Atteicos. Man tas nebija vajadzīgs. Jutos atbrīvota, kad 28 gadu vecumā tiku laukā no komjauniešu rindām. 1978. gadā, kad gribēju braukt ekskursijā uz Poliju, mani izsauca uz partijas komiteju un pratināja. Uzdeva jautājumus, uz kuriem paši tāpat jau zināja atbildes. Pratināja par tēvu - kur viņš bijis kara laikā? Tad arī uzzināju par saņemšanu gūstā un lēģeri. Līdz tam tēvs, vēloties mani pasargāt, neko nestāstīja. Pēc pratināšanas visu pārrunājām un no šā brīža pret minēto institūciju izjutu vēl lielāku riebumu. Tēvs bija īsts darba rūķis. Ja kaut ko var pārmest tādam cilvēkam… Manās acīs partija bija zaudējusi cieņu uz visiem laikiem. Iespējams, tāpēc ilgi netiku laista uz ārzemēm.”

“Ar Geņu esam pazīstami no pagājušā gadsimta 60. gadiem. Abi nākam no Šķilbēnu pagasta, mācījāmies vienā skolā,” stāsta Pēteris Logins, Smiltenes tehnikuma direktora vietnieks praktiskās apmācības jomā. “Radinieki gan neesam. Vienkārši Logini ir Latgalē ļoti populārs uzvārds. Mums ir pat pašiem savs Loginu ciems!” smejas Geņa. Bet Pēteris par kolēģi, ar kuru jaunībā mācījies arī vienā augstskolā saka: “Pirmajā brīdī Geņa var radīt iespaidu, ka ir ļoti lietišķa un nepieejama. Taču patiesībā viņa ir ļoti sirsnīgs, izpalīdzīgs un emocionāls cilvēks. Atceros, kā viņa dziedāja LLU meiteņu korī “Liepas”, pēc tam - Smiltenes sieviešu korī “Daina”.

Uz Geņu patiešām var paļauties. Viņa nemētājas ar solījumiem, bet, ja ko apsola, tad – vari būt drošs par 200%, ka tas arī tiks izpildīts. Tāpēc, kad aizvadītā gadsimta 90. gados tehnikumu atdalīja no sovhoza un meklējām skolai galveno grāmatvedi, abi ar toreizējo direktora vietnieku Franci Lucānu uzreiz gājām pie Geņas. Bija skaidrs – kompetentāku speciālistu par viņu neatradīsim. Sākumā viņa gan atteica, bet beigās tomēr pierunājām.”

“Janvārī sagatavoju tehnikumam gada pārskatu un par pieciem latiem (toreiz – 1000 rubļiem) aizbraucu ekskursijā uz Kubu,” atceras Geņa. “Atbraucu mājās, nosauļojusies kā nēģeriete. Otrreiz vairs nebrauktu, bet vienreiz uz turieni ieteiktu aizbraukt katram. Kuba visvairāk paliks atmiņā ar vietējo cilvēku nabadzību un iepretī tai – skaisto dabu. Biju krokodilu audzētavā, zooloģiskajā dārzā, kur visi dzīvnieki izcirsti no akmens. Nedēļu nodzīvojām okeāna krastā, atpūšoties un sauļojoties. Tagad ar lielām šausmām atceramies padomju laiku Latvijā, bet tas, ko piedzīvojām šeit, nav salīdzināms ar to, ko pārcietuši cilvēki Kubā. Viesnīcā mums aizliedza sarunāties ar apkalpojošo personālu.

Man ļoti patīk ceļot. Tas palīdz neieslīgt rutīnā un paskatīties uz šo pasauli mazliet plašāk.

Arī skolai – jāizdzīvo bija tad, kad kontā palikuši vien divdesmit latu un tikpat svarīgi nekļūt tuvredzīgiem, kad klājas labāk. Par laimi, lielus finansiālus satricinājumus tehnikums nav piedzīvojis. Kā jau budžeta iestādē – zināma summa kontā “ieripo” katru mēnesi. Līdz ar to vienmēr ir, ko gaidīt. Tāpat milzīgs atbalsts bijuši līdzekļi, kas piesaistīti ar Eiropas Savienības projektu atbalstu.

