Šodien vārda dienu svin Birutas

2017. gada 1. jūnijs 09:34

3003

Par Smiltenes tehnikuma veterināro priekšmetu skolotāju Birutu Birkenšteinu jau nesen rakstījām, bet skolai visu savu darbu mūžu atdevusi vēl kāda mums ļoti īpaša Biruta – Biruta Kritnere. Ilggadējā kino laborante un šobrīd arī aktīva Eiropas deju dejotāja. Savos cienījamos gados joprojām atvērta visam jaunajam. Biruta Kritnere ar modernajām tehnoloģijām ir “uz tu” un priecājas par katru iespēju apmeklēt labu teātra izrādi un doties ceļojumā. Spilgtākos brīžus viņa iemūžina skaistās fotogrāfijās. Vārda dienu parasti svin draugu un tuvinieku lokā, bet vismaz reizi gadā - parasti decembrī viņa izbrīvē laiku, lai dotos un Vislatvijas Birutu salidojumu...

Ar Birutu ir interesanti kopā pastaigāties pa Kalnamuižu, jo par katru tās ēku un vietu viņai ir savs stāsts. Staigājot pa Kalnamuižas bruģi, viņa atceras, kā reiz Smiltenē viesojies slavenais Ķencis. Vienā no skolas jubilejām abi ar direktoru cēli zirga pajūgā braukuši uz tehnikumu, bet salūzuši rati un abi izvēlušies zemē. Direktors ļoti satraucies, vai Ķencis nav sasities, bet viņš ātri noskurinājies un visiem par lielu jautrību sācis skaļi šķendēties: “Tas vella direktors iedevis tādus ratus!” Biruta zina, kuri ceriņi uzzied paši pirmie un kuri priecēs pēdējie. Šobrīd viņa dzīvo firsta mājā, Kalnamuižā 1. Otrajā stāvā ar skatu uz ezeru. Bijušajās kalpoņu istabiņās. Ik pa laikam viņa “gleznu” aiz loga nofotografē un bildi ievieto kādā no sociālajiem tīkliem. Viņa jūtas laimīga, ja savā priekā var dalīties ar vēl kādu. Kad Biruta tikko sākusi dzīvot Kalnamuižā, viņas kaimiņos dzīvojusi kundze, kuras mamma mazgājusi firstam Paulam Līvenam veļu un daudz stāstījusi par firsta laikiem. Biruta sīki un smalki zina, kur kādreiz bijis zirgu stallis, kur – tehnikuma pirmā veterinārā klīnika, kur - govju kūts, kur kādreiz plānots izveidot skaistu atpūtas vietu ar strūklaku. Katra ēka šeit ir ar savu stāstu un vēsturi. Vistālāk no Kalnamuižas centra atrodas muižas puišu un meitu mājas. Pirms pārcelšanās uz Kalnamuižu 1. Biruta kādu laiciņu padzīvojusi abās. “Kalnamuižā ir īpaša aura, kas nomierina. To saka arī māsa, kas ikdienā dzīvo Siguldā. Kad viņa atbrauc ciemos, abas vienmēr nākam uz šejieni pastaigāties. Tā nu iznāk, ka esmu dzimusi smilteniete, kas laimīgi noklīdusi Smiltenes pagastā,” smejas Biruta, sākot stāstu par darba gaitām Smiltenes tehnikumā. “Tas bija tālajā 1975. gadā. Pirmo gadu nostrādāju automašīnu rezerves daļu noliktavā. Kuriozu jau netrūka. Mūžam atcerēšos vienu inventarizāciju. Katram “krāniņam” savs nosaukums. Visus atradu, vienīgi ilgi nevarēju sameklēt “mierinātāju”. Bet ikdienā jau vīrieši paši zināja, kas katram vajadzīgs. Preces drīkstēju izsniegt tikai ar mehāniķa atļauju. Līdz ar to nekādu īpašu starpgadījumu nebija.

