Komentārs: Saprašana atnāk lēni

2009. gada 19. oktobris 13:26

775

Jaunākie inflācijas rādītāji liecina, ka faktiski Latvijā sākusies deflācija. Ja arī skaitļi kopumā vēl uzrāda nelielu inflāciju, tad jāsaprot, ka tas panākts ar PVN un akcīzes nodokļu paaugstinājumu. Ja janvārī nebūtu paaugstināti nodokļi, mums jau tagad deflācija sasniegtu aptuveni divu procentu robežu.

Cenu pazemināšanās veikalos ir tīkama tiem, kuriem kabatā turas nauda. Kam naudas nav, tiem vienalga. Jebkurā gadījumā deflācija nav patīkama ražotājiem, tā grauj tautas saimniecību kopumā. Inflācijas gadījumā arodbiedrības ved tautu demonstrācijā un pieprasa algu paaugstinājumu. Deflācijas gadījumā algu pazeminājumu neviens neprasa, arodbiedrībām atliek vienīgi samierināties ar notiekošo.

Mēdz teikt, ka laime nav naudā. Laime esot tad, ja nenākas domāt par to, ka laime ir naudā.Tautas saimniecībai deflācija ir nelaime, no kuras grūti izķepuroties. Kad Latvija stājās Eiropas Savienībā, tika runāts, ka 2008. gadā mums jāievieš eiro. Bet tad nāca banku kreditēšanas bums, skandināvu baņķieri īsā laikā naivajiem latviešiem izsniedza kredītus gandrīz 15 miljardu latu apjomā, jo reklāmas bija apdullinošas, baņķieri algoja vervēšanas aģentus, un galu galā kurš tad negribēja dzīvot labāk.

Un valdības pieļāva gan augstu inflāciju (ceļot algas un pensijas), gan budžeta deficītu, savukārt uzpūstās birokrātijas barjeras bija tik nepārvaramas, ka daudzi perspektīvi projekti nespēja saņemt paredzēto Eiropas finansējumu. No Eiropas Savienības atvēlētajiem miljardiem Latvija izmantojusi nepilnus septiņus procentus. Ja mums tagad lata vietā būtu eiro, atkristu vismaz sabiedrības tracināšana ar lata devalvācijas gaidām.

Padomdevēji un paģērētājiIzskatās, ka Starptautiskajam Valūtas fondam Latvijas iedzīvotāji ir tikai tādi baltie nēģerīši, kuri paši neko nesaprot un nejēdz. Daudzi amerikāņu tautsaimnieki pamatoti kritizē SVF politiku Baltijā, Ungārijā un Ukrainā, to dara pat divi Nobela prēmijas laureāti ekonomikā. Bet pašapzinīgos un izcili labi atalgotos SVF ierēdņus nespēj mācīt pat daudzās agrāko gadu neveiksmes.

Arī pareizās teorijas kļūst nepareizas, ja netiek ņemts vērā viss faktu kopums. Mūsu gadījumā uzskatāmi redzams, ka budžeta ieņēmumus nav iespējams palielināt, ja cilvēkiem samazinās pirktspēja. Pasaules praksē ir bijuši gadījumi, kad valdība panāk lielāku nodokļu masu, paaugstinot algas un pabalstus.

Bet tas iespējams, ja valsts budžets bijis ar prāvu pārpalikumu, ko vienā mirklī nespēj aprīt nekāda Parex banka. Kad Kalvīša valdība gribēja veidot budžetu ar pārpalikumu, atradās spēki, kuri Doma laukumā izveda lietussargoto "revolūciju", bet citi politiķi panāca referenduma rīkošanu par pensiju palielināšanu, kas Latviju iesviestu vēl dziļākā bedrē.

Un atbrauc uz Rīgu SVF ierēdņi, kuri nav tiesīgi neko izlemt, uzklausa ziņojumus par situāciju un klusē nokārtām galvām. Viņi jūt līdzi. Gandrīz kā Raiņa epigrammā: "Bagāts viņš, bet mīkstu sirdi:/ Dzird par grūtdienīšu raudām,/ Tūdaļ kabatā bāž roku,/ Izvelk savu... nēzdodziņu."

Cits zemteksts ir zviedru politiķu vēlmei komandēt Latvijas valdību. No vienas puses, finanšu ministrs Borgs vēlas palīdzēt savas valsts bankām, atbildību par pašas bankas pieļautajām kļūdām uzkraujot latviešiem. No otras puses, zviedru pašapziņa ir tik augsta, ka kaimiņu tautas, kam vēsture atvēlējusi daudz sūrāku likteni, viņiem liekas par mazliet zemākiem radījumiem.

To jutām jau trīsdesmitajos gados, kad zviedru reportieri Rīgā neredzēja nevienu latvieti, bet jūsmoja par Maskavas forštati, kur "valda skābu kāpostu smaka". Pats kliedzošākais gadījums ir baltiešu karavīru izdošana padomju čekai, un tas tika darīts tikai tāpēc, lai Zviedrijas uzņēmumi saņemtu izdevīgus pasūtījumus ekonomiskās krīzes pārvarēšanai. Un vikingu pārākuma demonstrējumus esam pieredzējuši daudzkārt - gan ar sagrieztā kuģa epopeju, gan Latvijas celtnieku padzīšanu.

No kā mācīties?Mūsu premjers Dombrovskis īsās vizītes laikā Zviedrijā esot samācījies, kā ceļami nodokļi, lai pildītos valsts budžets. Fakti gan liecina, ka mums daudz labāk būtu mācīties no Somijas, kuras vēsturē daudz kopīga ar Baltiju. Laikā no 1991. līdz 1994. gadam Somijā bija tāds finanšu un ekonomikas sabrukums, kādu nenovēlēt nevienai valstij. Bezdarbs sasniedza pat 20 procentus, reti kurš spēja atmaksāt banku kredītus.

Tā bija ārkārtas situācija, ko radīja PSRS sabrukums. Pirms tam bija populārs jēdziens finlandizācija, proti, ideāla ekonomiskā sadarbība ar Padomju savienību. Somi zobojās, ka viņiem nav vajadzīgi robežsargi, jo robežu taču sargā krievi no savas puses. Padomju tirgus bija nepiepildāms, un somi ražoja tikai šim tirgum. Tas viss pajuks vienā mirklī.

Lai ierobežotu banku patvaļu parādu piedziņā, tika pieņemts likums, kas no finansiālas atbildības atbrīvoja kredītu galvotājus. Daudzos gadījumos kredītus atmaksāja valdība. Lielais koncerns "Nokia" sāka apaugt ar simtiem sīko ražotāju, kas gatavoja detaļas galvenajiem cehiem. Un vienlaikus notika tas, ka somi savu pieredzi varēja nodot igauņiem.

Būtu prātīgi, ja mūsu bāleliņi, kuri klausās zviedru pārmetumus nolaistām ausīm, rīkotu dziļu un pamatīgu somu pieredzes studēšanu.

Ziemellatvija.lv ARHĪVS

Komentārs: Saprašana atnāk lēni

Kategorijas