Tagad varu atzīties - pirmajos darba gados jutos tā, it kā būtu iesaistījusies vienā lielā avantūrā. Bet pamazām panācām, ka tehnikumam atdod atpakaļ to, kas tam pienācās. Mazliet vieglāk palika jau tad, kad atkal sēdējām paši uz saviem, nevis - sovhoza krēsliem (smejas). Bet visstabilāk jūtos tieši pēdējos piecos gados.”

Dzīve mani nolikusi pie vietas – tehnikumā

Geņai savulaik bijuši daudzi darba piedāvājumi. “Bet kopš atnācu uz Smiltenes tehnikumu, ir sajūta, ka te ir mana īstā vieta un vairāk nekur citur neiešu. Dzīve jau visus noliek pie vietas. Mani – tehnikumā. Patiesībā šis ir pirmais īstais kolektīvs, kurā strādājot, jūtos kā kolektīvā. Kad biju revidente, tas tomēr bija pavisam savādāk. Dzīvoju Smiltenē, darbs – citur.”

Geņa no sirds priecājas par to, ka viņai ir zinoši, saprotoši un draudzīgi kolēģi, ar kuriem var visu izrunāt. “Šeit jūtos vajadzīga. Darbā esmu guvusi savai dzīvei piepildījumu,” viņa saka.

Kādu Geņu redz viņas tuvākie kolēģi?

Andris Miezītis, direktors: “Ļoti cienu Geņu par viņas daudzpusīgajām zināšanām, tiešumu, izpalīdzīgumu un pārliecinātību par to, ko dara. Es reizēm šaubos, bet Geņa gan nē. Reizēm abi mazliet pastrīdamies, bet tas nav personiski. Šajos strīdos dzimst patiesība. Uz Geņas pleciem gulstas ļoti liela atbildība. Viņai jāpaspēj paveikt daudz vairāk par citu skolu grāmatvežiem, jo daudzie projekti, kuros skola iesaistījusies, saimnieciskā darbība (tehnikuma pārziņā ir zeme, mežs, katlu māja, veterinārā klīnika, viesnīca un ēdnīca), algas, stipendijas – viss iet “caur” grāmatvedību.

Ilze Atlāce, grāmatvede: “Geņu var pazīt pēc soļiem. Tos nav iespējams sajaukt ar citiem. Viņa ir ļoti enerģiska un strauja. Reizēm pirmajā brīdī rada par sevi nepareizu priekšstatu. Bet, iepazīstot Geņu tuvāk, atklājas ļoti pretimnākošs cilvēks. Spilgti atmiņā palikusi mana pirmā darba diena tehnikumā. Abas ar Geņu autoostā izkāpām katra no sava autobusa un nācām uz tehnikumu. Kāpām augšā pa stāvajām Kalnamuižas trepēm. Viņa – enerģiski un žirgti kā jauna meitene, es – gados daudz jaunāka, ar lielām pūlēm turējos līdzi. Un tā tas ir vēl joprojām. Lai viens otrs jaunais spēj tik daudz, cik savos cienījamos gados Geņa.”

Zigeta Vīķele, projektu vadītāja: “Geņa ir ļoti zinoša savā profesijā. Ļoti labi pārzina ne vien grāmatvedību, bet arī ideāli orientējas jaunākajā likumdošanā, visā, kas saistīts ar izglītības sistēmu. Prasīga pret sevi un apkārtējiem. No viņas izstaro latgaliskais spēks.

Mārīte Dragone, skolotāja, agrāk - direktora vietniece mācību darbā: “Cienu Geņu kā ļoti zinošu darbinieci, kura nekad neatteiks padomu. Liels paldies viņai par tehnikumā nostrādātajiem gadiem! Strādājot kopā, esmu bieži gājusi pie Geņas pēc padoma – gan par tarifikāciju, gan finansēm. Ejot pie viņas, varēju būt droša - Geņa vienmēr zinās atbildi.