Pēc gada mani uzaicināja uz laiku kino laboranta vietā, taču darbiņš ieilga līdz vairāk nekā trīsdesmit gadiem. Kalnamuižā 10, trešajā stāvā bija klase, kur audzēkņi rindas kārtībā nāca skatīties mācību filmas. Agrāk tādas bija gandrīz katrā mācību priekšmetā. Vienīgi visas filmas bija krievu valodā. Līdz ar to - tiklīdz stājās spēkā Valsts valodas likums, mācību filmu “ēra” beidzās. Paralēli kino laboranta darbam palīdzēju matemātikas skolotājiem sagatavot mācību un izdales materiālus, bet vakaros trīs reizes nedēļā Smiltenes tehnikuma zālē demonstrēju mākslas filmas.”

Diplomēta kino mehāniķe

Biruta Kritnere ir diplomēta kino mehāniķe, Rīgas 3. Tehniskās skolas absolvente. “Taču šajā skolā nokļuvu pavisam nejauši. Pēc vidusskolas beigšanas gribēju doties uz Olaini, mācīties par ķīmiķi. Dokumentu iesniegšanas dienā, kā jau lauku meitene, iebraucot Olainē uzreiz nopirku biļeti atpakaļceļam uz mājām, bet savu kārtu uz pārrunām ar pasniedzējiem tā arī nesagaidīju. Jo vajadzēja skriet uz autobusu… Pēc dažām nedēļām uz mājām atnāca vēstule ar paziņojumu, ka mani dokumenti nogādāti Rīgas 3. Tehniskajā skolā. Atrados izvēles priekšā – pieņemt aicinājumu mācīties vai braukt pakaļ dokumentiem. Nolēmu, ka mācīšos. Mammai mana izvēlētā profesija ļoti nepatika - darbs pa vēliem vakariem… Viņa uzskatīja, ka tāds arods vairāk piemērots vīrietim. Bet savu izvēli ne mirkli nenožēloju. Pirmā darba vieta bija Blomē. Kad apprecējos, abi ar vīru Laimoni Melbārdi atnācām uz Smiltenes tehnikumu. Es uz automašīnu rezerves daļu noliktavu, viņš – par šoferi.”

Biruta nav saskaitījusi, cik filmas šajos gados noskatījusies pati un demonstrējusi citiem. Bet tās, kuras aizvadītā gadsimta 70. – 90. gados rādītas uz lielā ekrāna, redzētas gandrīz visas. Īpaši atmiņā palikusi filma “Vijs”, ko viņai uzdots demonstrēt profesionālās kvalifikācijas prakses laikā. “Tā bija “šausmene” par vienu briesmoni, kas kā dēmons uzdarbojās visās iespējamās vietās. Man to filmu vajadzēja rādīt septiņas reizes... Tad arī pārliecinājos, ka laikam man ir labi nervi. Citi kliedza, man nāca smiekli. No nepatīkamiem kadriem zināmā mērā paglāba arī tas, ka filma sastāvēja no sešiem ripuļiem. Kamēr katru ierāmēju, pārtinu, pārliku uz otru, atkal ierāmēju un pārtinu, tikmēr to, kas notiek uz ekrāna, neredzēju. Kad sāku strādāt, ieejas biļete kino maksāja 20 kapeikas, toreiz visas zāles bija pilnas ar skatītājiem. Arī tehnikumā – trīs reizes nedēļā demonstrējām pa diviem kino seansiem. Bet tad modē nāca video filmas un kino “nomira dabiskā nāvē”.”

Pazīšanās zīme – zils lakatiņš

Biruta Kritnere bija viena no pirmajām Smiltenes tehnikumā, kas visplašāk iemācījās izmantot datora piedāvātās iespējas. “Sākumā katrā klasē vēl tā darba rīka nebija, tāpēc man vajadzēja palīdzēt skolotājiem ievadīt datorā mācību materiālus un informāciju par audzēkņiem. Gāju pie skolotāja Māra Bisenieka uz kursiem. Tā bija vesela pasaule, kas līdz ar to pavērās!” Biruta internetu un sociālos tīklus neuzskata par biedu, bet drīzāk – kā iespēju ātri tikt pie sev svarīgas informācijas un sazināties ar draugiem, paziņām un domubiedriem. Internetā viņa iepazinusies ar Birutām no citiem Latvijas novadiem un tagad visas vismaz reizi gadā satiekas arī klātienē. “Ikdienišķa sazināšanās virtuālajā pasaulē notiek daudz biežāk, kur apmaināmies receptēm, dalāmies pārdomās par dažādiem tematiem un reizēm arī vienkārši tāpat pačalojam vai parādām cita citai jaunākās fotogrāfijas. Visspilgtāk atmiņā palikusi pirmā tikšanās Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā. Par pazīšanās zīmi izraudzījāmies zilu lakatiņu.” Kas ir vienojošais dāmām ar šo skaisto vārdu? “Viņas visas ir optimistes un nežēlojas par dzīvi!”

Strādāt nevaru! Atliek vienīgi izklaidēties!

Uz 60 gadu jubileju Biruta pati sev uzdāvināja fotoaparātu. Vispirms fotografēšanu apguva pašmācības ceļā, tagad – apmeklē kursus, ko vada Smiltenes tehnikuma skolotājs Guntis Viļums. “Patiesībā jau vajadzēja otrādāk. Tagad izveidojies pieradums un, redzot labu kadru, automātiski gribas rīkoties kā ierasts līdz šim. Bet pirmsākumos ar fotografēšanu mani saindēja māsa, kurai ļoti patīk fotografēt jau no bērnības. Tagad visi zina, ka uz ekskursijām man vienmēr būs līdzi fotoaparāts un pēc tam varēs pasūtīt bildes. Neko jau ar to nenopelnu, bet esmu priecīga, ka varu kādam izdarīt kaut ko labu. Kad Smiltenes tehnikumā nebija, kas fotografē, tad brīvprātīgā kārtā bildēju arī skolas pasākumus. Nu jau sešus gadus mans otrs vaļasprieks ir Eiropas dejas. Tās uztveru kā labu iespēju būt kopā ar savas paaudzes cilvēkiem. Ik pa laikam jau dzirdam: “Nu kā tā var? Sieviete dejo ar sievieti!” Bet cik tad ir to mūsu vecuma dancot gribošo vīriešu? Vai tad labāk būtu sēdēt mājās un kurnēt?”

Saskaņā ar Birutas dziļāko pārliecību - nevajag sevī glabāt rūgtumu un arī teikt citiem ko tādu, kas izraisa rūgtumu! Vajag skatīties uz pasauli ar gaišāku skatu un tad tā arī būs gaišāka! “Bet, ja rūgtums tomēr krājas un krājas, tad labāk tādām attiecībām pārvilkt pāri svītru un miers!” Birutai pāris reizes reizes gadījies arī tā. Taču ikdienā viņai nepatīk citiem žēloties par savām problēmām, ja pasaulē ir tik daudz jauka un skaista, par ko priecāties!

Biruta ir pateicīga Smiltenes novada pašvaldībai, kas ļoti atbalsta pensionārus un gandrīz katru mēnesi viņiem dāvā iespēju aizbraukt ekskursijā vai apmeklēt kādu teātra izrādi. “Pirms deviņiem gadiem Biruta, pārcietusi smagu operāciju, aizgāju pensijā. Zemi rakt vairs nedrīkstēju, neko smagu celt – arī ne. Ko lai dara? Atliek vienīgi izklaidēties! Un to arī daru!”

Birutas kundze priecājas, kā šajos gados izaudzis un mainījies Smiltenes tehnikums. Šo skolu, lauku tūrisma specialitāti beigusi arī viņas meita Kristīne. Birutai mazliet pietrūkst Kalnamuižas kādreizējās ceriņu paradīzes, taču viņa uzskata – visi tehnikuma uzsāktie darbi ir labi un novēl skolai tikpat ražīgus arī turpmākos gadus!

+ 2

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Šodien vārda dienu svin Birutas

Kategorijas