Mani gatavoja tam, ko piedzīvoju šobrīd

“Pēc pamatskolas beigšanas gadu pastrādāju pastā par pastnieci,” stāsta Geņa. “Tad arī sapratu – ir jāiet mācīties tālāk! Gribu strādāt kantorī! Mans sapnis ir piepildījies! Esmu laimīga. Arī personiskajā dzīvē, kurā savulaik gājis kā pa celmiem. 60 gadu vecumā sapratu, ka dzīve visus šos gadus mani ir gatavojusi tam, ko piedzīvoju šobrīd. Ar Laimoni esam pazīstami vairāk nekā divdesmit gadus, bet kopā sākām dzīvot tikai pirms pieciem gadiem. Man bija lemts satikt cilvēku, ar kuru kopā pavadīt vecumdienas. Ja kāds to teiktu agrāk – varbūt neticētu. Bet tagad varu droši teikt – arī tā var būt… Svarīgākais – būt godīgam pret sevi un otru cilvēku, kurš tev blakus.”

Ja varētu atgriezties vēlreiz 18 gados? – Noteikti visu darītu tāpat. Arī profesiju izvēlētos to pašu. Nespēju iedomāties sevi darām ko citu. Kādām īpašībām jāpiemīt grāmatvedim?

-Viņam jābūt precīzam, apveltītam ar loģisko domāšanu. Tādam, kas prot ne vien salikt ciparus “pa plauktiem”, bet arī izprot to būtību un savstarpējo sakarību. Grāmatvedim visu laiku jātur roka uz pulsa, jāseko līdzi aktualitātēm likumdošanā un jābūt gatavam mācīties visa mūža garumā. Tā ir sfēra, kurā viss nepārtraukti mainās. Pie manis strādājuši daudzi grāmatveži. Tādi kā mana tuvākā kolēģe Ilze Atlāce, kas ir dzimusi grāmatvede. Un arī tādi, kuriem nevajadzēja mācīties par grāmatvežiem… Bet viņi jau arī parasti ilgi nenoturas un ātri aiziet projām.

Par ko man šobrīd vislielākais prieks? Par māsas mazdēliņu Mārīti. Jūtos labi tad, ja maniem mīļajiem viss labi. Vēl, protams, lieks prieks, ka tehnikumā dzīve iet uz augšu. Man ir jauka krustmeita Sandra, ar kuru kopā esam piedzīvojušas daudz skaistu un arī bēdīgu brīžu. Daļēji uzskatu viņu par savu meitu. Tāpat kā savā bērnā, gribējies viņā ieaudzināt ticību cilvēkiem un darba mīlestību. Bez tās nekas nenotiek. Un vēl nevar bez labestības. Taču to ieaudzināt nav iespējams. Labestība vispirms jāizjūt pašam un tikai tad cilvēks var būt labs pret otru,” domā Geņa.

Brīvajā laikā viņai patīk lasīt dzeju un skatīties filmas par to, kā mīlestība maina cilvēku. Viņa tam tic, jo par to pārliecinājusies arī pati savā dzīvē. “Un vēl – dzīve mīl izspēlēt tādus jokus! Visu laiku deklarēju – kurzemnieki ir visvēsākie un augstprātīgākie. Bet mans Laimonis ir kurzemnieks!”

Kamēr vien varēs, Geņa strādās. Visvairāk viņa nevēlas palikt kādam par apgrūtinājumu. Bet, ja kādā brīdī paliks vairāk brīva laika, Geņa gribētu izveidot nelielu dzejoļu krājumu, kurā atlasīti dzejoļi, kurus lasot, redzētu acu priekšā aizzibam pati savu dzīvi. Geņai nevajag pili. Bet gribētos, lai jubilejā kāds atkal pēc ilgiem gadiem uzdāvina neļķes. Geņai ļoti patīk neļķes, bet tagad tās dāvina reti. Visi pērk tikai rozes.

+ 6

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Savā dziļākajā būtībā - cīnītāja

Kategorijas